Anna Rancāne: Sievietēm

2010. gada 8. marts 15:18

1981

8.marts. Man patīk šajā rītā aiziet uz puķu tirdziņu un palūkoties vīriešu rosībā, ar kādu satraukumu viņi steidzas uz savām automašīnām, sapirkuši pilnas rokas ar ziedu tūtēm -- darba kolēģēm. Vakaros viņi nesīs citas tūtes - sievām un draudzenēm. Kaut kas aizkustinošs ir viņos visos šajā dienā.

Varbūt tā ir vienīgā diena gadā, kad viņi atceras savu dzimumu un vēlas to apliecināt. Nepiederu ne pie vienas no minētajām sveicamajām kategorijām, tāpēc neceru un negaidu uz kādu apsveikumu, tomēr 8.marts man patīk. Un tie nav nekādi Klāras Cetkinas vai Rozas Luksemburgas svētki, kā te man daži mēģināja iegalvot. Tie ir svētki mūžīgajai sievišķībai. (Varbūt rīt aiznest puķi pie Latgales Māras? Nosals, sola mīnus 25C).Labāk nocitēšu no vienas foršas grāmatiņas, kuru nesen izlasīju. Krievijas politikas granddāma Irina Hakamada «SEX lielajā politikā» (ar sex te domāts nevis process, bet gan dzimums). Derīgi izlasīt gan sievietēm, gan vīriešiem.«Diemžēl pie mums ir tipisks gadījums, kad sieviete dzelžainā tvērienā, kā karognesējs pie pulka karoga, turas pie krusta, ko sev pārvilkusi, un viņas psiholoģiskais vecums apsteidz bioloģisko vecumu par gadiem divdesmit. Un sieviete pati pie tā nemaz nav tik vainīga. Priekšlaicīgu novecošanu viņai piespriež un visos tai pieejamos veidos uzspiež mūsu sabiedrība. No visurienes - gan no reklāmu stendiem, gan žurnālu apvākiem, gan modes preču vitrīnām - uz viņu uzvaroši noraugās citu sieviešu objektīvā jaunība.»«Sievietei tiek iestāstīts, ka pēc zināma vecuma sasniegšanas nekas labs viņai vairs nav gaidāms un viņai vai nu savs vecums jāslēpj, drudžaini savelkot, slīpējot, iešujot un par lielu naudu pērkot un iešļircinot serumus, kas labākajā gadījumā izrādās parasta glikoze, vai arī jāsamierinās un nav vairs jāspirinās. Vairums arī samierinās, pieņemot kā pašsaprotamu nejauko aizliegumu un ierobežojumu sistēmu: to nedrīkst, to jau sen nedrīkst, par to pat domāt vairs nevajag, to pat atcerēties vairs neklājas.»«No atļautajiem priekiem paliek tikai ēšana. Gribas sevi iepriecināt - apēd gabaliņu tortes. Vīram visu vakaru ir bloķēts mobilais telefons - apēd divus gabaliņus tortes. Nevari vairs uzstibīt iemīļotos džinsus - apraudies un šņukstēdama, kumosiem sprūstot kaklā, ar karoti noklopsē visu torti. Bet nākamajā rītā nopērc bēru komplektu «Ardievu, jaunība» -- kvadrātveida svārkus līdz puscelim, kvadrātveida blūzi (divas iešuves, apkaklīte, aproces) līdz pusgurnam un izskatīgo pārdevēju nosauc par jaunkundzi. Ardievu, jaunība! (..) Tomēr tik un tā mūsu valstī četrdesmit gadu vecumā pamestai sievietei neklājas viegli. Ja tādā sievietē vīrietis arī iemīlas, viņš septiņas reizes nomērīs un rezultātā, visticamāk, negriezīs, jo - kam gan tik vecu precēt, pat ja viņa tam patīk un ir gudriniece? Un tad vēl sveši bērni. Tā nav pieņemts.»«Pie mums valda vecuma diskriminācija. Vīrieti, kas ir jaunāks par sešdesmit gadiem, neviens nesauks par vecūksni, bet sievieti par veceni - bez jebkādām aizturēm. Kāpēc tā? Nevis vīrieti, kura seksuālā ilgdzīvošana ir īpaša likteņa un dabas labvēlība (!!), bet sievieti, kuru daba konstruējusi tā, ka viņa līdz pat mūža galam ir spējīga nodoties mīlestībai bez jebkādiem speciāliem pūliņiem.»Varbūt pietiks? Parakstos par visiem simts punktiem, taču vieglāk no tā nepaliek. Tomēr - 8.martā solīsim sev - nekādu bēru komplektu, nekādu bezveidīgu, maisveidīgu apģērbu! Nekļūsim pirms laika tantītes un babiņas! Heijā! Sveiciens mums visām svētkos!

ZZ.lv ARHĪVS

Anna Rancāne: Sievietēm

Kategorijas