Katram sava, citāda, bet mīļa Latvija: trīs LLU studentu stāsti

2014. gada 17. novembris 19:36

604

Katram sava, citāda, bet mīļa Latvija: trīs LLU studentu stāsti

LLU vienmēr lepojusies ar ikvienu no saviem cilvēkiem, kas katrs spīd kā zvaigzne Latvijas, Eiropas un pat visas pasaules debesīs. Varam būt īpaši gandarīti, jo šādu zvaigžņu – studentu, absolventu un darbinieku – mums ir tūkstošiem. Latvijas Valsts proklamēšanas 96.gadadienā ļausim spožāk iespīdēties trijām no tām, kam tuvas latviskās vērtības un tradīcijas.

Par savām sajūtām, Latviju un 18. novembri stāsta trīs LLU studenti – Valeria Malyavina, Lea Schwaiger un Ainārs Belovs.

Sirdī – latviete, pasē – Krievijas pilsone

Valeria Malyavina (red. – šādi Valērijas vārds un uzvārds ir rakstīts viņas pasē) ir studiju programmas „Organizāciju un sabiedrības pārvalde” 2. kursa studente. Par sevi Valērija stāsta: „Esmu no Daugavpils, šobrīd studēju Jelgavā, arī strādāju. Astoņus gadus esmu dejojusi mūsdienu dejas, bet šobrīd to visu neizdodas apvienot. Jau 11. klasē lasīju visu studiju programmu aprakstus un sapratu, ka gribu nākt Jelgavā uz socioloģiju. Tā arī savu izvēli neesmu nožēlojusi.”

Kāpēc esi Krievijas pilsone? Kā tas ir izveidojies?

Piedzimu Latvijā un vienmēr esmu bijusi Latvijas nepilsone. Taču skolas laikā, kad vajadzēja doties uz deju sacensībām ārzemēs, radās problēmas ar manu nepilsoņa pasi. Mana skolotāja jau bija nopirkusi biļetes, nezinot, ka esmu nepilsone. Izveidojās tāda situācija, ka man vajadzēja steidzami 3 nedēļu laikā iegūt jebkādu pilsonību, lai varētu ceļot. Lai gan es Latvijā mācījos latviešu skolā, man tajā brīdī pateica, ka ātrāk par 3 mēnešiem Latvijas pilsonību iegūt nav iespējams. Turpretim tā kā manam tēvam ir Krievijas pilsonība, Maskavā izgatavoja Krievijas pilsoņa pasi 1 nedēļas laikā. Tajā brīdī tas bija ātrāk, ērtāk un izdevīgāk.

Vai domā mainīt pilsonību?

Pagaidām nē. Man Krievijas pase ir izdevīgāka. Vienīgais trūkums – es nevaru Latvijā balsot un piedalīties vēlēšanās. Bet ar šo trūkumu šobrīd esmu samierinājusies. Toties ar Krievijas pasi bez vīzas es varu doties uz Krieviju, Baltkrieviju un citām austrumu valstīm. Man Ukrainā un Baltkrievijā ir radinieki, un mēs bieži braucam vasarās ciemos un atpūsties pie Melnās jūras, līdz ar to man nevajag papildus kārtot vīzu.

Kādā valodā runājat ģimenē?

Abi mani vecāki ir krievi. Es esmu vienīgā, kas runā latviešu valodā. Protams, visi saprot latviešu valodu, skatās TV pārraides latviešu valodā, bet tā kā ikdienā nelieto, tad paši nerunā. Pirmās divas klases mācījos krievu skolā latviešu klasē. Bet trešajā klasē mani tēvs aizveda uz latviešu skolu – Vienības pamatskolu Daugavpilī, kas ir patriotiska latviešu pamatskola un kur arī ieguvu izglītību. Līdz ar to daudzi, kad mani satiek, netic, ka esmu krieviete, jo runāju un rakstu latviešu valodā bez problēmām. Lielākoties cilvēki pret mani izturas ar īpašu cieņu, kad uzzina, ka esmu krieviete ar Krievijas pasi, bet tik labi runāju latviešu valodā. Dažreiz ir tā, ka izklaides iestādēs, kur pārbauda vecumu, apsargi, ieraugot manu Krievijas Federācijas pasi ar izbrīnu jautā – Kā Jūs zināt latviešu valodu?

