ZZ.lv ARHĪVS

Intervija: Pasaules čempions Gatis Čakšs pārceļas citā «stāvā»

Maija Laizāne

2014. gada 21. augusts 20:07

1906
Intervija: Pasaules čempions Gatis Čakšs pārceļas citā «stāvā»

Tas notika 27. jūlijā ASV pilsētā Jūdžinā, kad Gata Čakša šķēps pasaules junioru čempionāta finālā pēdējā no raidījumiem aizlidoja 74,04 metrus, uznesot jelgavnieku nebijušos augstumos. «Pasaules čempions, jo­projām nevaru tam noticēt. Prieks ir ārkārtīgs. Bet ar to jau viss nebeigsies,» Gatis apņēmīgi nosmaida. 

Mājās viņš ir pārradies šonedēļ. Iepriekš ar draudzeni pabijuši trīs dienas Igaunijā, bet citādi īpaši atpūsties pēc sacensībām neesot iznācis. Arī mūsu pirmā sazināšanās notiek «pa ceļam», jo otrdienas pievakarē Murjāņu Sporta ģimnāzijas absolventam kopmītnēs jurģi. «No vecās internāta istabiņas pārvācos uz ēkas otru galu – tā saukto viesnīcu.»

- Ģimnāzijas diploms un ar pasaules čempiona titulu «absolvēts» juniora vecums – var teikt, ka arī dzīvē esi pārcēlies uz citu stāvu.

Tā ir, visa dzīve mainās. 26. augustā sniegšu dokumentus Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tad būs papildu uzņemšana, īsto nokavēju pasaules čempionāta dēļ. Šķēpmešanu, ko  turpināšu pie tā paša trenera Andreja Vaivada, nāksies savienot ar studijām. Būs vairāk jāliek uz sportu, taču mācības arī ir vajadzīgas, jo visu mūžu jau nesportosi. Juniora vecums ir garām, bet, pirms pāriet pie pieaugušajiem, trīs gadus varēšu startēt U23 konkurencē.

- Jūdžinā sasniedzi personīgo, bet līdz pasaules rekordam neaizsniedzies. Kā pats atskaties uz savu startu čempionātā – aklimatizēšanos tik atšķirīgā laika joslā, «savākšanos» bez trenera līdzās?

Esmu piedalījies sacensībās daudzviet Eiropas valstīs, bet brauciens uz ASV bija tālākais manā pieredzē. Aklimatizēties četrās dienās varēju normāli – varbūt arī tāpēc, ka jau mājās biju sācis pielāgoties turienes ritmam. Tomēr pašu sacensību dienu atceros kā diezgan drausmīgu. Normāli aizmigu ap četriem naktī. Gribēdams vēl pagulēt, brokastīs neaizgāju. Pirms pusdienām uznāca «drebulis», apēdu pāris vīnogas, un bija jāiet uz startu. Pretvējš spēcīgs, metieni it kā padevās stabili, bet ap 70 metru robežās. Iepriekš biju metis 73, sezonas sākumā ar šādu rezultātu biju trijniekā un čempionātā cerēju vismaz uz sešnieku.

Par treneri līdzās – šķiet, ka sacensību laikā drīzāk saņemos, ja viņa nav klāt. Starplaikā sēdēju un domāju: vienam metienam taču vajadzētu sanākt. Pēc pēdējā izdzirdējis publikas ovācijas, sapratu – ir!  Bija jau daži ar labākiem sezonas rezultātiem, bet – esmu pasaules čempions, un tā nu tas paliek. Pasaules junioru rekords – 84,69 metri – joprojām pieder Zigismundam Sirmajam. Turpmākie mirkļi ir neaizmirstami – goda aplis stadionā, līdzjutēju rokasspiedieni, žurnālistu jautājumi, puikas nāk pēc autogrāfiem, tēvi grib šo brīdi nofotografēt. Žēl, ka līdzi nebija sarkanbaltsarkanā karoga, vien uz krekla lasāms – Latvija.

- Jelgavniekiem, protams, arī iemesls lepoties, ka turpini Latvijas šķēpmetēju tradīcijas. Pieaugušie gan patlaban līdz tik augstam pjedestālam netiek.

Šķēpmešanā diemžēl tā ir, ka rezultāti dažbrīd var svārstīties līdz pat desmit metru robežās, un es ar savu mazo pieredzi nepateikšu, kāpēc. Nupat Eiropas čempionātā malacis bija Ansis Brūns – jā, finālā arī viņam nepaveicās, bet ar 81 metru kvalifikācijā viņš latviešiem parādīja, ka ir uz kaut ko spējīgs.

- Kad tu saprati, ka būsi šķēpmetējs?

Man kopš bērnības paticis mest akmeņus, skatoties to lidojumu, esmu «starā». Kad pamatskolas piektajā klasē bumbiņu ieskaitē aizmetu 60 metru, mamma par sava «sīkā» dotumiem ieminējās Jelgavas novada Sporta centra trenerei Lailai Naglei. 

Visu interviju lasiet piektdienas, 22. augusta, «Zemgales Ziņās». Foto: Guntars Gūte un no personīgā arhīva