Tilts uz Aspazijas bērnību (FOTO)

2015. gada 5. augusts 23:33

13134

Šogad – Raiņa un Aspazijas gadā – tiek akcentētas visdažādākās nianses, kas saistītas ar abu literātu dzīves un darba gaitām. Atgriežoties dzejnieces bērnībā, mūsu ceļš aizved uz Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Daukšām – varenu sarkanu ķieģeļu māju plašā Zemgales līdzenuma vidū, kur dzejniece dzīvoja līdz ģimnāzijas gadiem.

Daukšās šodien saimnieko Bratkus ģimene, kas māju iegādājās pirms vairāk nekā 10 gadiem. Pašlaik Daukšās noris labiekārtošanas darbi, tajā skaitā viens no projektiem – sadarbojoties ar Jelgavas tehnikumu un Jelgavas novada pašvaldību, atjaunots tiltiņš.

Kā bildē, tikai pamatīgāks

Bija liels prieks saņemt zvanu no Jelgavas tehnikuma, kura vadība izteica vēlēšanos iesaistīties muzeja attīstībā. Saliekot kopā novada pašvaldības piešķirto finansējumu 700 eiro apmērā materiālu iegādei un tehnikuma audzēkņu prasmes un milzīgās darbspējas, atdevi un labdarību, mums nu ir skaists tiltiņš,» priecājas māju saimniece Madlēna Bratkus.

Cita veida un formas tiltiņš šeit atradies arī iepriekš, taču faktu, kas apliecinātu, ka tā tas bijis arī laikā, kad mājās dzīvoja vēl tikai topošā dzejniece, nav. Ņemot vērā, ka iebraucamais ceļš uz mājām tobrīd bijis pavisam pretējā pusē, ļoti iespējams, kaut kāds tiltiņš arī bijis, spriež M.Bratkus. Iepriekšējais, kas būvēts 1987. gadā, bija nokalpojis un kļuvis jau bīstams, tāpēc jauniešu vēlme iesaistīties nākusi tieši laikā. «Jaunais tiltiņš tapa, par piemēru ņemot iepriekšējā tilta fotogrāfiju, bet, protams, šis ir pamatīgāks un dūšīgāks,» priecājas M.Bratkus.

Jelgavas tehnikuma iesaistīšanās projektā ir saistīta ar jauno mēbeļu galdnieku diplomdarba izstrādi. «Sākumā doma par jauniešu diplomdarbu bija pavisam cita – apmaiņas programmā izveidot kaut ko interesantu, taču šī iecere nerealizējās, tāpēc radās ideja paveikt ko paliekošu tepat tuvējā apkārtnē. Ļoti vēlējāmies, lai zēniem vēl būtu iespēja visiem kopā darboties, lai viņi ar prieku atcerētos mācību laiku,» stāsta tehnikuma direktore Janīna Rudzīte. «Daudz nedomājot, tam piekritām, jo ne katram dzīvē ir iespēja piedalīties tāda īpaša projekta tapšanā. Arī ļoti gribējās pēdējo reizi visiem kopā kaut ko labu izdarīt,» atmiņās dalās tehnikuma absolvents Arvis Ļaksa.

Stingrais balsts – skolotājs

«Liels pārsteigums bija pats darba process. Viss notika ļoti ātri – jaunieši skolotāja un meistara Māra Blumberga vadībā tiltiņu salika vienas dienas laikā,» priecājas

M.Bratkus. Protams, lai tas norisinātos tik raiti, kā to atstāsta saimniece, bija nepieciešams ieguldīt laiku sagatavošanās posmā, kas, kā atklāj J.Rudzīte, prasījis nedēļu.

«Tas bija skaists noslēguma punkts, beidzot skolu,» gandarīta tehnikuma direktore. Liels nopelns paveiktajā ir grupas vadītājam skolotājam M.Blumbergam, kurš, būdams disciplinēts, uzņēmīgs, stingrs un prasot kārtību un akurātu pieeju darbam, novadīja visu līdz šādam galarezultātam.

Arī skolotājs paveikto vērtē atzinīgi: «Izstāstīt ir grūti, tiltiņš jāredz pašiem. Katrs izpildīja savu uzdevumu pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc rezultāts nemaz nevarēja būt cits.» Tiltiņa detaļu sagataves procesā jauniešiem bija iespēja izmēģināt arī modernās tehnoloģijas, kas ļāva strādāt ar vēl lielāku azartu un prieku, un, kā atzīmē skolotājs, «tā drīzāk ir mēbele, nevis tiltiņš, – viss kārtīgi nopulēts un apstrādāts».

M.Blumberga nu jau bijušais audzēknis Arvis stāsta, ka sadarboties ar skolotāju bijis ļoti viegli: «Četrus gadus kopā strādājām, viņš bija mūsu grupas audzinātājs. Arī tiltiņa izstrādes un uzstādīšanas darbs viņa vadībā raiti gāja uz priekšu.»

