Centīsies definēt spēles noteikumus medijiem

2015. gada 23. februāris 19:33

316

Centīsies definēt spēles noteikumus medijiem

Mārtiņš Kaprāns ir pētnieks, kultūras ministres Daces Melbārdes padomnieks sabiedrības integrācijas un mediju politikas jautājumos, vada ekspertu grupu, kas izstrādā mediju politikas vadlīnijas nākamajiem gadiem, kas, pēc viņa teiktā, definēs spēles noteikumus, kas Latvijā varētu veicināt medijiem un to lietotājiem labvēlīgu vidi. Sarunā ar «Ziņām» viņš atzīst: «Pašvaldību izdevumi grauj mediju tirgu.»

– Cik daudz speciālistu darbojas mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupā?
Lielā grupa ir apmēram divdesmit cilvēki. Esam sapratuši, ka izstrādāt konkrētas pamatnostādnes tik lielā grupā, kurā ir dažādi cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem, būs grūti, tāpēc sadalījāmies atsevišķos segmentos. Pavisam ir trīs apakšgrupas.

– Kādi ir šie dažādie segmenti?
Viena grupa strādā uz, tēlaini sakot, mediju vides daudzveidību, kas nozīmē sabiedriskā pasūtījuma rediģēšanu jeb pārskatīšanu, lai saprastu, kā vajadzētu pārstrukturēt finansējumu, lai varētu atbalstīt Latvijas mediju sistēmu kopumā, noturēt daudzveidību. Otra darba grupa darbojas ar mediju vides profesionalizāciju. Pirmkārt, tas attiecas uz žurnālistiem, piemēram, uz viņu mūžizglītību, otrkārt, uz mediju lietotājiem. Attiecībā uz pēdējiem tiek lietots jēdziens «mediju lietotpratība» (angliski – media literacy), kas latviski varbūt neskan īsti precīzi.

Šis ir ļoti nozīmīgs jautājums, jo mūsdienās mediju vide ir ļoti plaša un lietotāji, īpaši bērni, neapzinās visas funkcijas un to, kā saturs tiek veidots. Lai šo problēmu ilustrētu, ļoti labs piemērs ir «Vikipēdijas» izmantošana vēstures zināšanu apguvē. Tā ir plaši izmantota prakse, kādu jautājumu pamatojot, pievienot saiti no «Vikipēdijas».

Piemēram, Igaunijā lietotpratības komponente ir integrēta sociālo zinību mācību programmā. Latvijā diemžēl nekas tamlīdzīgs nenotiek. Lietotājiem ir jāmāca, ka nedrīkst nekritiski pieņemt visu, ko izlasa. Nereti šos tekstus veido konkrēti cilvēki ar precīziem uzstādījumiem un vēl trakāk – ideoloģisku pārliecību.

Trešās darba grupas tēma – informatīvās telpas aizsardzība – ir īpaši aktuāla pašlaik, sākot ar pašu redzamāko – trešo valstu iejaukšanos Latvijas informatīvajā telpā un visi ar to saistītie jautājumi, tādi kā «Kremļa troļļi», par ko pēdējā laikā visiem īpaši patīk runāt.

Ir arī daudz tehniski risināmu jautājumu. Aplēsts, ka aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju izmanto nelegālus televīzijas pakalpojumus – dažādas firmas nelegāli piedāvā satelīttelevīzijas, kabeļtelevīzijas kanālus. Šīs firmas lielā mērā koriģē Krievijas kompānijas. Ja paskatās saturu, pārsvarā tie ir Krievijas televīziju kanāli. Bet ne tikai saturiski, tie ir nelegāli pēc būtības, līdz ar to nepakļaujas nekādai kontrolei.

– Kad plānojat pabeigt mediju politikas vadlīniju izstrādi?
Paredzēts, ka līdz marta beigām mēs formulējam visas problēmas. Tālākais uzdevums būs izstrādāt konkrētu rīcības plānu. Ne tikai uzrakstīt skaistu vīziju, bet arī pa pozīcijām noteikt, kas jādara. Aptuveni līdz rudenim plānots tikt galā ar šiem uzdevumiem. Vadlīnijas būs paredzētas pieciem gadiem.

– Kā to īstenos dzīvē, piemēram, pašvaldībās?
Kultūras ministrijā tiek veidota mediju politikas nodaļa, kas koordinēs šos jautājumus. Bet kopumā tā, protams, nav vienas institūcijas kompetence, šie jautājumi skar dažādas jomas, ministrijas. Ierēdņi pēc šādām vadlīnijām plāno savu darbu, un ar to īstenošanu problēmām nevajadzētu būt. Bet ir arī politiska līmeņa jautājumi, kuriem nav konkrēta termiņa, bet kuri ir jārisina. Taču vienlaikus politiskā līmenī neko nevienam nav iespējams stingri norādīt vai uzdot.

