ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Guntis Pavilons un Jelgavas Svētku koris koncertuzvedumā pieminēs pirms pusgadsimta zaudētus dārgumus

Uldis Veilands
Koncerti

2015. gada 3. decembris 09:06

881
Guntis Pavilons un Jelgavas Svētku koris koncertuzvedumā pieminēs pirms pusgadsimta zaudētus dārgumus

1965. gada jūlijā ar smago tehniku Daugavā tika bērti akmeņi un būvgruži, lai veidotu jauno Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES). Diemžēl tas nozīmēja ne tikai elektrifikācijas uzvaras gājienu, bet arī samierināšanos ar faktu, ka pirms piecdesmit gadiem zem likteņupes ūdeņiem pazuda gan Staburags un Liepavots, gan augstie klinšu krasti, gan pilskalni.

Arvien mazāk paliek to cilvēku, kas šos Sēlijas, Zemgales un visas Latvijas dabas svētumus paguvuši skatīt vaigu vaigā, mums atliek par šīm ainavu pērlēm lasīt Valda «Staburaga bērnos» un iztēloties, kā bija. Vai ieklausīties ne tik bieži dzirdētās latviešu mūzikas pērlēs, ko sestdienas vakarā (5. decembrī pulksten 18) Jelgavas Valsts ģimnāzijas zālē piedāvā Jelgavas Svētku koris, kuru otro reizi sapulcējis (pirmā bija martā – Raiņa, Aspazijas un Emīla Dārziņa jubilejām veltītajā koncertuzvedumā «Mirdzi kā zvaigzne») diriģents, koru «Zemgale» un «Sidrabe», kā arī Jelgavas Mūzikas vidusskolas (JMV) izglītības programmas «Diriģēšana» un likumsakarīgi arī JMV mācību kora vadītājs Guntis Pavilons.

«Otro un cerams, ka arī pēdējo reizi,» par Svētku kori, kurā pulcēti (šajā variantā – 35) labākie jaukto koru «Zemgale», «Skali», «Sidrabe», «Riti», «Tik un tā», «Mītava» (ne tikai tagadējie, bet arī bijušie) dziedātāji un diriģenti, kā arī Mūzikas vidusskolas mācību kora un Jelgavas Sv.Annas draudzes kora spēki, piebilst G.Pavilons, ar intonāciju gan ļaudams nojaust, ka tikko teiktie vārdi drīzāk ir mirkļa impulss, nevis Daugavas vai kādas citas latvjiem nozīmīgas upes klintī cirsti. «Šādu pasākumu noorganizēt ir ļoti smags darbs.»

– Koncertuzveduma «Staburags» afišā minēti arī citi ne mazāk braši diriģenti – Jānis Zirnis, Ints Teterovskis, kā arī režisors Uģis Brikmanis.
Liels paldies viņiem, bet, atklāti sakot, kolēģu lielās aizņemtības dēļ (tā nav žēlošanās, jo es taču piedāvāju šo ideju viņiem, nevis otrādi) sākotnējā dziesmu mācīšana palika manās kā idejas autora rokās, kolēģi šim pasākumam pieslēdzās, koncertam tuvojoties.
Īpaši gan jāatzīmē ievērojamais režisors Uģis Brikmanis, bez kura neiztiek pat lielie Dziesmu svētki (viņš būs arī Latvijas simtgadei veltīto galvenais režisors), bet mūsu koncertuzvedumā, varu pačukstēt, bez savām tiešajām funkcijām veiks arī programmas vadītāja (viņš pats arī piemeklējis tekstu) pienākumus.

– Bet tieši tu kā koncerta mākslinieciskais vadītājs vislabāk pratīsi paskaidrot tā pamatideju.
Mēs atkal un atkal no jauna nonākam tajā situācijā, kad kāds mūsu acu priekšā cenšas nogremdēt zem ūdens kādu no mūsu dižajām vērtībām. Lai koncertuzvedums «Staburags» ir kā atgādinājums. Atklāti nesakot, bet caur simboliem šajā programmā mēs gribam likt par daudz ko aizdomāties.

