Inguna Čākure: Ik diena var nest pārsteigumu

2014. gada 7. novembris 10:47

770

Inguna Čākure: Ik diena var nest pārsteigumu

Starp astoņiem izcilniekiem, kas Latvijas valsts proklamēšanas 96. gadadienai veltītajā Jelgavas novada Domes priekšsēdētāja pieņemšanā saņems novada augstākos apbalvojumus, ir arī Sporta centra vadītāja vietniece, orientēšanās sporta trenere Inguna Čākure.

Pašvaldības Atzinības raksts līdz ar sudraba piespraudi un naudas balvu viņai piešķirts par nozīmīgu ieguldījumu izglītības un sporta dzīves attīstībā. Līdztekus administratīvajam darbam Sporta centrā trenere sagatavojusi daudzus jauniešus augstiem sasniegumiem, pārstāvot Latviju starptautiskās sacensībās orientēšanās sportā. Kopš 2012. gada Inguna darbojas arī Latvijas Orientēšanās federācijas valdē, ir vairākkārt veiksmīgi vadījusi Latvijas izlases delegācijas pasaules skolēnu čempionātos.

- Vai karjeru sāki kā skolotāja? – jautāju Ingunai, jo kāda no kolēģēm «Ziņās» atminējusies viņu no sporta stundām 4. vidusskolā.
Pēc 1987. gadā Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā iegūtā diploma esmu fiziskās kultūras un sporta pasniedzēja, masu un tūrisma sporta darba organizatore. Pirmās darba gaitas ar šo oficiālo dokumentu tiešām sāku skolā – vispirms divas nedēļas nostrādāju 2. vidusskolā, pēc tam pārcelšanas kārtā nonācu 4., kur pati biju mācījusies. Bet patiesībā jau kopš skolas laikiem man tuvāks bijis tūrisma un orientēšanās sporta trenera darbs. Tajā biju iesaistījusies jau kopš devītās klases un turpinu joprojām.

- 4. vidusskolā, šķiet, allaž vairāk cieņā bijis basketbols?
Tā ir. Sportam šajā skolā pievērsās nopietni, un basketbolam tiešām bija prioritāte. Būdama augumā pagara meitene, to dabūju izbaudīt arī es, kad, ģimenei pārceļoties no Rīgas uz Jelgavu, nonācu ceturtajā klasē. Taču man šī spēle nepatika, pat ļoti. Pēc dabas neesmu agresīva – ja man grib atņemt bumbu, nu labi, lai taču ņem. Glābiņš nāca sestajā klasē, kad mani iekļāva skolas komandā, kas gatavojās piedalīties tūrisma sacensībās. Es kā mācībās laba skolniece droši vien zināšot izrēķināt, kā pa mežu aizskriet. Tas varēja būt 1977. vai 78. gadā, kad pirmoreiz noskrēju distanci mežā. Līdzīgas tūrisma sacensības tolaik iemantoja popularitāti, un piedalīšanās kļuva par goda lietu arī mūsu skolai. Ar tūristiem darbojās rasēšanas skolotājs Kārlis Rimša, dabas zinību pasniedzēja Vija Kreicuma. Man tajā visā īpaši iepatikās orientēšanās, kuras dēļ tad arī pametu kori, drāmas pulciņu un klavierspēli, lai dotos uz Rīgas Jauno tūristu stacijas filiāli Jelgavā. Atceros, pirmajā treniņā pie Raimonda Kaufmaņa varēju sporta zālē apskriet trīs apļus. Bet devītajā klasē jau pati sāku trenēt mazos bērnus pionieru nama pulciņā, un pēc vidusskolas beigšanas 1983. gadā nešaubījos, ka ar šo profesiju saistīsies arī studijas.

- Vai Sporta akadēmijā ir orientēšanās specializācija?
Manos studiju gados nebija, tāpēc arī tas garais nosaukums diplomā. Bet tagad jā, nu jau otrajā kursā mācās mana audzēkne un tagad arī kolēģe Krista Strautniece, kas novada Sporta centrā darbojas ar jaunākā vecuma bērniem. Priecājos gan par Kristu, gan iespēju mūsu sporta veidu darīt plašāk pieejamu, jo pašai administratīvā slodze ļauj trenera darbam atvēlēt tikai deviņas stundas nedēļā. Tas oficiāli, bet praksē jau sanāk krietni lielāka ņemšanās.

- Pieminēji skriešanu zālē, bet galvenais taču ir sameklēt kontrolpunktus mežā. Kā vispār trenējas orientieristi?
Sākotnēji telpās varam apgūt karšu zīmes, mācīties turēt kompasu, orientēties kartes mērogā, noskaidrot, kā izvēlēties tuvāko ceļu starp kontrolpunktiem. Protams, uzskatāmāk ir to visu darīt dabā, ko arī tagad pārsvarā cenšos. Bet īpaši nelabvēlīgos laika apstākļos fiziskās kondīcijas uzlabošanai un uzturēšanai noder arī zāle.

Visu interviju lasiet piektdienas, 7. novembra, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš un no arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

Inguna Čākure: Ik diena var nest pārsteigumu

Kategorijas