Sportam gatavs sevi atdot par 100 procentiem

2010. gada 5. marts 13:42

1922

Sportam gatavs sevi atdot par 100 procentiem

Distanču slēpotāju Jāni Paipalu visi apbrīno par viņa uzņēmību un māku apvienot darbu, rūpes par ģimeni un lielo vēlēšanos sportot un gūt augstus sasniegumus. Citu valstu sportistiem, kas trenējas diendienā, ir milzīgs pārsteigums, ka benzīntanka operators var gan strādāt, gan arī sasniegt labus rezultātus sportā.

Šajās dienās Vankūverā līdzjutēji varēs sekot līdzi prāvam pulciņam Latvijas olimpiešu. Paša spēkiem un ar milzīgu apņēmību un mērķtiecību iespēju startēt olimpiskajās spēlēs šogad izcīnīja arī 26 gadus vecais gulbenietis distanču slēpotājs Jānis Paipals. - Vai tev kādreiz ir rādījies sapņos, ka varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs?Nē, neko tādu nevarēju iedomāties. Nesen šo pašu jautājumu man uzdeva arī māsa Sintija – arī viņai toreiz atbildēju, ka tas ir kaut kas neiedomājams. Kādreiz patika paskatīties, kā slēpoja Juris Ģērmanis (aut. - Jāņa novadnieks, kas Soltleiksitijā 2002. gadā 15 kilometru distancē izcīnīja 49. vietu), bet nemaz necerēju, ka pats tā varētu. Tomēr sports mani ir saistījis jau kopš bērnības.- Kāds bijis šis ceļš – līdz Vankūverai?Trenēties sava prieka pēc ir patīkami, bet jo tu esi dziļāk sportā iekšā, jo viss kļūst sarežģītāk un smagāk. Pamatskolā piedalījos rajona čempionātā skriešanā, spēlēju basketbolu, volejbolu, tautas bumbu un pēdējās klasēs, skolotāja Jāņa Anča mudināts, sāku slēpot. Pabraukāju lielajiem līdzi uz sacensībām, tomēr viss palika bez kādiem īpašiem rezultātiem, un tam tika pielikts punkts. Tomēr prātā acīmredzot ne pavisam – šad tad atcerējos, cik tas bija forši – laisties lejā no kalna pa špūri, kad vaigos un degunā kniebj viegls sals, vienīgi nekādi nevarēju saņemties atsākt. Un tad vienreiz, spēlējot futbolu, kāda slēpotāja tēvs mani uzrunāja, teikdams, ka es palicis pavisam švaks. No šīs dienas pirms vairāk nekā četriem gadiem arī nolēmu atsākt trenēties, un jau pirmajā gadā Latvijas čempionātā izcīnīju sesto vietu. Nospriedu, ka jādara viss iespējamais, lai būtu pirmais. Tagad, kad esmu nokļuvis tik tālu, šķiet – kas tad tur tāds bija? Bet cik nav sviedru izliets un cik stundu nav pavadīts trenējoties un domājot, kā visu labāk sabalansēt un izdarīt. Manuprāt, visgrūtākais ir pats sākums. Kad nolēmu sākt skriet, māsas par mani smējās un teica, lai beidzu ākstīties. Jā, tas tiešām bija grūti! Pirmajā treniņā aizskrēju no Gulbenes līdz Šķieneriem (apmēram četri kilometri), bet atpakaļ vairs nevarēju tikt – zvanīju sievai, un viņa brauca man pakaļ. Bet tā pamazītiņām spēju arvien vairāk, un tagad esmu te! Diez ko viegli jau nav bijis, taču man tas patīk! Varbūt, ja sāktu trenēties gadu ātrāk, iespējams, būtu devies arī uz Turīnas spēlēm 2006. gadā. Toreiz aizbrauca pieci, bet šogad braukšu tikai es, jo neviens neizpildīja A normatīvu. - Atsākot sportot, tava dzīve mainījās – viss taču bija jāpakārto treniņiem un sacensībām?Tieši tā! Pirmajā gadā varbūt tas vēl tik ļoti nebija jūtams, taču otrajā jau tiešām