ZZ.lv ARHĪVS

Logo

«Ziņas» iepazīst Jelgavas novada Platones pagasta dzīvi un kultūrvēsturisko mantojumu (FOTO)

Agnese Leiburga
Jelgavas novadā

2015. gada 31. marts 10:54

12735
«Ziņas» iepazīst Jelgavas novada Platones pagasta dzīvi un kultūrvēsturisko mantojumu (FOTO)

Iedzīvotāju skaita un dažādu aktivitāšu dēļ cilvēku uzmanība nereti vairāk pievērsta Jelgavai, tajā strādājošajām pilsētas un novada domēm. Tomēr ikdienas dzīve ar saviem priekiem, bēdām, notikumiem un aktivitātēm, kas nereti ne par mata tiesu nav sliktākas par pilsētnieku izklaidēm, notiek arī pagastos. Lūk, Platones pagastā vietējie visi kā viens atzīst – pārvaldes vadītājs mums ir savējais! 

«Iedzīvotāju skaita ziņā mūsu pagasts ir otrais no beigām Jelgavas novadā – neesam daudz,» atzīst Platones pagasta pārvaldes vadītājs Vladislavs Pogožeļskis.

Pārvaldes vadītājs stāsta, ka vēsturiski pagastā izveidojušies divi lielāki ciemati. Tur, kur darbojās mācību un pētījumu saimniecība «Jelgava», radies Platones ciemats, un otrs – kolhoza «Sarkanā zvaigzne» un pēc tam paju sabiedrības «Lielvircava» apkārtne.
Platones pagasts lepojas ar divām mācību iestādēm – abas ir Vircavas vidusskolas filiāles. «Priecājamies, ka izdevies saglabāt abas skoliņas,» teic V.Pogožeļskis, piebilstot, ka tas ir pozitīvi ne tikai izglītojamajiem, bet arī darbavietu ziņā.

Lai arī dzīvē ienākuši dažādi e-pakalpojumi, vietējie vēl arvien mīl aktuālos maksājumus nokārtot pagasta pārvaldē. «Ir, protams, arī tādi, kas grib pakašķēties, bet tie parasti drīzāk zvana, nevis nāk uz pārvaldi,» secina vadītājs. Kopumā gan tādu pagastā neesot daudz.

Pats V.Pogožeļskis dzimis Lietuvā, savukārt viņa vecāki – Polijā. «Vieta, kur dzimuši mani vecāki, no Polijas kļuva par PSRS, tāpēc viņi pārcēlās uz Lietuvu,» stāsta V.Pogožeļskis. Viņš uzaudzis Daugavpils pusē starp vecticībniekiem un vēl arvien apbrīno viņu darbaspējas. 
Pēc mācībām akadēmijā ar domu, ka varētu studēt aspirantūrā, iekārtojies darbā netālu no mācību iestādes, tomēr studijas nav turpinājis. Viņš atzīst: «Sākot šeit strādāt, man tā likās šausmīga vieta. Brīnījos, ka cilvēkiem nav ne savu māju, ne kūtiņas, ne šķūņa. Tikai vēlāk sapratu, ka īstie saimnieki izsūtīti un viņu mājās iekārtoti dzīvokļi.»

Sācis strādāt Šķirņu salīdzināšanas stacijā, kas 2001. gadā pievienota universitātei. Tad iesaistījies darbā pagasta pārvaldē un kopš tā laika arī saistīts ar to.

Visu rakstu lasiet otrdienas, 31.marta, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš
+ 17
Kategorijas

Kategorijas