ZZ.lv ARHĪVS

«Kā nu nākšu un teikšu, ka negribu korī, bet gribu dziedāt solo»

Uldis Veilands

2015. gada 23. decembris 11:46

2051
«Kā nu nākšu un teikšu, ka negribu korī, bet gribu dziedāt solo»

Tikšanās ar Solvitu Bukšāni, kuras skanīgais mecosoprāns vismaz reizi mēnesī svētdienas rītos dzirdams Jelgavas Sv.Annas baznīcā, tiek norunāta pēc, nevis pirms dievkalpojuma. Loģiski, jo dziedātājiem no rītiem balss jāsaudzē – dziedāšana pulksten 10 nav nekāda ieteicamā lieta. Izrādās, iemesls tomēr ir pavisam cits – vēl pirms liturģijas paredzēts neliels mēģinājums.

«Taisnība ir par balsi, kas tā īsti pamostas tikai pēc četrām stundām, bet ko padarīsi, ja vajag. Atliek tikai viens – jāceļas agrāk,» konstatē jaunā dziedātāja. «Ja mēģinājums ir pulksten 9, es ceļos septiņos, lai vismaz pāris stundas paiet.» 

– Esmu palaidis garām brīdi, kad tieši sāki dziedāt Sv.Annas draudzes dievkalpojumos. Tas notika diezgan pēkšņi, kad no balkona liturģijas laikā sāka skanēt nevis kāda cita, bet tieši tava balss. Jāatzīstas, ka par dziedātāju Solvitu Bukšāni Jelgavā neko daudz dzirdējis nebiju.

Stāsta sākums būs gaužām vienkāršs un bez kādām intrigām – Jelgavā ieprecējos. Edgars Bukšāns gan pēc izcelšanās ir dobelnieks, bet nu jau labu laiku kļuvis par jelgavnieku, jo strādā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Kokapstrādes katedrā par asociēto profesoru. 2013. gada rudenī pabeidzām iesvētes kursu un šajā pašā baznīcā nokristījāmies, iesvētījāmies un pēcāk arī salaulājāmies.

Draudzes muzikālās dzīves vadītāja ērģelniece Māra Ansonska bija padzirdējusi, ka es meklēju jomu, kurā kalpot, un bija arī uzzinājusi par manu dziedāšanu. Tā sapazināmies tuvāk, un sākās mana muzicēšana šajā baznīcā. Tas jau bija kā solis uz sapņa piepildījumu, jo kalpot Dievam, dziedot šeit, bija viena no manām kvēlākajām, gan ne pārāk skaļi paustajām vēlmēm. Pateicība jāizsaka arī draudzes loceklei Zaijai.

– Tai pašai Zaijai Kēlerei, kura, 1936. gadā dzimusi Latvijā, trīsdesmit gadu nodzīvojusi Klīvlendā ASV un desmit gadu Brazīlijā, bet 1998. gadā atgriezusies  Latvijā kopā ar vīru Juri un ir aktīva Jelgavas Sv.Annas draudzes dalībniece, un, cik vien spēki ļauj, ar savu skanīgo balsi kuplina draudzes kora skanējumu?

Domāju, tai pašai, jo divu Zaiju taču mūsu draudzē nav. Tieši viņa mani iedrošināja dziedāt un neslēpt tādu Dieva dotu dāvanu. Pati es, protams, kautrējos. Vēl jo vairāk, redzot, ka šeit dzied koris, domāju apmēram tā – kā nu pēkšņi nākšu un teikšu, ka negribu korī, bet gribu dziedāt solo. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu dziedājusi koros (saskaitīju pat 19 gadus, līdz sāku mācīties solo dziedāšanu). Turklāt labos koros, kā «Juventus», «Dziesmu vara», «Austrums», tomēr akadēmiskā dziedāšana ar kordziedāšanu nav savienojamas. Kad sāku dziedāt akadēmiski, korus nācās pamest. Tās ir divas pilnīgi dažādas tehnikas un manieres. Mēģinot korī dziedāt akadēmiski, tu ar savu tembru sities ārā no kora. Neesmu tik liela speciāliste, var jau būt, ka teorētiski tas kaut kādā veidā būtu iespējams, bet diriģents noteikti nebūs sajūsmināts. 

– Zinu, ka tava pamatnodarbe gan, vismaz pagaidām, ir cita...

Pēc izglītības esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, jo šajā specialitātē pabeidzu Latvijas Universitāti. Kādu brīdi pastrādāju Rīgas 13. vidusskolā, bet jutu, ka tas nav mans īstais aicinājums. Sirdij tuvāks ir tieši tas rakstīšanas darbs, specializējos tekstu korektora un veidotāja jomā. Sadarbojos ar tulkošanas aģentūrām un privātiem klientiem, pamatā rediģēju gatavus tekstus. 

Bet mūziku un dziedāšanu jau tik viegli neaizmirsīsi. Ieklausoties arī citos padomos, sadūšojos un trīs gadus mācījos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā. Aizvadītajā pavasarī to pabeidzu un tagad mācos Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā – dziedātājas Lilijas Greidānes klasē.

Visu interviju lasiet trešdienas, 23. decembra, «Zemgales Ziņās». Foto: Maksims Šaldajevs