180 tuneļu līdz Francijas dienvidiem (FOTO)

2015. gada 30. jūnijs 12:27

1423

180 tuneļu līdz Francijas dienvidiem (FOTO)

Atcerieties papagaili, kas multfilmā mērīja pitonu? Līdzīgi mēs šīs vasaras ceļojumā mērījām attālumu līdz Francijas dienvidiem – tuneļos. Ticiet vai ne, saskaitījām 180. Īpaši daudz to, protams, bija, šķērsojot Itālijas un Austrijas robežu, kur slejas varenie dolomīti, tāpat arī Vidusjūras rivjērā, kur autostrāde braucējus ved pa kalnu ceļu gar jūras malu.

Par laimi, Francijas dienvidi jūnija pašā sākumā sagaida ar izcili vasarīgu laiku (gaisa temperatūra faktiski nenoslīd zem 30 grādiem) un mēs nepieredzam neapmierinātību ar lietainu laiku, ko tik tēlaini savā pasaules slavu ieguvušajā romānā «Gads Provansā» apraksta Pīters Meils: «Laikapstākļu ietekme uz Provansas iedzīvotājiem tūlītēja un acīmredzama. Viņi uzskata, ka saulei jāspīd katru dienu, un, ja tā nav, viņiem vienmēr sabojājas garastāvoklis. Lietu viņi uztver kā personisku apvainojumu, nokar galvu un, iegājuši kafejnīcā, izsaka cits citam līdzjūtību. Ar nopietnām bažām provansieši raugās debesīs, it kā no tām draudētu nolaisties siseņu mākonis, un uzmanīgi, ar nepatiku laipo pa ietvi apkārt peļķēm. Ja nākas piedzīvot kaut ko vēl sliktāku par lietainu dienu, piemēram, šādu aukstuma vilni, sekas ir graujošas: lielākā daļa populācijas kaut kur pazūd.»

Mūsu līdzbraucēja Santa atceras, ka pirms dažiem gadiem bijusi citā Francijas reģionā un tur vietējie pat atvainojušies tūristiem par nelāgajiem laikapstākļiem un «sabojāto» atvaļinājumu (togad vasarā aukstuma vilnis bija piemeklējis teju visu Eiropu).

Starp citu, «Gads Provansā» bija viens no vilinātājiem, kas mudināja doties ceļojumā uz Francijas dienvidiem. Tiesa gan, pašam Meilam mazās Provansas pilsētiņas Menerbas aprakstīšana beidzās ne gluži tā, kā iecerēts. Ciems pēc romāna popularitātes iegūšanas kļuva pasaulslavens, un pats tā autors, mūkot no tūristu bariem, bijis spiests meklēt citu dzīvesvietu.

Provansas un Azūra krasta reģions vasarā, protams, ir tūristu pārpilns. Salīdzinoši jūnija sākums vēl ir kluss un milzu tūristu barus neredz. Mūsu izvēlētie maršruti vairāk ved pa skaistiem dabas apskates objektiem, nevis kultūras pieminekļiem pilsētās, varbūt tāpēc aktīvās sezonas sākšanos savā braucienā īpaši neizjūtam.

Provansas daudzveidīgo ainavu raksturo stāvas aizas, lavandas lauki un saulainas pludmales. Siltajai Provansai gan raksturīgs arī spēcīgs ziemeļvējš, kas pūš no kalniem, – mistrāls. Lielākās pilsētas – Marseļa, Nica, Tulona un Ēksanprovansa.

Viens no mūsu ceļojuma aizraujošākajiem momentiem tiek piedzīvots tieši Provansas reģionā – tā ir Verdonas aizas (Gorges du Verdon) apskate. Šī aiza veido vienu no skaistākajiem dabasskatiem Eiropā. Tumši zaļganā Verdonas upe plūst caur dziļu ieleju ar līkloču klintīm un konusveida smailēm. Vietām aiza sasniedz 700 metru dziļumu un šķērso lielākoties neapdzīvotu apvidu starp Mustjēsentmarī (Moustiers-Sainte-Marie) plašo dabisko ieplaku un Kastellānas (Castellane) šaurajām ielām.

Interesanta sajūta rodas, braucot pa autostrādi garām Monako, jo pēkšņi teju visas automašīnas uz ceļa ir nevis ar franču, bet gan ar Monako numurzīmēm. Tieši tur ved vieni no skaistākajiem autoceļiem, kas skatam pa logu piedāvā burvīgas ainavas Vidusjūras piekrastē. Monako platība ir 1,9 kvadrātkilometri, un, lai gan zemes uzbērumu dēļ tā augusi par trešdaļu, tā joprojām ir mazāka par Ņujorkas Centrālparku.

Mūsu dzīvesvieta uz piecām naktīm atrasta Langdokas-Rusijonas reģionā, kas plešas no Pireneju kalnu pakājes Spānijas pierobežā līdz Ronas upes grīvai. Saules apspīdētajos laukos apgabala vidienē aug vīnogas, no kurām top liels daudzums Francijas vīnu. Jāatzīst, ka Francijas dienvidos vasarā iecienītākais ir rozā vīns, kas plauktos neaizņem mazāko stūrīti (kā tas ir piedāvājumos pie mums), bet gan garas rindas. No sākuma pret šo dzērienu esam skeptiski, bet, ja ārā ir vairāk kā 30 grādu karsts, auksts rozā vīns tiešām ir veldzējošs.Viens no slavenākajiem reģiona tūrisma objektiem ir Gāras tilts (Pont du Gard). Romieši uzskatīja, ka šis tilts ir pati labākā viņu impērijas varas liecība. 2000 gadu senais tilts ir 49 metrus augsts, tolaik tā bijusi visaugstākā šāda veida būve. Tilts būvēts no akmens blokiem. Pēc biezajām kaļķa nogulsnēm ūdens kanālos speciālisti secinājuši, ka akvedukts nepārtraukti izmantots 400–500 gadu.

Mūsu izvēlētā naktsmītne atrodas pavisam mazā Langdokas-Rusijonas ciematiņā Flerī (Fleury), pat uz tirdziņu un veikalu mājas saimniece mums iesaka doties uz blakus pilsētu. Pirmajā rītā nolemjam, ka dienu sākt piedien ar slavenajiem franču kruasāniem. Navigācija rāda, ka tuvākā bulanžērija (la boulangeriela – maizes veikals – franču val.) atrodas pusotra kilometra attālumā, un, šķiet, neliela pastaiga pirms brokastīm būs tieši laikā. Izrādās, kruasānu tirgotava ir nākamajā pilsētā, un mūsu trijotnes gājiens pa autoceļa malu (bez ietves) francūžiem noteikti izskatās visai dīvaini.

Blakus maiznīcai atrodam arī dārzeņu un augļu tirgotavu, kur plašā klāstā nopērkami šīs sezonas dārzeņi, tāpat ķirši, nektarīni, persiki un aprikozes. Protams, citā valodā kā vien franciski neviens nerunā. Visā viesošanās laikā Francijā jāiztiek ar zīmēm un mums pussaprotamiem vārdiem (par laimi, mūsu draugs Mareks šo to franču valodā saprot).

Visu rakstu lasiet otrdienas, 30.jūnija, «Zemgales Ziņās». Foto: Agnese Leiburga

+ 3

ZZ.lv ARHĪVS

180 tuneļu līdz Francijas dienvidiem (FOTO)

Kategorijas