Klasisks stāsts, kā atņemt mantojumu

2015. gada 13. janvāris 15:52

7904

Gan LR Satversme, gan starptautiskā likumdošana paredz, ka visi likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Tomēr nereti gadās līdzcilvēki, kas atkarībā no to ieņemamā amata, sabiedriskā stāvokļa, kā arī no radu, draugu un paziņu loka ir vienlīdzīgāki nekā citi. Šoreiz par kādu īpašu gadījumu, par situāciju, kad šķiet – tiesiskās aizsardzības sistēma vispār nestrādā.

Pirms vairākiem gadiem mans tēvs Ilgonis saņēma mantojumā sava brāļa zemi Dobeles novadā, kā arī tehniku un citu kustamo īpašumu. Tēvs pārcēlās uz dzīvi tur, bet es ar sievu katru brīvu brīdi apciemoju viņu, kopīgi strādājām saimniecībā, un mūsu saimniecība zēla un plauka. Arī tēvs nežēloja spēkus un laiku, jo viņa sapnis bija izveidot un atstāt mantojumā savam mazdēlam Ričardam kārtīgi iekoptu un rentablu saimniecību.

Lai piepildītu tēva sapni, es uzcēlu uz tēva zemes māju (guļbūvi) un daļēji pārcēlos uz turieni dzīvot. Likās, ka viss ir kārtībā un nekas nevar stāties mums ceļā. Tomēr izrādījās – bijām kļūdījušies.

Vēl toreiz, kad tēvs mantojumu saņēma, mantojuma masas sarakstu sastādīja Dobeles bāriņtiesas locekle mūsu kaimiņiene Aija Z. Turpat kaimiņos zemes pleķīti nopirka arī tuva viņas draudzene Lita M., kura bieži mēdza apciemot manu tēvu. Viņai patika uzmesties vecajam vīram par it kā nelegālu aizgādni.

Turpmāko notikumu gaita viennozīmīgi liecina par labi izstrādātu plānu, kā iegūt savā īpašumā to, kas nepienākas, neieguldot ne darbu, ne līdzekļus, ne arī īpašas pūles. Līdzīgu gadījumu tiesu praksē ir daudz. Bieži mēdz gadīties, ka kādam vecam, taču pietiekami bagātam vientuļniekam neilgi pirms aiziešanas no šīs saules piepeši uzrodas glīta, jauna «draudzene», kurai tad nu večuks atdod visu savu mantu un naudu. Līdzīgi notika arī šoreiz.

Kāda apciemojuma laikā Lita ar savu vīru pamatīgi piedzirdīja manu tēvu. Kad es ar sievu un mūsu mazo dēliņu Ričardu (tēva izvēlēto mantinieku) atbraucu, viņi mūs bez jebkāda tiesiska pamata brutāli un ar draudiem piespieda atstāt mājas un zemi.

Saprotams, ka galveno lomu kārtējo reizi nospēlēja draugu būšana. Mēģināju vērsties pēc palīdzības policijā, jo tieši šīs tiesībsargājošās institūcijas kompetencē bija novērst manu tiesību pretlikumīgo aizskaršanu. Man bija liegta vispār jebkāda iespēja satikt tēvu vai piekļūt savam privātīpašumam pat pēc pirmās nepieciešamības mantām, jo, lai tur nokļūtu, būtu bijis jāšķērso tēva zeme. Tā vietā, lai saņemtu palīdzību, sagaidījām gluži pretējo. Man piezvanīja Dobeles policijas inspektors Gravas kungs un, piedraudot ar lielām nepatikšanām, «ieteica» (pavēlēja) man un maniem piederīgajiem tur vispār vairs nerādīties.

