Muzeju naktī pirmajā vietā eksponāti, nevis šovs (FOTO)
Rimtāk un klusāk, bet vai tāpēc neinteresantāk? Tāds bija pirmais jautājums, ko uzdeva gan «Ziņu» korespondents pats sev, gan neviļus tika dzirdēts no citiem šāgada Muzeju nakts, kas šoreiz veltīta gada jubilāriem – Rainim un Aspazijai – apmeklētājiem.
Dzenoties sasniegt arvien jaunus «muzejapskrējēju» skaita rekordus, vairākos iepriekšējos gados acīmredzamu pārsvaru sāka gūt asprātīgāku vai mazāk asprātīgu šovu un spēlīšu izrādīšana, zaudējot galveno Muzeju nakts jēgu – ieinteresēt apmeklētāju, lai nākamreiz viņš nāktu jau tieši uz konkrēto muzeju nolūkā painteresēties par tieši viņu interesējošo lietu vai vēstures un mākslas sakarību.
Pārdomas izraisīja kāda mūsu laikraksta lasītāja komentārs: «Es neizprotu to jēgu naktī dauzīties pa muzeju. Rindas, stress. Ja gribi ko muzejā pabaudīt, jābūt vienam.» Var piekrist, var nepiekrist, bet savas domas trūkumu sacītajā nenoliegsi. Tāpat kā faktu, ka ne reizi nepabijis muzejā (kas mūsu pārmaterializētajā sabiedrībā nebūtu nekas unikāls) jaunais cilvēks tā arī nekad neuzzinās, «ko tad īsti muzejā var pabaudīt.»
2015.gada Muzeju nakts pierādīja, ka kā forma iepazīstināt jaunos (un varbūt arī ne tik jaunos) cilvēkus ar muzeju tā joprojām ir pilnīgi dzīvotspējīga. Jā, aizdrāzās dažāda veida (skrejošo, ar velo un auto braucošo ) orientieristu «galops» nolūkā apskriet pēc iespējas vairāk muzeju, baznīcu, torņu un citu pilsētas vēsturiski nozīmīgāko vietu. Jo nedrīkst krist arī otrā galējībā, pārvēršot muzeja apmeklējumu svētkos, kādi tomēr ir Muzeju nakts, par sūru pētniecības un izglītošanās darbu. Bet citiem tikmēr atlika laiks mierīgākai muzeju piedāvājuma baudīšanai.
Daudz piedomājis bija Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas kolektīvs, kas Muzeju naktī, šķiet, iesaistījies tikai otro reizi. Kamēr jaunākie apmeklētāji izmēģināja prasmi rakstīt ar spalvaskātu vai piedalījās ekskursijā lukturīšu gaismā «Sēd uz sliekšņa pasaciņa», pieaugušie netraucēti varēja baudīt dzeju un mūziku pasākumā «Aiz manis stāv zvaigznes». Savukārt vizuālo mākslu mīlošie iekšpagalmā varēja pievienoties Raita Junkera mākslas studijas «Mansards» aktivitātēm.
Līdzīga pieeja bija arī Jelgavas pilī, kur jaunākie varēja zīmēt un krāsot uz nebēdu, bet vecākie tikmēr baudīt LLU amatiermākslas kolektīvu priekšnesumus, izstādes vai pat vērot zinātniskus eksperimentus un gatavot papīru pēc senas ķīniešu receptes. Un gluži mierīgi iztika bez uguns un citiem šoviem, apmeklētāju skaitam tomēr sniedzoties tūkstošos.
Centušies bija visi, sākot ar pilsētas galveno – Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju, kas šoreiz par vadmotīvu bija izvēlējies ne tik populāras Raiņa rindas «Izbaudi... ŠO dzīvi», cita starpā piedāvājot padomju laika veļas un apģērbu izstādi.
Kas gan netraucēja baudīt arī Johana (Jāņa) Valtera slaveno gleznu «Tirgus Jelgavā» (1897) un citus izstādes «Jelgavas zelts» šedevrus, jo skatītāju plūsma bija veiksmīgi sadalīta tā, lai neveidotos drūzma.
Kā parasti, negulēja arī Sv.Trīsvienības baznīcas tornis, Latvijas Dzelzceļa muzeja Jelgavas filiāle (radošā darbnīca «Aspazija un Rainis ceļo ar vilcienu») un Ā.Alunāna muzejs, kur varēja pavērot cita Latvijas dižvīra – Ādolfa Alunāna – ģimeni «dzīvajā» vai pat sākt mācīties knipelēt, kas, kā uzsvēra muzeja speciāliste Evija Elpere, neesot nemaz tik vienkārši.
Kad nu iespaidu sakrāts pārpārēm, bija patīkami vakaru noslēgt ar iegriešanos Sv.Annas baznīcā, kur pēc kora un solistu muzicēšanas (uz ko paspēt gan neizdevās), iespēju meditēt pēc garās dienas deva Māras Ansonskas ērģeļspēle, pievienojot Muzeju nakts krāsām garīguma dvesmu.
Foto: Roberts Ķesteris un Rihards Lonskis