Tostarp citi man jautā – vai es nebaidos, ka būs grūti atrast darbu? Kā es domāju dzīvot Latvijā ar tādu pasi? Vai man nav bail? Kad stājos augstskolā, viena darbiniece ilgi šķirstīja manu pasi, nevarēja atrast nepieciešamos datus un jautāja: „Kas Jums šādu pasi ir iedevis? Kur Jūs tādu dabūjāt? Kādu vārdu man rakstīt?” Atbildēju, ka Krievijas vēstniecībā. Un viņa pretī: „Ā! Mums valstī arī tāda opcija (red. – iespēja) ir?” Šādus stereotipus esmu izjutusi. Es uzskatu, ka tā ir vienkārši pase un nenosaka to, kas es esmu! Citiem ir jāpērk vīza, bet man nav (smejas).

Kas Tev patīk Latvijā?

Man patīk latviskums, dejas, dziesmas un dažādos pasākumos valdošais sirsnīgums. Īpaši svētku laikā latviskums parādās – tagad novembrī un Ziemassvētkos jūtams tik liels sirsnīgums. Tas man ļoti patīk un ar to lepojos, ka varu tādu izjust.

Es lepojos ar to, ka pēc pārliecības esmu latviete. Es nevaru teikt, ka esmu krieviete, lai gan tāda ir mana ģimene. Mums ģimenē vienmēr ir bijis uzskats, ka, tā kā dzīvojam šeit, jāievēro valstī noteiktās tradīcijas. Mēs, piemēram, svinam katoļu Ziemassvētkus, nevis pareizticīgo.

Vai 18. novembris Tev ir svētku diena?

Nevaru teikt, ka tie ir tādi īpaši svētki man, bet tomēr tā diena ir savādāka. Notiek visādi pasākumi, kuros, šeit dzīvojot, nemaz nevar nepiedalīties. Skolā mācoties un ejot uz koncertiem, svētku sajūta radās pati no sevis. Tādi ir visi apkārtējie apstākļi. Ja arī tu nepiedalies Lāpu gājienā, pēc tam, skatoties bildes, ir svētku sajūta. Daugavpilī vienmēr notiek dažādi koncerti, teātris iestudē kādu uzvedumu, Daugavpils universitātē noris pasākumi. Turklāt tās aktivitātes ir bez maksas. Un tad ir grēks tos neapmeklēt.

Par Daugavpili parasti saka, ka tā ir viskrieviskākā Latvijas pilsēta?

Pēdējos gados tā vairs nav. Esmu ievērojusi, ka urbanizācijas ietekmē, cilvēkiem no laukiem sabraucot Daugavpilī, vairāk skan latviešu valoda. Arī Daugavpils universitāte lielāku popularitāti ieguvusi. Šobrīd daudz uz ielas var dzirdēt latviešu valodu – daudz vairāk, nekā laikā, kad mācījos pamatskolā. Pilsēta vairāk latviskojas, mainās.

Ko parasti dari 18. novembrī?

Ar draugiem apmeklējam kādus pasākumus Daugavpilī. Skolā pasākumi bija pirms brīvdienām un tajos arī piedalījos. Mums pat klase 18. novembrī, kaut arī tā bija brīvdiena, savācās kopā ar skolotāju un organizēja klases vakaru.

Kā raksturotu Latviju, ja tā būtu cilvēks?

Tā ir viņa! Sieviete, maza, tieviņa, klusa, bet ar domām un sapņiem par to, ka kādreiz jākļūst valdonīgākai un lielākai, nobriedušai un pieaugušai. Bet ārēji klusa, mierīga un sirsnīga.

Ko gribētu novēlēt Latvijai dzimšanas dienā?