visu dzīvi pakārtoju sportam. Tad arī draugi man vairs nezvanīja, jo saprata, ka nav vērts – tusēt es vairs negāju. Man nebija tā – šodien paslēpošu, rīt ne, tad varbūt parīt atkal aiziešu. Uzreiz nolēmu, ka man ir nepieciešams trenēties un nevaru atļauties izklaidēties. Tagad, protams, jau sasniegts kaut kāds līmenis, tādēļ reizēm uz kādu brīdi varu arī atslābināties. - Tu trenējies viens pats, vai tas nav grūti?Treniņprocesa programmu man sastāda treneris Andris Gailītis, bet trenējos es tiešām viens. Ar treneri mani iepazīstināja Juris Ģērmanis, arī viņš ir daudz palīdzējis. Sākumā, kad pats biju sev treneris, lietus laikā, piemēram, ārā negāju, kaut ko padarīju mājās vai sporta zālē. Tagad – līst vai snieg, ir jādara tas, kas paredzēts. Man patīk trenēties vienam. Uzlieku austiņas, klausos mūziku un slēpoju – esmu savā pasaulē, neviens mani netraucē. Treniņprocesa pamatā ir slēpošana, taču ir arī skriešana, imitācijas (kāpšana vai lēkšana kalnā ar nūjām), velobraukšana, rollerslēpošana. Ļoti daudz jāstrādā fiziskās kondīcijas uzlabošanā, daudz jāvingro.- Acīmredzot vajadzīga spēcīga motivācija, lai sevi tā piespiestu. Ja kaut ko dari, tas jādara ar pilnīgu atdevi – par visiem 100 procentiem, lai, atnākot mājās un paskatoties spogulī, varētu pateikt, ka šodien esmu izdarījis visu. Domāju, tas ir cilvēkam pašam iekšā. Ja tētis vai mamma piespiedīs trenēties, nekas tur neiznāks. Es uz treniņiem eju ar prieku. Protams, ja nebūtu rezultāta, arī nebūtu jēgas trenēties, taču godalgotās vietas paceļ citos augstumos un dod papildu stimulu. Tā ar katru gadu esmu progresējis, un tas nozīmē, ka jākāpj tik augstu, cik iespējams. Protams, jārēķinās arī ar finansējumu. Patlaban tā ir tik daudz, cik palīdz māsa Sintija, kas dzīvo Zviedrijā, vai pats atrodu kādu sponsoru. Esmu pateicīgs, ka vietējā pašvaldība kaut cik cenšas atbalstīt, paldies vietējiem uzņēmējiem, kas neatsaka palīdzēt. Toties no valsts neesmu saņēmis neko, bet es arī nečīkstu. - Šķiet, ka tev ir ļoti jauki kolēģi. Arī bez viņu atbalsta diez vai tu būtu varējis tik tālu tikt.Jā, būtu grūti. It kā jau darbam vajadzētu būt pirmajā vietā un tad sportam, bet ir otrādi. Prieks, ka kolēģi ir saprotoši un samainās ar mani, kad nepieciešams. Paldies, ka viņi mani pacieš! Uzņēmuma vadība sniegs arī finansiālu atbalstu. Atzīšos – mans prieks ir neizmērojams: es, strādājošs cilvēks, varu aizbraukt uz olimpiādi. Tas sagādā lielu gandarījumu! - Vai tavu dzīvi kaut kādā mērā ietekmējis tas, ka esi audzis piecu bērnu ģimenē (Jānim ir brālis un trīs māsas – aut.)?Ģimenē esmu trešais bērns. Kad man bija desmit gadu, piedzima brālis Mārtiņš un pēc pāris gadiem arī jaunākā māsa Ilva. Jā, viegli jau mums negāja, paši ļoti daudz cīnījāmies par sevi. Tieši tādēļ droši vien es arī kaut ko esmu sasniedzis. Ja man viss būtu bijis bērnībā pasniegts uz paplātes, kas zina, varbūt kaut kur stūrī pīpētu zālīti un dzīvotu uz vecāku kakla. Man izdevās izsisties, jo gribēšana bija pat lielāka nekā varēšana. Ģimenē mums ir labas attiecības. Mārtiņš brauc līdzi uz sacensībām, trasē