Saruna ar «Iļģu» Ilgu Reiznieci

2014. gada 16. jūlijs 20:19

194

Uzvaras parkā rīt pulksten 10 vakarā ar jauno programmu «Tumša nakts, zaļa zāle» viesosies grupa «Iļģi».

Tā būs pirmā uzstāšanās «Iļģu» 33. dzimšanas dienai veltītajā sērijā, pirms tam bija tikai koncerts Dzintaru koncertzālē. Atšķirībā no daudzām citām grupām, kuru pastāvēšanu pārtraukuši ilgāki vai garāki klusuma periodi, «Iļģi» visus gadus aktīvi muzicējuši, kaut sastāvs daudzkārt mainījies.

Koncertuzvedumā, kam dots apakšvirsraksts «Tumša nakts, zaļa zāle», viņi muzicēs piecatā: Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Gatis Gaujenieks, Egons Kronbergs un Mārtiņš Linde. Īpaši izvēlēto dziesmu virknē katrs varēs izdzirdēt visgaidītāko.

Jaunā koncertprogramma veidota divās daļās: pirmajā skanēs gan vecās, labās «Iļģu» dziesmas, gan gluži jaunas, tāpat būs fragmenti no savulaik grandiozā uzveduma «Spēlēju, dancoju», bet koncerta otro daļu veidos danči, kas sāksies tieši pusnaktī.

Reiz sākuši ar apcerīgajām, no teicējām aizgūtajām tradicionālajām dziesmām, kuras izdziedātas un izspēlētas visdažādākajos sastāvos, nu jau sen, izmantojot folkloru kā iedvesmas avotu, «Iļģi» ne tikai nevairās no mūsdienīgu muzikālu tēmu un instrumentu izmantojuma, bet kuplina savu skanējumu ar citu tautu folkloras elementiem.

Bet visa sākums vienmēr ir melodija, ko izvēlas Ilga Reizniece.

– Kas jūs kā klasiski skolotu (te domāju mācības Dārziņskolā un Latvijas Valsts konservatorijā) vijolnieci pamudināja pievērsties folklorai? (Ja pareizi saprotu, tā saucamā postfolklora radās nedaudz vēlāk, līdz ar «Iļģiem», un arī tad ne uzreiz – «Iļģi» esot sākuši līdzīgi kā citas folkloras kopas.)

Laikam jāsāk ar to, ka es kā akadēmiski skolota vijolniece nejutos labi savā ādā. Katru reizi, kad bija jākāpj uz skatuves, jutos briesmīgi. Uztraukums un apziņa, ka tos pašus skaņdarbus pasaulē tūkstoši vijolnieku izpilda par mani pārliecinošāk... Kā tagad saka – man nebija motivācijas atrasties uz tās skatuves. Arī klasiskais vijolnieku repertuārs – romantiskā mūzika – man galīgi negāja pie sirds. Mani interesēja senā mūzika, bet neko daudz senāku par Bahu tajā laikā nebija iespējams spēlēt.

Un tad, kad es pirmoreiz izdzirdēju folkloru – īstu, autentisku folkloru –, sapratu, ka tā ir tā senā mūzika, par ko esmu sapņojusi. Turklāt – tikai mums piederoša, neviens cits pasaulē to nespēlēs. Sākās ļoti garš izziņas un izpētes posms, jo, lai cik tas būtu dīvaini, gan mūzikas skolā, gan augstskolā latviešu folklora bija gandrīz vai tabu.

– Un kas neapmierināja tradicionālo folkloras kopu darbībā, ja reiz sākāt spēlēt «moderni» un blakus tautas instrumentiem izmantot elektriskās ģitāras un citus rokmūzikai vairāk piedienīgus instrumentus?

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 17. jūlija, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs

ZZ.lv ARHĪVS

Saruna ar «Iļģu» Ilgu Reiznieci

Kategorijas