Vissvarīgākais ir nezaudēt latviskumu. Latvija ir ļoti multinacionāla valsts, un ir pārstāvētas daudz minoritātes. Bet ir svarīgi, lai šādā vidē saglabājas visas latviskās tradīcijas, kultūra un patriotisms. Tas ir jāsaglabā!

Vāciete, kas mācās latviešu valodu, lai labāk saprastu latviešus un sevi

Lea Schwaiger ir LLU Erasmus+ studente šajā semestrī. Viņa nēsā ap roku latviešu prievīti, mēģina spēlēt stabuli, klausās latviešu grupu „Skyforger”, kas ir viena no viņas mīļākajām mūzikas grupām, un mācās latviešu valodu. Iepazīstinot ar sevi, Lea pārsteidz ar latviešu valodas zināšanām un skaidrā latviešu valodā stāsta : „Mani sauc Lea. Es esmu Erasmus studente Latvijā, Jelgavā. Esmu 28 gadus veca. Es mīlu valodas. Šeit studēju Lauku inženieru fakultātē.”

Kāpēc Erasmus+ studijās izvēlējies LLU?

Šeit esmu tāpēc, ka varēju izvēlēties studiju kursus no dažādām studiju programmām „Ainavu arhitektūra un plānošana” un „Zemes ierīcība”. Vācijā studēju ainavu plānošanu un dabas saglabāšanu, tāpēc domāju, ka Latvijā varēšu iegūt svarīgas prasmes no arhitektūras programmas, kas ir diezgan tuva manai specialitātei. Tagad Latvijā mācos zīmēt, kas arī ir svarīgi ainavu plānošanā. Izvēlējos šeit tieši tādus kursus, kurus nepiedāvā mana studiju programma Vācijā.

Vai vari vairāk pastāstīt par savas ģimenes saistību ar Latviju?

Otrs svarīgākais cilvēks manā dzīvē aiz manas dvīņu māsas ir mana vecmāmiņa. Manā bērnībā viņa vienmēr stāstīja par vietu, kur dzimusi un kur dzīvojuši mūsu ģimenes priekšteči. Manai ģimenei kopumā ir 4 saknes, no kurām esam cēlušies. Un viena no šīm saknēm ir Latvijā, jo mana vecmāmiņa ir dzimusi Bīriņu pilī. Viņa uzskatīja, ka tās ir mūsu mājas Baltijas valstīs. Un es ieinteresējos un gribēju uzzināt vairāk. Bet pārējā ģimenes daļa šo lietu neatbalstīja. Viņi baidījās, ka būs grūtības un pret mani no latviešu puses būs nosodoša attieksme, jo vēsturiski Baltijas vācieši nebija „labie”: viņi bija bagāti, izmantoja latviešu zemniekus un viņu starpā nevaldīja labas attiecības. Taču mūsu senči nebija slikti pret latviešiem. Viņi atbalstīja latviešu izglītošanos, izveidoja skolas un Saulkrastu Balto baznīcu.

Kad atbraucu šeit, tad jautāju latviešiem, ko viņi domā par to, kādas kādreiz bija latviešu un vāciešu attiecības. Biju iedomājusies, ka man teiks – Jūs, sliktie vācieši! Bet jebkurš, ko esmu satikusi, mani ir pozitīvi pārsteidzis. Man ir teikuši, ka tas esot ļoti labi, ka esmu šeit. Man tas ir tāds emocionāls pārdzīvojums.

Kad atbraucu šeit, tad uzaicināju arī māsas uz Latviju. Pavadījām 2 dienas Bīriņu pilī. Satikāmies ar pils īpašnieci, kas 1990. gadā bija satikusi manu vecmāmiņu, kad tā viesojās Latvijā. Šobrīd studiju ietvaros esmu piekritusi izstrādāt ainavas projektu Bīriņu pils parkam. Lai to izdarītu, lasu savas vecmāmiņas un citu radinieku vēstules, kas rakstītas vecajā vācu valodā un cenšos saprast, kāds parks bija pirms Otrā pasaules kara.

Kur ieguvi šīs vēstules?

