ZZ.lv ARHĪVS

Saimnieko, viens otru atbalstot (FOTO)

Agnese Leiburga

2015. gada 15. augusts 10:19

17235
Saimnieko, viens otru atbalstot (FOTO)

«Pagājušajā nedēļā pirmo pamēģinājām kult tritikāli, bet īsti vēl nebija vajadzīgā gatavības stadija. Grūti izturēt, ja visi riņķī kuļ laukus. Nervi pagalam,» zemniekiem karstākajā darba laikā aicināts uz sarunu, atzīst Vircavas lauksaimnieks Mareks Zajankovskis. Laikapstākļu vērošanā un prognožu vaktēšanā internetā tagad iesaistīta visa ģimene – sieva Ilze, dēls Kristers un meita Loreta.

Sarunas laikā «Ceļmalās» ierodas arī Mareka tētis Leons, ar kuru tiek saimniekots kopā. Visos jūt pozitīvu satraukumu un aizrautību – šis ir nozīmīgs brīdis ikvienā zemnieku ģimenē.

Gadu gaitā, darbojoties lauksaimniecībā, secināts, ka katrs gads ir atšķirīgs. Šogad lielākoties vasara bija vēsa, tāpēc ražas ienākšanās iekavējusies. Zajankovsku saimniecība nav liela, tāpēc svarīgi katru darbu paveikt tam paredzētajā laikā. «Mums nav jaunas un dārgas tehnikas. Esam viena no tām saimniecībām, kas izvelk no lūžņiem kādu vecu traktoru vai kombainu un tad stutē un būvē,» stāsta Mareks. Kopumā tiek apsaimniekoti teju 70 hektāri, kas Zemgalē neskaitās daudz. Iespēju platības dabūt klāt arī īpaši nav. Mareks ar bažām raugās nākotnē, jo likumdošanas izmaiņu dēļ lauksaimniekiem, kas nomā zemi no pašvaldības, ja uz tām pieteiksies vēl kāds pretendents, būs jāpiedalās izsolē. «Tas nekas, ka es tajā laukā pusdzīvi esmu ieguldījis, sakārtojis meliorāciju. Reāli nevaru ne apstrādāt lauku, ne sēt, kamēr nezinu, vai šo platību nekāros iegūt vēl kāds,» satraucas saimnieks. Ģimene no pašvaldības nomā tieši laukus mājas tuvumā 15 hektāru platībā, kas viņu saimniecībā ir nozīmīgi.

Dzīvo optimistiski
Vērtējot plānoto šāgada ražu, Mareks secina: «Izskatās, ka tonnāžai vajadzētu būt diezgan labai. Vēl nezinu, kā būs ar kvalitāti. No zemniekiem, kas graudus jau veduši nodot, dzirdēts, ka tie atbilst zemākajam pārtikas un lopbarības līmenim. Varbūt labība vēl īsti nav bioloģiski gatava, iespējams, pastāvēs ilgāk uz lauka un ienāksies, būs labāka kvalitāte. Vienīgi atkal bail, ka uznāks lieti.» «Visu laiku jāvaktē, kāds būs laiks. Tur mums jaunā paaudze palīdz,» piebilst Ilze. 

Pagājušajā gadā saimniecība krietni cieta izsalušo ziemāju dēļ, tāpēc šogad ģimene cer, ka izdosies atgūt pērn zaudēto, pat īpaši necerot uz peļņu. «Pagājušais bija diezgan smags gads,» vērtē  Zajankovsku ģimene. Vēl grūtāku to padarīja garnadžu ciemošanās saimniecībā pagājušajā vasarā. Vēl tagad viņi ar rūgtumu atceras piedzīvoto – kamēr ciemojušies pie radiem, zagļi «Ceļmalās» piekrāva pilnu saimniecības piekabi ar ģimenes gadu gaitā iegādātajiem instrumentiem, tehniku, velosipēdiem un citām noderīgām lietām, pamatīgi «iztīrot» šķūni no visa derīgā. Vainīgie netika atrasti, arī apdrošināšanas atlīdzību iegūt neizdevās, jo šķūņa durvis zagļi bija atvēruši bez redzamām ielaušanās pazīmēm. Ģimene pēc piedzīvotā nonākusi pie pāris rūgtām atziņām, tomēr optimismu neatmet, vien stāsta, ka ik pa laiciņam pietrūkst kādas nozagtās lietas. Piemēram, nav sanācis iegādāties jaunu zāles pļāvēju, tādēļ šogad tā jāpļauj ar aizlienētu tehniku.