– Pašvaldībām, protams, jāinformē par aktuālajām lietām, par lēmumprojektiem, bet vai tas ir normāli, ka ir tādi izdevumi kā «Jelgavas Vēstnesis», kas iznāk reizi nedēļā un faktiski ar savu formātu līdzinās laikrakstam?
Ja vērtē reģionālos medijus un to, ka pašvaldības veido savu izdevumus, nav jau tā, ka arī šo problēmu nebūtu mēģināts ierobežot, piemēram, nosakot, ka tādos izdevumos nedrīkst būt reklāmas. Esam runājuši arī ar Latvijas Preses izdevēju asociāciju, kas pilnīgi skaidri paudusi savu nostāju, ka šāda situācija ar augošu tendenci grauj jebkādu normālu mediju tirgu. Nerunājot par tādām lietām, kas tiek mazāk uzsvērtas, bet tāpat ir ļoti būtiskas, piemēram, viedokļu plurālisms. Šādi tiek izskausti neatkarīgi mediji. Neizbēgami, ka mediju politikas kontekstā šī tēma būs īpaši aktualizējama. Tāpat kā aktualizējams būs jautājums, kas turpmāk notiks ar sabiedriskajiem medijiem.

Konceptuāli ir pieņemts, ka sabiedriskajiem medijiem jāiet ārā no reklāmu tirgus, kas savukārt nozīmē to, ka valstij būtiski jāpalielina dotāciju apmērs Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai, lai kompensētu zaudējumus. Vēl viens variants ir abonēšanas maksa. Iespējami vairāki mehānismi, bet, domāju, abonēšanas maksa varētu būt pārāk «sāpīgs» variants, tāpēc līdzekļi no mediju lietotājiem tiks paņemti netiešāk. Protams, ja par to vispār spēs vienoties. Pašlaik sanāk, ka valsts finansētie mediji arī darbojas komercattiecībās un ir tirgus dalībnieki.

– Kāda situācija mediju jomā ir reģionos?
Dzirdēts gana daudz sūdzību no reģionālajiem medijiem par pašvaldības izdevumiem. Būtu jāgūst arī precīzāki dati par to, kurās vietās tas bijis izteikti kaitnieciski, kurās mazāk. Kopumā šādi pašvaldības izdevumi noteikti grauj mediju tirgu.

– Dažkārt pašvaldībās žurnālistu darbs tiek kavēts arī tādējādi, ka laikus netiek sniegta nepieciešamā informācija, bet tā nokļūst pašvaldības izdevumos.
Tā tiek grauta žurnālistikas kultūra.

– Kā ar to cīnīties?
Protams, drukāto mediju tirgus neizbēgami sašaurinās un ne jau tikai Latvijā, īpaši interneta mediju ietekmē. Analizējot situāciju reģionos, redzam, aina ir ļoti atšķirīga. Ir vietas, kur Latvijā pašvaldību izdevumi var iznākt un neviens neiebilst, jo nav spēcīgu konkurentu, kas nebūtu mierā ar tādu situāciju. Jelgavā nav tik vienkārši, jo ir spēcīgs pretspēlētājs. Tāpat Vidzemē un Kurzemē ir vairāki spēcīgi laikraksti, kas neļauj pašvaldības izdevumiem diktēt noteikumus. Zemgalē katrā rajonā ir pa laikrakstam. No pilsētām, kur ir spēcīgāki laikraksti, arī izskan vairāk iebildumu pret pašvaldību politiku mediju jomā. Par vienotu risinājumu ir grūti runāt, jo problēma ir lokāla.

Tomēr nedomāju, ka jautājums risināms, izveidojot mediju fondu, kā tas izskanējis publiskajā telpā. Tā būtu roku pacelšana pret pašu problēmu – samierināties, ka tā pastāv, un gaidīt dotācijas. Tomēr kāda pretimnākšana varētu būt, atbalstot mediju satura pilnveidošanu par konkrētām tēmām. Tai jābūt ļoti pārdomātai un netiešai sistēmai, kas nekādā gadījumā nevar būt tendēta tieši uz konkrētu uzņēmumu, bet gan satura atbalstīšanu. Piemēram, mēs zinām, ka reemigrācija ir viena no tēmām, kas valstij ir svarīga, un piešķiram līdzekļus intervijām ar reemigrantiem reģionos.

Visu interviju lasiet otrdienas, 24.februāra, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš

ZZ.lv ARHĪVS

Centīsies definēt spēles noteikumus medijiem

Kategorijas