Vēstules bija manā ģimenē. Pirms tam nekad nebiju par tām domājusi un interesējusies. Dīvaini, bet tā tas notiek. Šobrīd daudz labāk saprotu sevi un savu vēlmi mācīties, jo mūsu radinieki, kas ir bijuši šeit, ļoti augstu vērtējuši izglītību, bijuši inteliģenti un šī vērtība ģimenē ir vēl joprojām. Gribu iemācīties latviešu valodu, jo, zinot valodu, var labāk saprast cilvēkus. Turklāt uzskatu, ka tas ir mans pienākums, jo latviešu valodā ir ļoti daudz vācu vārdu, arī zviedru.

Kas Tev Latvijā patīk?

Daba! Šeit ir daudz aizsargātās dabas teritorijas, parki. Tas ir apbrīnojami un ļoti īpaši Latvijai. Man patīk bērzi un priedes, kas ir mani mīļākie koki. Man patīk, ka daudz latviešu studentu, kas šeit studē, dzīvo laukos un ir cieši saistīti ar dabu, paši audzē pārtiku.

Kāds bija pirmais iespaids par Latviju?

Nevarēju atrast kopmītnes un ieeju tajās, jo notika remonts. Bija diezgan liels kultūršoks, jo pat nespēju iedomāties, ka tās varētu būt manas kopmītnes. Tagad jau esmu pieradusi. Kopmītnes darbinieki ar mani nerunāja angļu valodā un bija grūti saprasties.

Esmu lepna par to, ka man ir iespēja mācīties valodu. Daudzi brīnās, kāpēc mācos latviešu valodu, jo Latvija ir tik maza valsts un šādas valodas zināšanas man nevajadzēs. Bet es vēlos, un man ir vienalga, ka tā nav liela valsts. Latviešu valodas mācību kurss šobrīd ir mans mīļākais kurss universitātē. Man ir pašai sava privātskolotāja, jo neviens cits apmaiņas students šim kursam nav pieteicies. Par to esmu ļoti priecīga, jo varu jautāt viņai visu, kas man ir nepieciešams. Protams, ir grūti sākt runāt latviešu valodā, bet tagad jau saprotu valodu daudz labāk.

Esmu sapratusi, ka latvieši ir ļoti klusi un kautrīgi. Latviešu studenti sākumā nodarbībās ar mani nekontaktējās, nepalīdzēja un man pat šķita, ka ignorēja. Pēc kāda laika viņi atvērās un sāka runāt ar mani. Es jautāju, kāpēc viņi jau sākumā to nedarīja. Atbilde bija – nav varējuši uzdrošināties. Šim kultūršokam esmu tikusi pāri tikai nesen, jo man liekas, ja kāds ar mani nerunā, tad es viņam nepatīku. Ar latviešu studentiem sapratu, ka tur ir tā kultūras atšķirība. Viņiem bija kauns ar mani sākt runāt, nevis es viņiem nepatiku. Bet tie studenti, kas ar mani ir sākuši runāt, paši ir bijuši Erasmus apmaiņā. Viņi ir atvērtāki un saprot, kā tas ir - būt svešiniekam citā valstī.

Vai Latvija Tev ir īpaša valsts?

Jā, noteikti! Lāčplēša dienā vēroju Lāpu gājienu. Tas bija apbrīnojami skaisti. Arī visas dienas garumā visur bija Latvijas karogi. Tas ir kaut kas īpašs. Vācijā neko tādu nevar ieraudzīt, jo Vācijas karoga nēsāšana netiek uztverta pozitīvi un tiek saistīta ar nacismu. Tas ir vēsturiski izveidojies. Taču jums, Latvijā, ir pavisam savādāk. Jūs esat salīdzinoši nesen kļuvuši par brīvu valsti un katram ir karogs, un tas satur kopā cilvēkus.

Gribu apmeklēt koncertus un redzēt latviešu dziesmas un dejas. Vēlos pati iemācīties kādu no latviešu dejām. Tautasdziesmas cilvēkiem vienmēr ir svarīgas, tās satur cilvēkus kopā un stāsta tautas vēsturi. Es vēlos dzirdēt, kā skan latviešu tautasdziesmas. Esmu lasījusi tekstus, bet nezinu, kā tās skan.

