Pēc pusgadsimta Zaļeniekos sapulcējas lauksaimniecības tehnikuma audzēkņi

2014. gada 24. jūlijs 20:14

3357

Pēc pusgadsimta Zaļeniekos sapulcējas lauksaimniecības tehnikuma audzēkņi

Atzīmējot piecdesmit gadus, kopš pabeigts lauksaimniecības tehnikums, pagājušo sestdien vecajā Zaļenieku muižas pils mazajā zālē sapulcējās deviņpadsmit 1964. gada absolventu. Tiesa, šie gadu septiņdesmit vecie vīri un sievas jaunībā savus agronoma diplomus ieguva Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Taču viņu mācību sākums, pirmie trīs kursi, noritēja Zaļeniekos.

Kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem dažādas izglītības iestāžu reorganizācijas Zaļenieku muižā notikušas sešpadsmit reižu. Tomēr vēl joprojām jauniešiem tur māca lauksaimnieka arodu un vēl joprojām vecajiem absolventiem šī vieta ir ļoti mīļa.

Kur mācīties, ja nav naudas

Agronomu grupas 1964. gada absolventi saietus rīko katru vasaru un katru reizi kāda absolventa mājās. Taču piecdesmit gadu jubileju tika nolemts rīkot pirmajā tikšanās vietā – Zaļeniekos. Tagadējās Zaļenieku komerciālās un amatniecības vidusskolas direktores vietniece Valija Barkovska stāsta, ka vairums absolventu atbrauc uz kopīgajiem salidojumiem, kas tiek rīkoti ik pēc pieciem gadiem (nākamgad Zaļeniekos atzīmēs 95 gadus, kopš muižas pilī atrodas izglītības iestāde).

Direktora vietniece stāsta, ka 2012. gada vasarā uz 50 gadu salidojumu bija pulcējusies vēl viena ļoti draudzīga grupa. Viņa atzīst, ka tik cieša skolas gados iesāktā draudzība ir labs paraugs. Tādēļ no tagadējās skolas 1964. gada absolventiem tika dāvināts šampanietis.

Jautāta par to, kas 1964. gada agronomus tik ļoti tur kopā, ilggadīgā lauksaimniecības konsultante, agrāk arī cietes ražošanas «Aloja-Starkelsen» galvenā agronome staiceliete Velta Andersone spriež, ka viņas grupā liela daļa audzēkņu bija no tālākām Latvijas vietām. Tādēļ jaunieši vairāk dzīvoja Zaļeniekos uz vietas un ciešāk sadraudzējās.

Par vidusskolu bija jāmaksā

Pašai Veltai Andersonei dzimtā vieta ir Lādē pie Limbažiem. Saņemot tehnikumā trīs rubļu mēnesī stipendiju, viņa mājās pie mātes varēja aizbraukt vien pāris reižu gadā. Atceroties jaunību, Velta Andersone stāsta: «Es gribēju mācīties vidusskolā, pēc tam studēt. Taču māte jau bija gados, viņa mūs ar jaunāko māsu audzināja viena. Ģimene nevarēja mani palaist vidusskolā.

Pēc Lādes septiņgadīgās skolas es trīs gadus nostrādāju lauku brigādē un fermā, kur 1959. gada aprīlī man bija iedotas 22 sākumā ar rokām slaucamas govis un viens bullis (tolaik govis apsēkloja nevis kā mūsdienās mākslīgi, bet dabīgi). Bija jau septembris, kad man kaut kā gadījās ienākt blakus fermai esošajās mājās, kur bija telefons un uz galda gulēja avīze «Cīņa». Izlasīju sludinājumu, ka notiek papildu uzņemšana Zaļenieku lauksaimniecības tehnikumā. Ļoti svarīgs bija noteikums, ka audzēkņiem bez maksas ir kopgalds un kopmītne.»

Visu rakstu lasiet piektdienas, 25. jūlija, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Pēc pusgadsimta Zaļeniekos sapulcējas lauksaimniecības tehnikuma audzēkņi

Kategorijas