Aivars Eipurs grāmatu dienās Ķīpsalā piedalās kā redaktors un kā prozaiķis

2010. gada 26. februāris 09:31

2713

Aivars Eipurs grāmatu dienās Ķīpsalā piedalās kā redaktors un kā prozaiķis

Aivars Eipurs grāmatu dienās Ķīpsalā šodien pulksten 16 piedalīsies diskusijā par Kaspara Sidraba grāmatu «Dzērāja memuāri. Patiess stāsts», bet svētdien pulksten 13 lasīs savas jaunās minimas.

Sastapts dažas dienas pirms Latvijas grāmatu izstādes atklāšanas, jelgavnieks Aivars Eipurs atzinās, ka Ķīpsalā viņam būs jāpiedalās divos pasākumos un abos ar savu īsto vārdu. Vai tas nozīmē, ka dzejnieks Eduards Aivars (A.Eipura dzejnieka pseidonīms – red.) pagaidām klusē?– Top arī jauna dzejas grāmata (jau astotā – red.), bet pašreiz rakstu romānu, kura pagaidu nosaukums ir «Lubene 2009». Zināmas paralēles var saskatīt, tomēr tas nebūs ne lubu romāns latviešu gaumē, ne vēstījums kinorežisora Kventina Tarantino stilā.Tagad tātad galvenais ir romāns?– Nē. Negribu teikt, ka kaut kas ir galvenais un kas cits mazāk galvens. Grāmatu dienās Ķīpsalā dalību sākšu jau piektdien – esmu uzaicināts uz diskusiju par Kaspara Sidraba grāmatu «Dzērāja memuāri. Patiess stāsts».Kāpēc tieši tu?– Šai grāmatai esmu uzrakstījis priekšvārdu. Un arī to rediģējis. Tiku pieaicināts kā eksperts, lai grāmatā sakārtotu lietas, kas autoram varbūt šķiet gluži dabīgas, bet ne tik viegli saprotamas lasītājam. Lai zirgam sakārtotu zirglietas.Kaspars Sidrabs ir autora pseidonīms. Tas ir cilvēks, kas alkoholu nelieto deviņus gadus, no atkarības atveseļojies Minesotas programmā, tāpēc diskusijā piedalīsies arī narkoloģe – psihoterapeite Venita Dāve. Grāmatā ir četras daļas: bērnība, bēdu gadi, atveseļošanās, situācija ģimenē (līdzatkarība).Nemaz neizklausās pēc daiļliteratūras...– Tas jau arī nav nekāds Hansa Falladas «Dzērājs». Tā ir praktiska grāmata tiem, kam nepieciešams. Gan jau netrūks arī tādu, kas tikai pasmīkņās. Par šo tēmu taču pavisam dīvainā kārtā gandrīz visiem ir savs viedoklis, bieži vien visai vienveidīgs un agresīvs, ko esmu norādījis arī priekšvārdā. Šī agresivitāte bieži saistīta ar bezspēcīgām dusmām, mazāk pret alkoholu un tā kultu, vairāk pret tā radītajām sekām brīdī, kad pārmērīga dzeršana kā grēks, izlaidība, gribasspēka trūkums var «iet gulēt», jo ir notikusi saslimšana. Ticu, ka alkoholisms vēl nav pasaules gals – ar nosacījuma, ka slimnieks to ārstē šajā grāmatā aprakstītajā veidā.Vai «atkarīgie» un «neatkarīgie» šo grāmatu uztvers citādi?– To protams, novērtēs cilvēki, kuri apmeklē anonīmo alkoholiķu sapulces, bet tā būs ļoti noderīga lasāmviela arī vēl joprojām pārmērīgi dzerošajiem un viņu ģimenes locekļiem. Savukārt tie, kuri gribēs tikai jautrus stāstus par dzeršanu, droši vien jutīsies vīlušies.Gandrīz vai sanāk tāda kā grāmatas antireklāma – sašaurinām potenciālo lasītāju loku.– Domāju, ne. Protams, katrai grāmatai ir sava auditorija. Ja būtu iznākusi jauna grāmata par futbolu – to taču nelasītu visi grāmatmīļi? Ja es «Dzērāja memuārus» neuzskatītu par vērtīgiem, nemaz šajā pasākumā nepiedalītos.Cik zinu, Grāmatu dienās tu nepiedalīsies tikai kā «Dzērāja memuāru» priekšvārda autors.– Svētdien lasīšu savas jaunās minimas no topošā krājuma «Minimas jeb zemestrīce zābakā», un tās nemaz nav par dzeršanu. Tās ir par dažādām, brīžiem ļoti vienkāršām dzīves situācijām.Top turpinājums iepriekšējam krājumam?– Negribu teikt, ka turpinājums. Rakstot pirmo grāmatu (2008. gadā nāca klajā A.Eipura īsprozas krājums «Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu» – red.), sapratu, ka man šis žanrs padodas, arī apjoms ir ļoti parocīgs, «kaulus nelauzīs». Situācijas uzrodas pašas, atliek tikai pierakstīt. Ar to arī minimu tapšana atšķiras no romāna rakstīšanas, kas vairāk ir tāda «klinšu bluķa velšana». Var jau situāciju kā epizodi ielikt romānā, bet brīžiem šķiet, ka minima kā patstāvīga vienība nostrādā labāk.

ZZ.lv ARHĪVS

Aivars Eipurs grāmatu dienās Ķīpsalā piedalās kā redaktors un kā prozaiķis

Kategorijas