Cilvēciska cīņa par stārķa dzīvību

2014. gada 7. augusts 20:26

5253

«3. augustā pulksten 11 pacēlās gaisā, pievienojās diviem citiem stārķiem un projām bija. Meita bija redzējusi, kā viņš dīķmalā vēl makšķerē zivis un paēdis brokastis,» par savu Čalīti stāsta Jaunbērzes pagasta Rotu saimnieks Jānis Bauce. Viņš kopā ar ģimeni gandrīz mēnesi rūpējās par stārķēnu, kurš ligzdā bija palicis viens pats.

10. jūlija vakarā Rotās notika īpaša glābšanas operācija – no ligzdas tika izcelts bez vecāku aprūpes palicis stārķēns. Māju saimnieks Jānis Bauce ar ģimeni nepalika vienaldzīgs un kopā ar sievu apzvanīja gandrīz vai pusi Latvijas, meklēdams palīdzību un padomus, kā rīkoties, lai putnēns, kurš vēl ne reizi nebija pametis ligzdu un no dzīves tikpat kā neko nebija redzējis, neaizietu bojā.

Putns beidzot uz zemes

Ligzdā, kas Rotu pagalmā stāv uz 1976. gadā ierīkotiem elektrības stabiem jau ilgus gadus, šajā pavasarī tika izperēti četri stārķēni. Stārķu ģimenes nedienām J.Bauce sekojis līdzi visu vasaru, katru notikumu atzīmējot uz lapas.

Pirmo putnēnu no ligzdas izmeta jau tikko izperētu. Pēc tam maijā izmeta divas nedēļas vecu stārķēnu, savukārt jūnija sākumā tika izmests vēl viens. Pašās beigās stārķene no ligzdas izripinājusi vanckaru. «Ola nesaplīsa. Paplunkšķināju, sapratu, ka tas ir vanckars. Beigās apraku kopā ar pārējiem stārķēniem, kas apglabāti turpat zem ligzdas,» stāsta saimnieks.

Abi lielie stārķi arī gājuši bojā. J.Bauce atceras, ka 30. maijā pa dienu abi vēl bijuši, bet vakarā palicis tikai viens. «Es tā spriežu – šeit migloja vasaras rapsi, varbūt, ka stārķi apmigloja, jo viņš jau bieži staigāja pa to lauku. Varbūt arī no tās ķīmijas kaut kur nobeidzās? Ko es nezinu, to nezinu, es tikai zinu par šito stārķeni, ka 8. jūlijā viņa vēl bija, bet 10. datumā meklēju pacēlāju, lai tiktu klāt pie stārķēna.» Ceļa malā vēlāk manīts beigts stārķis. «Es spriežu, ka tā bija mūsu stārķene. 8. jūlijā es vēl pacēlu tepat ceļa malā beigtu kurmi un atvedu stārķenei. Parasti pļaviņā noliku kādu peli vai kurmi. Stārķene no augšas jau visu redz. Pēc stundas viņa nolaižas lejā, un nav vairāk tās peles,» par stārķu mātes pēdējo dienu stāsta J.Bauce.

10. jūlija pēcpusdienā, kad stārķēns jau trīs dienas viens pats bija pavadījis ligzdā un pārcietis svešu stārķu uzbrukumu, J.Bauce meklējis pacēlāju, lai putnu varētu dabūt no ligzdas laukā. «Zvanīju ugunsdzēsējiem, tie saka – nē, mēs nebraucam. Zvanījām ornitologiem. Māra Janaus no Latvijas Ornitoloģijas biedrības man stāstīja, ka valdībā ir pieņemts lēmums, ka palīdzību savvaļas dzīvniekiem viņi nesniedz. Zvanījām elektriķiem, tie saka, ka pie mums nebrauc, jo mums ir kabelis, līnijas te nav,» stāsta J.Bauce.

Pēc tik daudziem atteikumiem ģimene nav metusi visu pie malas un turpinājusi meklēt, kā stārķēnam palīdzēt. Turpat Līvbērzē atrasts pacēlājs, taču tam līdz ligzdai pietrūcis divu metru. Pēc vēl vairākiem zvaniem izdevies sazvanīt Jelgavas firmu «Storent», kas piedāvā nomāt tehniku. Pacēlāju nomāt ģimene nav varējusi atļauties, tāpēc firmas darbinieki beigās piekrituši atbraukt un nocelt stārķēnu tāpat, nekas nav bijis jāmaksā. «Viņi ap pulksten septiņiem bija klāt, stundas laikā uzstādīja pacēlāju, uzbraucām augšā, uzmetām stārķēnam segu un nocēlām lejā,» par veiksmīgo glābšanas operāciju stāsta J.Bauce.

Visu rakstu lasiet piektdienas, 8. augusta, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs un no personīgā albuma

+ 4

ZZ.lv ARHĪVS

Cilvēciska cīņa par stārķa dzīvību

Kategorijas