Ar skaidru prātu un gaišu galvu

2015. gada 9. aprīlis 08:17

775

Ik gadu 12 tūkstoši cilvēku nokļūst atskurbtuvēs, taču tiesiskā statusa šiem iestādījumiem pagaidām nav. Man ir stingra pārliecība, ka dzeršana ir netikums, kas jāiznīdē un jāapkaro. Taču man ir arī tikpat stingra pārliecība, ka nevienu cilvēku nedrīkst pamest bezpalīdzīgā stāvoklī, lai arī viņš pats būtu pie tā vainīgs, pārmērīgi lietojot alkoholu.

Šī tēma nav patīkama, bet apspriest to ir nepieciešams. Jā, atskurbtuves savā ziņā ir «ātrā palīdzība» ekstrēmos gadījumos. Atskurbtuvē pavadīta nakts neatbrīvos cilvēku no dzeršanas un neatmodinās viņa sen aizmigušo sirdsapziņu. Taču tā varētu kļūt par pirmo soli, lai mēģinātu atrisināt kādu citu globālu problēmu – mazināt alkohola atkarības izplatīšanos un sasniegt galveno mērķi – ieviest veselīga dzīvesveida ideoloģiju, ja šo vārdu var izmantot šādā kontekstā.

Mūsu valstij, kas patlaban piedzīvo ne jau to labāko periodu ekonomikā un emigrācijas dēļ zaudējusi tūkstošiem darbaroku, ir svarīgs ikviens cilvēks – pat atkarīgs, slims vai varbūt vienkārši apjucis darba zaudējuma vai dzīves sadārdzināšanās dēļ. Kaut gan variantu ir daudz – atskurbtuvē varētu strādāt psihologs, lai sniegtu attiecīgu palīdzību, vai narkologs, ja apspriešanas gaitā tiks atzīts, ka cilvēki ar smagu alkohola atkarību jāārstē piespiedu kārtā.

Tam ir grūti noticēt, taču par šo problēmu valsts līmenī sākts runāt pavisam nesen. Tikai kopš šā gada sākuma Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija daļēji kompensē pašvaldībām izdevumus atskurbtuvēm – pa 15 eiro par katru piedzērušos. Kaut arī saskaņā ar aprēķiniem, kas tika prezentēti Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē, viena atskurbtuves klienta uzturēšana izmaksā ap 35 eiro.

Pašlaik sanāk tā, ka palīdzība līdzpilsoņiem, kas pārdzērušies, uzkrauta tikai un vienīgi uz pašvaldību pleciem. Tāpēc arī attieksme pret šo problēmu atšķiras, jo katra pilsēta tiek ar to galā, kā māk. Dažas pašvaldības vispār neuzskata, ka tām būtu pienākums organizēt atskurbtuves. Piemēram, Zemgalē, cik man zināms, šāda iestāde ir tikai Jelgavā (viena klienta uzturēšana izmaksā 75 eiro). Tukumā, Dobelē un Bauskā, tāpat kā daudzās citās pilsētās, atskurbtuvju funkciju veic slimnīcas. Jūrmalā šis pakalpojums maksā 95 eiro.

Uz šā fona izceļas Daugavpils, kur atskurbšanas telpa ir narkoloģijas dispansera pārziņā – tajā ir savs dežūrārsts, paredzēta atsevišķa ieeja, īpaša telpa pusaudžiem (diemžēl alkohola atkarības problēma skar arvien jaunāka vecuma cilvēkus). Šāda «kabineta» uzturēšana pilsētai izmaksā 38 eiro. Bet tikmēr valsts līmenī trīs ministrijas nevar vienoties savā starpā. Saeimas komisijas sēdē Iekšlietu ministrijas pārstāvji teica, ka atskurbtuves attiecoties uz cilvēktiesību jomu, Tieslietu ministrijas – ka tā ir medicīna, savukārt Veselības ministrijas – ka tas pieder pie tiesībsargāšanas.

Jā, dzeršana ir amorāla, taču nav pretlikumīga, bet atstāt cilvēku uz ielas bez palīdzības – tas nav ne likumīgi, ne kristīgi. Likumdošanas grozījumi un īpaša tiesiskā statusa piešķiršana atskurbtuvēm varētu kļūt par pirmo posmu šajā droši vien ilgstošajā, bet esmu pārliecināta, nebūt ne veltīgajā cīņā par skaidru skatu uz dzīvi.

Zenta Tretjaka, 12. Saeimas deputāte («Saskaņa»)

ZZ.lv ARHĪVS

Ar skaidru prātu un gaišu galvu

Kategorijas