Rūķis pārnāk – mājas nav
Vai pēc lielajiem kulšanas darbiem lauksaimnieku ģimene izbauda arī kādu atpūtas mirkli? Saimnieki saskatās un teic, ka viņiem dzīve ir kā vecajā labajā multfilmā – rūķis atnāk, mājas nav, un otrādi. «Esmu skolotāja, un man brīvākas ir vasaras, kas savukārt vīram ir aizņemtākais periods,» saka Ilze. Viņa ikdienā strādā Jelgavas 4. sākumskolā. Bērni arī mācās Jelgavā. Tētis ar lepnumu stāsta, ka dēls, kurš šogad sāks mācības Spīdolas ģimnāzijas 9. klasē, jau tagad cieši nolēmis kļūt par agronomu. «Ja lauksaimniecībā tik ļoti jācīnās, kā tas bijis līdz šim, nezinu, vai viņam nesaskries dūša papēžos,» spriež Mareks.

Lai arī darbu režīmu nav viegli saskaņot, ģimene mēģina izbrīvēt laiku arī kopīgai atpūtai, katru gadu cenšas aizbraukt kādā ceļojumā. Šīs vasaras sākumā pirmo reizi devušies ceļojumā visi četri, par gala mērķi izvēloties Francijas galvaspilsētu Parīzi. «Vēl tagad palaikam bērni atceras pieredzēto,» iespaidos dalās Ilze. Viņa gan secina, ka pašai tuvāki braucieni, kur vairāk var izbaudīt dabu, bet arī Parīze likusies iespaidīga ar savām grandiozajām un vēsturiski nozīmīgajām celtnēm.

«Ceļmalās» visus darbus veic pašu spēkiem un atzinīgi novērtē ģimenes atbalstu. Mareks uzsver: «Arī tētim ir savas zemes platības, tehnika mums kopīga un darbi netiek šķiroti – viens otram palīdzam, cik varam.» Tam piekrīt arī Mareka tētis Leons, kas pievienojas sarunai «Ceļmalu» mājās. 

Zajankovsku ģimene īpašumu Vircavā iegādājās 2000. gadā. Ilze atceras: «Te bija maza veca mājiņa, ieaugusi augļukokos un krūmos. Pamazām esam iekopuši šo teritoriju.» Kopš tā laika ne mazums pūļu veltīts savas dzīves telpas sakārtošanai – tagad mājai apkārt zied krāšņi puķu puduri, ziedi rotā arī nama balkonu. «Citreiz paši smejamies, ka pēdējo naudu atdosim, lai kaut ko pie mājas izdarītu,» teic saimniece. Tieši tāpēc zagļu izgājiens ģimenei īpaši sāpīgs – pārāk daudz bijis sūri un grūti gadu gaitā sagādāts. Mareks atklāj, ka, piemēram, piekabe, kurā zagļi visu guvumu sakrāmēja un aizveda, bija viņu pašu uzlabota: «Tai bija īpaša vēsture. Ar mazo golfiņu un piekabi visus materiālus savedām, kad sākām būvēt šo māju. Mums tā bija īpaša vērtība.»

Ik pa laikam Mareks un Ilze paši sev atgādina, ka ikdienas temps jāpiebremzē un jānovērtē tas, kas jau paveikts. «Citreiz lietus mūs piebremzē – tad ir laiks mierīgi pasēdēt un papriecāties,» smejas Ilze, citādi ikdienas darbu skrējienā var nemaz nepamanīt, ka atnākusi vasara un apkārt skaisti zied puķes. Ģimenē pat izveidojies savs iemīļots teiciens par dzīves ātro ritmu. «Jāņi. Tad jau drīz Ziemassvētki un deniņi jau sirmi,» saime citē savu sakāmvārdu. To ikdienas sarunās mēdz lietot arī meita un dēls. 

Zajankovsku ģimene atzīst, ka pārmērīgu prasību dzīvē viņiem nav. «Gribas, lai ar savu darbu varu ģimeni pabarot – nopirkt to desu, ko vēlamies ēst šodien, spēt savus telefonu rēķinus samaksāt un reizi gadā kaut kur aizbraukt,» atklāj Mareks. Ilze vīru papildina: «Dzīvot pat ne pārtikuši, bet pietikuši – tāds varētu būt tas vārds, kas raksturo mūsu vēlmes.»

Foto: Raitis Puriņš