pasaka laikus, padod padzerties. Taču vistuvākie bijām ar Sintiju, ar viņu arī kopā izaugām. Kad biju mazāks, viņa mani aizstāvēja, bet, kad paaugos, – aizstāvēju viņu. Ar viņas atbalstu arī visu sāku. Var jau būt, ka māsa tā realizē savus nepiepildītos sapņus, jo sports mums abiem ļoti patika, taču domāju, ka es darītu tieši tāpat – ja man būtu nauda, es arī atbalstītu māsu. Tā taču ir ģimene! Domāju, ka viņa ir daudz priecīgāka, ka man dzīvē ir kaut kāds mērķis, uz ko tiekties.- Kā tavu aizraušanos ar sportu vērtē sieva Dina? Sieva ir vislielākā cietēja. Man nemaz nav brīvā laika, ko veltīt bērniem, Dinai. Protams, reizēm nācies dzirdēt pārmetumus, taču tāds ir sports. Lai gan no otras puses – ja es nesportotu, varbūt mājās nebūtu daudz vairāk, varbūt kaut kur tusētu apkārt ar draugiem. Ģimene, protams, vienmēr jūt man līdzi. Vienmēr zvana un jautā, kā veicās. Vecākā meita Līva jau sākusi prasīt, lai nopērkam slēpes. Laikam būs jāsagādā viņai šis prieks. Taču es negribētu, lai Līva pievēršas slēpošanai. Varbūt varētu uzspēlēt basketbolu, taču slēpošana viņai būs par grūtu. Es pats esmu izgājis tam cauri un zinu, ko tas nozīmē. - Latvijā esi izcīnījis ne vienu vien zelta medaļu, kāpēc starptautiskās sacensībās mums ir tik liela starpība, salīdzinot ar citu valstu līderiem? Tas ir tikai tādēļ, ka mums nekas nav tādā līmenī – ne ir tāds inventārs, ne smērētāji, ne arī treneri. Bet par visu svarīgākais, protams, ir finansējums, kas ir citu valstu slēpotājiem. Es, piemēram, pat netieku pie tādām slēpēm, pie kādām tiek mana novadniece biatloniste Madara Līduma un visi pārējie. Sieviešu biatlona izlases treneris Māris Čakars manas slēpes nosauca par lubiņām. Protams, skandināvu sportisti ir tiešām stipri. No citām valstīm tik daudz spēcīgu sportistu nemaz nav. Aizbraucot uz skandināvu kausiem, knapi var iekļūt simtniekā. Skandināviem tā ir pamatnodarbošanās, turklāt viņiem sniegs ir no septembra līdz maijam. Viņi to vien dara kā slēpo.- Kādi ir tavi mērķi olimpiādē? Mans mērķis ir pārspēt Ģērmani, tas ir, viņa 49. vietu. Vai izdosies, grūti pateikt, jo tas ir ļoti augsts rezultāts. Šo mērķi izvirzīju jau tad, kad tikko sāku trenēties. Ja viss sakritīs, domāju, ka ir iespēja nostartēt labi. Varbūt pierunāšu Māri Čakaru, lai sasmērē arī manas slēpes. Redzēs, kā veiksies. Ja jau palikšu šajā sportā, domāju, ka labākie rezultāti varētu būt nākamajā olimpiādē Sočos, arī Juris tā uzskata. - Vai atceries izjūtas, kad saprati, ka esi kvalificējies olimpiskajām spēlēm? Kad to paveicu, uz vienu brīdi mani pārņēma atvieglojums. Nedaudz panervozēt lika konkurents Oļegs Maļuhins, kas bija uz šā paša sliekšņa, taču viņš atmeta ar roku.- Vai sports mainījis tavu raksturu?Jā, esmu kļuvis noteiktāks, apņēmīgāks, prasīgāks ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem. Protams, esmu arī mērķtiecīgāks, taču šķiet, ka šī īpašība man bijusi jau kopš bērnības, vienīgi tagad jūtama vēl vairāk un spēcīgāk. Ja es kaut ko apņemos, to izdarīšu jebkādā veidā.

ZZ.lv ARHĪVS

Sportam gatavs sevi atdot par 100 procentiem

Kategorijas