Pagājušajā gadā tēvs smagi saslima un bija nepieciešama steidzama operācija. Viņam vajadzēja doties uz operāciju Rīgas pilsētas 2. slimnīcā, kur galvenais ārsts Kjeseļa kungs piedāvāja to veikt, lai slimnieks atlabtu un turpinātu pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi. Taču draudzenes Aija Z. un Lita M. izdarīja visu, lai tēvs tur nenokļūtu. Abas pastāvīgi apciemoja viņu un centās pierunāt atteikties gan no operācijas, gan ārstēšanās vispār. Morālā spiediena ietekmē slimnieks beidzot tomēr piekrita izrakstīties no slimnīcas Dobelē, un Lita aizveda viņu pie sevis.

Drīz pēc tam tēvs, tā arī nesaņemot medicīnisko palīdzību, aizgāja mūžībā. Mums nebija nekādu iespēju iejaukties, jo pilnībā tika liegta jebkāda saskarsme ar viņu. Ne policija, ne Rīgas, ne arī Dobeles bāriņtiesa palīdzēt negribēja (vai arī negribēja vērsties pret citu bāriņtiesas locekli).

Iespējams, mans tēvs paguva uzrakstīt un atstāt rakstisku novēlējumu, pēdējās gribas izteikumu par atstājamo mantojumu, taču tas mums nav pieejams. Tēvs tika kremēts ārkārtīgā steigā, pat liedzot jebkādu iespēju mums no viņa atvadīties.

Neilgi pēc tēva nāves piepeši izrādījās, ka lielākās mantojuma masas daļas... vienkārši vairs nav. Tāpat piepeši «pazuda» naudas līdzekļi no SEB bankas un «Swedbankas» kontiem. Arī zeme (vismaz tās labākā daļa), kuru bijām kopuši un lolojuši, izrādījās, tēvam vairs nepieder un mantojuma masā nav iekļaujama.

Nevar būt, ka mans tēvs tāpat vien piepeši būtu mainījis domas un izlēmis savu īpašumu atstāt nevis mazdēlam, bet svešiem cilvēkiem. Nav arī šaubu par to, ka šāda situācija nebūtu izveidojusies bez attiecīgu notāru un bāriņtiesas locekļu līdzdalības. Mantojuma masas nelikumīga piesavināšanās kvalificējama kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums. Taču vēl pirms mantojuma lietas izskatīšanas tā ir veikta ļoti lielos apmēros (kopējā mantojuma vērtība novērtēta ar iespaidīgu piecciparu summu).

Mēs vairs nedzīvojam viduslaikos, kad visu noteica tikai nauda, piederība noteiktam sabiedrības slānim, ieņemamais stāvoklis, draugu, radu un paziņu loks. Sens latviešu sakāmvārds māca: «Neej ar stipru kauties un ar bagātu – tiesāties!» Tomēr laiki mainījušies un tumsības laikmets beidzies. Blēdības un krāpšanas nevar ilgi palikt nesodītas. Tāpēc vēlos aicināt ikvienu, kurš nonācis līdzīgā situācijā, neklusēt un nenolaist rokas! Saprotams, ka arī šobrīd Latvijā pastāvošā trīspakāpju tiesu sistēma nevar pārtraukt ieilgušu noziedzīgu nodarījumu, jo tas neietilpst tiesu kompetencē. Iespējams, paies vēl krietns laiks, līdz vainīgajām personām tiks uzrādīta apsūdzība un pierādīta viņu vaina, un tikai tad tās tiks sauktas pie atbildības.

Īpašuma izsaimniekošana arvien turpinās, un, iespējams, tajā brīdī, kad mantojuma lieta beidzot būs nonākusi finiša taisnē, mantojuma masas vairs faktiski nebūs, jo tā jau sen būs izpārdota un izsaimniekota. Tomēr es ticu, ka dzīvojam tiesiskā valstī un taisnība uzvarēs – mana tēva mazdēls agrāk vai vēlāk saņems to, kas viņam novēlēts.

ZZ.lv ARHĪVS

Klasisks stāsts, kā atņemt mantojumu

Kategorijas