Manuprāt, pati kora mūzika jau ir dziļu pārmaiņu, lai neteiktu – nopietnas krīzes priekšā. Arī šajā Jelgavas Svētku korī lielais vairums ir mani laikabiedri, ar kuriem kādreiz sāku kopā muzicēt (diemžēl vairāki no viņiem šajā laikā iesaistīti citos pasākumos). Daļa no Svētku kora dalībniekiem vairs aktīvi koros nedzied, bet sanāk kopā tikai speciāli uz šo projektu. Praktiski vienīgie, kas pārstāv jauno paaudzi, ir mani tiešie skolēni Jelgavas Mūzikas vidusskolā.

Bet, ja atgriežamies pie Staburaga, tad neiztikt bez mīlestības tēmas, jo tieši tā ir leģendas pamatā. Manuprāt, nav ko daudz un gari stāstīt, vienkārši jāklausās mūzika, kas pati par sevi ļoti daudz ko pasaka.

Runājot par formu, sestdienas pasākuma nosaukumam īsti neatbilst ne vārds «koncerts», ne vārds «uzvedums». Tas nebūs koncerts, kur viens numurs vienkārši seko otram. Kopējā koncepcijā ir doma, bet ar uzvedumu mēs biežāk saprotam konkrētu, dramatizētu stāstu, bet šis priekšstats arī īsti neatbildīs tam, kas būs redzams uz Valsts ģimnāzijas skatuves un podestiem. Katrs muzikālais numurs tomēr būs kā vērtība par sevi, tas attiecas gan uz kora dziesmām, gan kamermūzikas skaņdarbiem.

– Programmā galīgajā variantā minēti trīs komponisti: Pēteris Barisons, Haralds Berino un Romualds Kalsons. Par Barisonu (kurš dzimis Sēlijā un kaut vai tādējādi saistīts ar Staburaga apkārtni) un Kalsonu dzirdēts daudz, bet Berino vārds liekas pasvešāks.
Haralds Berino (1906–1982) ir Jāzepa Vītola skolnieks, kurš savu mūžu pavadījis Kanādā. Mēs stingri caurskatījām Berino mūziku un koncertuzvedumam izvēlējāmies tās daļas, kas vistuvāk atbilst un papildina Barisona, kurš laikam gan ir programmas centrālā ass, daiļradi.

Domāju, vēl viens no iemesliem, kāpēc tika atbalstīts tieši mūsu projekts, ir tas, ka paredzēts sniegt koncertu arī Sēlpilī – komponista Barisona dzimtajā pusē. Mūsu pasākuma atbalstītājs Zemgales Plānošanas reģions kā vienu no galvenajām prioritātēm izvirzīja – kultūru ne tikai lielajiem centriem, bet arī perifērijai. Otra – parādīt Zemgales kultūras spožākās pērles, un, ja runājam par kora mūziku, tad viennozīmīgi tas ir komponists Pēteris Barisons (1904–1947). Otra tāda šajā novadā nav.

– Programmā tiek iesaistīti ne tikai mazāk dzirdēti autori, bet pavisam reāli jauni mūziķi.
Man par to liels prieks. Iepriekšējā reizē ar Jelgavas Svētku kori muzicēja Endija Rožkalna vadītais akustisko ģitāru ansamblis, šoreiz tāds jaunatklājums, vismaz solistes lomā, būs mūsu pašu Mūzikas vidusskolas vijolniece Viktorija Žukova (viņa šopavasar piedalījusies arī projektā «Māters. Maskats. Monteverdi», gan ansambļa sastāvā). Tāpat prieks, ka izdevies piesaistīt vēl vairākus mūzikas vidusskolas audzēkņus. Un ne tikai audzēkņus. Noteikti jāmin Edīte Ziemele pie klavierēm, jo viena lieta ir atdot visus spēkus pedagoga darbam, cita – nonākt publikas vērtējuma priekšā kā koncertējošam māksliniekam. Blakus tiešajām mācību stundām redzēt savu skolotāju kā reāli praktizējošu koncertmākslinieci – tas ir pozitīvs signāls arī viņas audzēkņiem. Tas nemaz nav tik pašsaprotami, jo pēc būtības tā ir liela uzdrīkstēšanās.

– Tenoru Mārtiņu Zvīguli mēs daudz esam dzirdējuši arī Jelgavā, bet mecosoprāns Baiba Renerte?
Tā ir tā pati Baiba, ko agrāk atpazinām kā Berķi, tā ka viņa, tāpat kā Mārtiņš, mūzikas cienītājiem nevarētu būt pārsteigums.

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 3. decembra, «Zemgales Ziņās». Foto: Maksims Šaldajevs

Kategorijas

Kategorijas