Skats uz dzīvi izsūtījumā bērna acīm

2015. gada 24. marts 10:22

910

25. martā uz piemiņas pasākumu Svētbirzē kopā ar citiem politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībniekiem dosies arī jelgavniece Daina Trauliņa un viņas māsa Velga Pīpere. Abas ir tā sauktie Sibīrijas bērni, ko okupācijas varas kalpi aizveda pirmsskolas vecumā un turklāt vēl tālāk par Sibīriju – uz Krievijas Tālo Austrumu Amūras apgabalu.

«Badu mēs necietām, taču ģimenei dzīve bija izpostīta,» saka māsas. Viņas skumji piebilst, ka ne tēvs, ne māte, ne arī divas tēva māsas, kas tika izsūtītas kopā ar viņām, Latvijas valsts atjaunošanu nepiedzīvoja. Siguldā dzīvo Dainas un Velgas vecākā māsa Zane Brīvule, kas arī bija izsūtīta kopā ar viņām. Jāpiebilst, ka tēvs Ernests Oliņš, Bauņu pagasta aizsargu priekšnieks, tika apcietināts un izvests uz soda nometni Urālos jau 1945. gadā. Gadu pēc ģimenes izvešanas viņš jau bija atgriezies Latvijā.

No 1949. gada 25. marta nakts dzimtajās Ķīkuļu mājās toreiz četrgadīgā Velga atceras tikai zvaigžņotās debesis. Sešgadīgā Daina atminas arī divus krievu zaldātus ar šautenēm, kas atnāca kāda vietējā latvieša pavadībā. Sešas apcietinātās Oliņu dzimtas sievietes ar zirga kamanām tika vestas uz Matīšiem, kur sapulcināja izsūtīšanai nolemtās tuvējās apkārtnes ģimenes. Tālākais ceļš bija ar automašīnām uz Valmieras staciju, kur mazās meitenes pirmo reizi dzīvē ieraudzīja vilcienu. Lopu vagona pustumsā, ko kliedēja mazi lodziņi, varēja saskatīt gar sienām ierīkotās koka lāvas, bet vagona vidū bija caurums, caur kuru nokārtoties. Daina atceras, ka ļaudis klusu sarunājās, daži raudāja.

Piestājot nelielās stacijās, vilciens brauca vairākas nedēļas. Aiz Urālu kalniem vagonā kļuva tukšāks, jo vairākas ģimenes tika izsēdinātas. Taču Oliņas veda tālāk un tālāk – arī aiz Baikāla ezera. Beidzot vilciens kādu nakti apstājās nelielā stacijā Amūras upes krastā, apmēram astoņus tūkstošus kilometrus no mājām. Daina Trauliņa atceras, ka vietējie iedzīvotāji bija sanākuši aplūkot, kādi tad atvestie «fašisti» izskatās. Bērnu atmiņās palicis, ka pieaugušie runāja, ka Amūras upes viņā krastā esot redzams pat Ķīnas mūris. Tā tas gan nevarēja būt. Taču ķīniešus, kas rosās otrpus robežupei, varēja samanīt diezgan skaidri.

Visu rakstu lasiet otrdienas, 24.marta, «Zemgales Ziņās». Foto: Gaitis Grūtups un no personīgā albuma

ZZ.lv ARHĪVS

Skats uz dzīvi izsūtījumā bērna acīm

Kategorijas