Kopmītnēs dzīvoju stāvā, kur dzīvo arī latviešu studenti. Man tur patīk, jo mēs dažreiz kopīgi gatavojam ēst. Viņi gatavo savus ēdienus un man ir iespēja parādīt savējos. Vēlos vairāk laika pavadīt ar latviešiem, nevis citiem Erasmus studentiem. Cenšos apmeklēt dažādus muzejus. Viens no tiem ir Okupācijas muzejs Rīgā, jo uzskatu, ka ir jāzina vēsture, kaut arī tā nav „smuka”.

Ko Tu gribētu novēlēt Latvijai?

Vēlos, lai Latvija saglabā savu neatkarību un cilvēki tik daudz nebaidās. Kad staigāju pa Jelgavas ielām, redzu, ka cilvēki it kā slēpjas, nerāda sevi, nesmaida. Tas mani ļoti bieži skumdina. Ceru, ka Latvijā uzlabosies ekonomiskā situācija. Vēlos, lai cilvēki vairāk smaidītu, lai viņi saprastu, ka ir vērtīgi un stipri.

Latviešu nacionālists – šī vārda vislabākajā nozīmē

Ainārs Belovs ir 3. kursa students Informācijas tehnoloģiju fakultātē, studiju programmā „Datorvadība un datorzinātne”. Paralēli studijām strādā algotu darbu, un ikdienā telefoniski risina klientu jautājumus zvanu kontaktu centrā, nodarbojas ar vieglatlētiku un brīvākos brīžos uzspēlē pūšaminstrumentu. 18. novembrī piedalīsies skrējienā par godu Latvijas dzimšanas dienai.

Kāpēc studē IT?

Vēlos iegūt plašākas zināšanas par informācijas sistēmu uzbūvi un izstrādes procesiem, lai nākotnē šīs prasmes pielietotu reālos projektos.

Kas Tev patīk Latvijā?

Mīlu Latvijas dabu! Savukārt, ja runājam par cilvēkiem, tad augsti vērtēju latviešu tautas neatlaidību un centību. Par nozīmīgiem notikumiem, ikviena latvieša dzīvē, uzskatu 18. novembri - Latvijas Neatkarības proklamēšanas dienu un 11. novembri – Lāčplēša dienu.

Vai uzskati sevi par Latvijas patriotu? Vai lepojies ar to?

Neapšaubāmi lepojos ar to, ka esmu latvietis, jo šeit esmu dzimis un audzis. Ir bijusi iespēja paceļot, taču tikai Latvijā jūtos kā savās mājās.

Vai 18. novembris Tev ir svētku diena?

Jā, protams! Domāju, ka tā ir svētku diena ikvienam latvietim. 18. novembri katru gadu atzīmēju savādāk. Pēdējos gados vairāk esmu piedalījies kā brīvprātīgais karogu gājienos vai pats uzspēlēju kādā koncertā. Šogad, par godu valsts svētkiem, nopietni gatavojos 3000 metru skrējienam „Rembates aplis -2014”. Šīs sacensības notiks tieši 18. novembrī un tajās startēšu kā LLU students .

Kā raksturotu Latviju, ja tā būtu cilvēks?

Latviju raksturotu kā zinātkāru un centīgu studentu, kas ar katru nākamo lekciju vai praktisko darbu kļūst pieredzes bagātāks un dodas soli tuvāk saviem mērķiem, lai kļūtu par pasaulē atpazīstamu speciālistu.

Ko gribētu novēlēt Latvijai dzimšanas dienā?

Latvijai dzimšanas dienā novēlu nepazaudēt to, kas gadiem ir turēts zelta vērtē –latviešu valoda un kultūra, neatkarīga valsts un mūsu latviešu tauta!

ZZ.lv ARHĪVS

Katram sava, citāda, bet mīļa Latvija: trīs LLU studentu stāsti

Kategorijas