Jaunības zemē Mongolijā

2014. gada 18. jūnijs 19:46

2866

Kādā aprīļa rītā, pa ausu galam Latvijas Radio izdzirdot, ka Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš kopā ar uzņēmējiem gatavojas doties uz Mongoliju, nosūtīju viņam vēstuli, kurā izklāstīju dažas saskarsmē svarīgas mongoļu tradīcijas (piemēram, mongoļi visu dod un ņem tikai ar labo roku) un lūdzu mani kā žurnālistu paņemt līdzi. Esmu šajā valstī dzīvojis no 1988. gada jūnija līdz 1989. gada augustam, dienējot padomju armijā. Mongolijā vajadzēja būt arī manai kursa biedrenei Erdenecogtinai Sonintogos, ar kuru kopā astoņdesmito gadu sākumā mācījos Ļeņingradas universitātē.

Vārdu drošības pēc nepublicēju
Prezidentam rakstīju arī to, ka, veidojot «tautas diplomātiju», vēlos atjaunot pārtrūkušos sakarus ar tā laika mongoļu draugiem. A.Bērziņš reaģēja pozitīvi. Tā kopā ar valdības locekļiem un piecdesmit uzņēmējiem (tie «uzsauca» lidmašīnu) no 9. līdz 13. jūnijam devos vizītē uz Mongoliju, kā arī Tadžikistānu, kas bija pa ceļam
Septiņdesmitajos gados Imanta Ziedoņa «Perpendikulārajā karotē» aprakstītā Tadžikistāna, kas deviņdesmitajos gados pārdzīvojusi pilsoņu karu, izskatījās pretimnākoša kontaktiem ar ES, tostarp Latviju. Turklāt to juta ne tikai oficiālajā līmenī, bet arī staigājot pa Dušanbes ielām, īru krogā runājoties ar tadžiku kolēģiem.
Tomēr mans ceļa pamatmērķis bija Mongolija. Izredzes atrast vecos mongoļu draugus gan likās diezgan problemātiskas. Vispirms jau tāpēc, ka latvieši šoreiz viesojās tikai galvaspilsētā, bet mani uz ceturtdaļgadsimtu pārtrūkušie kontakti ar mongoļiem galvenokārt saistījās ar Čoibalsanu, Valmieras apmēriem līdzīgu pilsētu valsts austrumos 650 kilometru no galvaspilsētas Ulanbatoras. Dzejniekam, tulkotājam (no krievu valodas), ar kuru, 1989. gadā Čoibalsanā tiekoties, tapa raksts «Saruna Mongolijā» (to publicēja Daiņa Caunes vadītais žurnāls «Liesma») biju nevērīgi pazaudējis adresi un pat neatcerējos vārdu. Drošības apsvērumu dēļ tas nebija minēts arī «Liesmas» rakstā, jo mongolis par toreizējo Padomju Savienības koloniālo politiku viņa dzimtenē stāstīja tiem laikiem pārāk atklāti, ka bija bail (rakstā tika minētas kādas Padomju Savienībai nodotas urāna rūdas raktuves, kas publiski pieejamās kartēs netika uzrādītas).

Fotogrāfija runā bez vārdiem
Savukārt gleznotājs Doržgočoo, ar kuru kopīgi zinājām mazāk nekā simt mongoļu un krievu vārdu, bet kurš man radīja cieņu pret mongoļu ticību lamaismu, iepazīstināja ar mākslinieku Dzanabadzaru un 1989. gadā prombraucot simboliski uzdāvināja zirgu, uz jau aprīlī pastkastē iemesto vēstuli neatbildēja un neatbildēja. Jāpiebilst, ka 1990. gada pavasarī Doržgočoo kopā ar kundzi Ojunčimiku ar vilcienu (pa ceļam izkaujoties ar laupītājiem – tā sapratu no Ojunčimikas teiktā) atbrauca ciemos uz Latviju. Toreiz kopīgi apceļojām arī mākslas muzejus Tallinā un Sanktpēterburgā. Par šo ciemošanos liecināja fotogrāfija, kur mēs trijatā stāvam Baltijas jūras krastā ar uzrakstu fonā «Jūrmala 90». To, lidojot uz Mongoliju, ņēmu līdzi, kur tā lieti noderēja, skaidrojot, ka manas runas par mongoļu un latviešu draudzību varētu būt nopietnas.

Cilvēkam jādzīvo ilgāk
Pirms izlidošanas uz Mongoliju no turienes saņēmu vienīgi Latvijas goda konsula Čoimpoga Bata elektroniskā pasta vēstuli. Priecīgi atverot to, izlasīju, ka Mongolijā mani atceras kursa biedrene Sonintogos, ar kuru kopā 1982. gadā pabeidzām Ļeņingradas universitātes Žurnālistikas fakultāti. Soņa, kā tolaik viņu krieviski saucām, bija kļuvusi par zinātņu doktori un Mongolijas Mākslas un kultūras universitātes rektori. Taču tālākais goda konsula vēstules teksts bija ļoti skumjš. Viņš rakstīja, ka diemžēl pirms dažiem gadiem ir miris mans vecais draugs Doržgočoo, bet viņa sieva Ojunčimika no Čoibalsanas pārcēlusies uz Ulanbatoru, kur viņas adresi diemžēl nav izdevies atrast. Tā nu, izkāpjot no lidmašīnas Mongolijas galvaspilsētas lidostā, biju apņēmies atrast vecā drauga atraitni, varbūt kādu no četriem bērniem. Sirds gan sēru vēsti īsti nepieņēma. No vienas puses, Mongolija vēl ir daudzu nabadzīgo zeme. Tādi trešās pasaules stāsti, ka ģimenē nomirst vīrs un sieva, meklējot iztiku, pārceļas uz pārapdzīvoto galvaspilsētu, ir kaut kur lasīti. No otras puses, Doržgočoo bija mans vienaudzis. Tagad viņam vajadzēja būt tikai piecdesmitgadniekam. Cilvēkam ir jādzīvo ilgāk.

Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 19. jūnija, «Zemgales Ziņās». Foto: Gaitis Grūtups

+ 7

ZZ.lv ARHĪVS

Jaunības zemē Mongolijā

Kategorijas