Tehnikuma direktore ir pārliecināta, ka puiši, kuri M.Blumberga vadībā pabeidz mācības, būs spējīgi strādāt gan patstāvīgi, gan arī komandā. Tieši pašnodarbinātība ir tas, uz ko mudina valsts politika, un mēbeļu galdniekiem ir šī iespēja strādāt individuāli. No jaunā mācību gada Jelgavas tehnikumā būs iespējas apgūt galdnieka amatu ar jaunām modernajām tehnoloģijām, ieguldīti 1,2 miljoni eiro, lai mācību vidi modernizētu un varētu izskolot kvalitatīvu darbaspēku.

Lepnums mūža garumā

M.Bratkus atceras, ka skolotājs M.Blumbergs puišiem teicis: «Atcerieties, šis varbūt ir pirmais un pēdējais tiltiņš jūsu mūžā, jo tiltus bieži nepasūta. Jūsu izvēlētā profesija pirmkārt ir mēbeļu galdnieki.»

Vakarā pēc padarīta darba, sēžot pie lielā zupas katla, kā smaidot atceras saimniece, puiši sprieduši, ka tagad kāzu dienā būs kur pielikt atslēgu. Vēlāk gan smējušies, ka tiltiņš sanācis tik varens, ka jābrauc ar ķēdēm, lai piekarinātu kādu atslēgu.

«Liels bija mans pārsteigums, kad vienu dienu pēkšņi cita pēc citas šeit piestāja mašīnas. Izrādās, puišu prieks par paveikto bija tik liels, ka izlaidumā atveda ģimenes atrādīt savu darbu,» stāsta M.Bratkus.

Jaunais mēbeļu galdnieks Arvis uzskata, ka visi tiltiņa izveidē ieguldījuši vienlīdzīgus spēkus un tas ir laba kopēja darba rezultāts: «Visi strādājam ar atdevi. Fiziski grūti nebija, darbojāmies kā komanda un esam gandarīti par rezultātu. Liels prieks, ka arī cilvēki novērtē paveikto.»

Arvis pārliecināts, ka ikvienam, kas pielika roku tiltiņa izveidē, tas atgādinās par četriem gadiem, kas pavadīti, mācoties Jelgavas tehnikumā, atgādinās par piedzīvoto, draugiem, labi pavadīto laiku.

Tiltiņa izveidē strādāja Jelgavas tehnikuma mēbeļu galdnieku

4. kursa audzēkņi Norberts Ekamis, Artis Volters, Arvis Ļaksa, Raimonds Robļskijs, Roberts Bumbieris, Toms Grigens, Matīss Podnieks, Bruno Briedis un Mārcis Pūķis.

Vēstures saglabāšana ikdienas dzīvē

Daukšu mājās iekārtota neliela Aspazijas memoriālā istabiņa ar tā laika mēbelēm – mazu gultiņu, plauktiem, senlaicīgu kumodi, uz grīdas austs paklājs, pie logiem balti mežģīņu aizkariņi. «Viss, ko redzat, Aspazijas rokas nav skārušas, tās nav viņas mantas. Mēs to esam savākuši un iekārtojuši paši. Visas lietas nākušas dāvinājumos, ziedojumos,» stāsta M.Bratkus. Saimnieki istabiņā centušies radīt 19. gadsimta beigu vides izjūtu.

Īpašs dārgums muzejā ir smalkām mežģīnēm izšūti krekli un blūzītes, ko dāvinājusi Saulcerīte Viese, kura, pētot Aspazijas daiļradi, radusi iespaidus apģērbu darināšanai. Muzejā var aplūkot dzejnieces fotogrāfijas, izšķirstīt dzejas krājumu vai vienkārši baudīt skatu pa logu uz plašajiem līdzenumiem, kādus tos skatīja arī topošā dzejniece.

«Man šķiet, pats svarīgākais šeit ir sajūtas. To, ko es stāstu, jebkurš var izlasīt. To, ko redzat, var redzēt daudzās vietās. Bet šīs sajūtas ir tikai šeit, šajā vietā,» teic M.Bratkus.

Lielās Daukšu mājas otrais stāvs vēl ir remonta gaidās. Padomju gados namā dzīvoja astoņas ģimenes un vēsturiskais mantojums netika saudzēts. Pašreiz muzejam atvēlēta viena istabiņa, bet ieceru ir daudz, un, ja būs iespējas, nākotnē ēkā varētu iekārtot istabiņas arī viesiem. Šovasar Daukšas vēl tiks pie jaunas verandas, kas top ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Arī jaunais tiltiņš pagaidām ved uz nekurieni, otrā pusē vēl nepieciešami lieli labiekārtošanas darbi. Plānos uzcelt nelielu estrādi, kur aicināt uzstāties jauniešu un bērnu kolektīvus.

«Parasti man ir sajūta, ka visiem, kas šeit atbrauc, ir jāatvainojas, ka vēl esam darba procesā, bet tad es vienmēr atceros Raiņa vārdus «Pastāvēs, kas pārmainīsies,» tā M.Bratkus.

Daukšas nav oficiāls muzejs, tāpēc saimniece apmeklējumam aicina pieteikties iepriekš.

Raksts publicēts ceturtdienas, 6.augusta, «Zemgales Ziņās». Foto: Roberts Ķesteris un no M.Bratkus albuma