ZZ.lv ARHĪVS

Dažu soļu attālumā no apšaudes Parīzē – arī Jelgavas Amatu vidusskolas pasniedzējas un audzēknes

Lāsma Antoneviča

2015. gada 16. novembris 18:58

8565
Dažu soļu attālumā no apšaudes Parīzē – arī Jelgavas Amatu vidusskolas pasniedzējas un audzēknes

«Viens ir skatīties televizorā ziņas, bet, kad esi tur blakus divu soļu attālumā no nāves, notikušo uztver pavisam citādi. Šoks joprojām ir ļoti liels,» atzīst Jelgavas Amatu vidusskolas tērpu stila specialitātes pasniedzēja Gaļina Zvaigznone, kuru franču kolēģis liktenīgā 13. novembra vakarā Parīzē izglāba no gar kājām skrejošām teroristu lodēm. Uz Franciju viņa kopā ar kolēģi Lāsmu Svikuli un audzēknēm Amandu Kuprišu un Sintiju Bogdanovu bija devušās, lai piedalītos «Erasmus +» finansētajā apmaiņas projektā.

«Dzīvojām jauniešu hostelī tieši blakus vienai no kafejnīcām, kur notika apšaude. Parīzes centrā netālu no Republikas laukuma. Sākumā domājām, ka sākusies uguņošana, taču – pagaidi, tāda nav uguņošana, bet automātu kārtas! Cilvēki sāka šausmīgi kliegt un skriet gar hosteli. Ar pirkstiem rādīja, ka šauj. Pēc aptuveni 20 minūtēm ieradās policija un lika mums visiem iet uz istabiņām, aiztaisīt logus un izslēgt gaismas. Naktī nelaida nevienu ārā. Neko nesapratām, kas īsti notiek. Sazinājos ar vīru, kurš arī atrodas ārzemēs, lai skatās BBC. Viņš uzreiz zvanīja, ka Parīzē notikuši jau seši terorakti,» tā vakara baisos notikumus Francijas galvaspilsētā restaurē profesionālo priekšmetu skolotāja Lāsma Svikule.

Taču visskaudrāk notiekošo piedzīvoja tieši Gaļina, kura, lai «izvēdinātu galvu», liktenīgajā brīdī bija izgājusi pastaigāties un atradās aptuveni 150 metru no notikuma vietas. «Sēž jaunieši, dzer kafiju. Nesapratu, no kurienes uzradās šāvējs. Sākumā domāju, ka salūts, bet pēkšņi lodes kā gaismiņas «cik,cik, cik» gar kājām. Kolēģis no sadarbības skolas, kur risinājās apmaiņas projekts, ar spēku iestūma mani nišā. Kad iestājās klusums, iebēgām veikalā, kura saimnieks caur iekšpagalmiem izlaida mūs ārā. Skrējām ātri uz hosteli, lai brīdinātu pārējos,» stāsta skolotāja, vēl joprojām nespēdama aptvert notikušo.

Turpmākais risinājies kā pēc protokola – rajons, kur atradās jauniešu hostelis un kafejnīca, tika ielenkts un slēgts. Vajadzēja īpašu atļauju, lai aizietu uz tuvējo veikaliņu pēc dzeramā ūdens, stāsta jelgavnieces. Jau tās dienas vakarā, lai pārliecinātos par drošību, ar viņām sazinājies Ārlietu ministrijas Konsulārais dienests, un sadarbībā ar abu projektā iesaistīto skolu vadību svētdien pastiprinātas drošības apstākļos nokārtots lidojums uz Latviju.        

«Projekts bija ļoti labs un vajadzīgs, bet – vai mēs zinājām, ka viss tā izvērtīsies!» terora pēkšņo dabu ieskicē G.Zvaigznone. To, ka kaut kas notiek ne tā, jelgavnieces gan ievēroja melnās piektdienas pēcpusdienā.

«Iepriekšējās dienās redzējām, ka Republikas laukumā dzīvo bēgļi – uz matračiem, teltīs. Blakus atradās policijas mašīna, ko līdzīgi kā skulptūru laukumā viņi bija appūtuši ar aerosoliem. Piektdiena sākās jauki – apmeklējām galeriju, bijām skolā, aizbraucām ar meitenēm iegādāties suvenīrus. Izzinājām metro shēmu un vēl nopriecājāmies, ka arī meitenes to saprot un varam viņas drošu sirdi atstāt Parīzē līdz 21. novembrim, kā to paredzēja projekta nosacījumi. Taču, izkāpjot Republikas laukumā, ievērojām, ka visi bēgļi no turienes pazuduši. Tas ļoti iekrita acīs un šķita dīvaini,» L.Svikulei palicis retorisks jautājums.

Visu rakstu lasiet otrdienas, 17. novembra, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš