ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa runa Jelgavas Latviešu biedrības 130 gadu jubilejas svinībās muzejā

Vietējās ziņas

2010. gada 14. jūnijs 19:06

1868
Akadēmiķa Jāņa Stradiņa runa Jelgavas Latviešu biedrības 130 gadu jubilejas svinībās muzejā

Sestdien ap simtu Jelgavas Latviešu biedrības dalībnieku, kā arī citu nacionālo biedrību pārstāvju, pašvaldības darbinieku un citu jelgavnieku sestdien pulcējās pie Jāņa Čakstes pieminekļa un Jelgavas muzejā, lai svinētu Jelgavas Latviešu biedrības 130 gadu jubileju. Turpinājumā piedāvājam akadēmiķa Jāņa Stradiņa teksta oriģinālu no runas Jelgavas Latviešu biedrības 130 gadu dibināšanas svinību pasākumā Jelgavas Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā, 2010.gada 12.jūnijā.

Jelgavas latviskā un eiropeiskā identitāteArī šajā laikā, kad sabiedrību nodarbina citas, izdzīvošanas problēmas, kad vairumam cilvēku klājas pagrūti un ikdiena spiež viņus pie zemes, tomēr novēlu nezaudēt horizontus, lepnumu par savas pilsētas, novada slaveno pagātni un domās ieiet arī nākotnē, kas varētu arī būt pacilājoša. Vēlos pakavēties pie būtiskā – par Jelgavas identitāti, eiropeisko un latvisko, pie pilsētas lokālpatriotisma. Kas īsti Jelgava ir, kāda ir Jelgava, kā tā veidojusies laikmetu griežos, kāda tā šodien izskatās Latvijas kontekstā, kāda nākotne varētu veidoties? Kas jelgavniekiem pašiem jādara, lai vēsturiskā pilsēta kļūtu skaistāka, vēsturiskāka, nozīmīgāka un 21.gadsimtā Latvijas dzīvē varbūt atgūtu to vietu, kāda tai bija 18. un 19.gadsimtā.Mēs tagad ierasti sākam Latvijas kā valsts vēsturi ar 1918.gada 18.novembri, ar Jāni Čaksti un Kārli Ulmani. No vienas puses, itin kā pareizi un precīzi, no otras puses darām Latviju nabagāku, svītrojot pagātnes nozīmīgus posmus. Kurzemes – Zemgales hercogiste, kas pastāvēja no 1561. līdz 1795.gadam, neaptvēra visu Latviju, to nepārvaldīja latviešu cilmes augstmaņi, latviešiem bija jādarbojas pakļautībā, apspiestībā, varētu pat sacīt, pusverdzībā, latvieši bija dzimtļaužu, zemnieku, varbūt amatnieku kārta. Taču tāds liktenis nebija latviešiem vien, tādu  savulaik pieredzēja daudzas Eiropas tautas – somi, čehi, īri, pat angļi, franči, itāļi, spāņi, bet šīs tautas no savas vēstures pakļautības posmus nesvītro. Arī mums savā apziņā, ne tikai Latvijas vēstures mācībā jāreintegrē Kurzemes hercogiste ar tās briedi, ar tās melno vēzi sarkanajā laukā, ar tāljūras braucieniem, bet galvenokārt ar saimniecisko pacēlumu, manufaktūrām, amatniecību, tirdzniecību. Īpaši izceļot hercogu Jēkabu, bet vēlāk arī abus hercogus Bīronus – Ernstu Johanu, lielo celtnieku, un Pēteri, lielo kultūras un zinātnes mecenātu.Tikai tad viss nostājas savās vietās, arī latviešu nacionālās rakstniecības sākumi, latviešu etniskās vēstures un mitoloģijas pirmie uzmetumi. Galu galā tieši Kurzemes (Zemgales) luterāņu mācītāji, dzimuši vācieši, Georgs Mancelis, arī Pauls Einhorns, arī Heinrihs Adolfi 17.g.s. un abi Stenderi – tēvs un dēls – 18.g.s. izveidoja latviešu rakstu valodu, izgudroja latviešu rakstību, radīja literatūru – garīgo un laicīgo – latviešiem, un tas notika hercogu Ketleru un Bironu laikos. No vēlākiem laikiem atcerēsimies Kārli Vatsonu un Augustu Bīlenšteinu, arī Zemgalē.Jāuzsver, ka lielā mērā tieši Zemgales mācītāju pūliņu dēļ latviešiem un arī Jelgavā iedibinājās eiropeiskā mentalitāte, līdzās senatnīgajai, latviskajai, ko pirmais kritiski mēģināja apcerēt Pauls Einhorns, to lādēdams, tik stipri lādēdams, ka mira tepat līdzās Sv.Trīsvienības baznīcā  uz kanceles sava temperamentīgā sprediķa laikā (tiesa, todien tas bija vērsts pret katoļiem un viņu Gregora kalendāru). Tieši Eiropas vērtības, kristīgās vērtības, vācu vērtības tolaik pārņēma Jelgava, pārņēma latvieši. Latviešiem piemīt spēja adaptēties, pielāgoties, radoši pārņemt svešas vērtības, padarot par savējām. Esam taču pieņēmuši kartupeļus un svešos vācu ēdienus, tiesa, gatavojot tos tomēr savā vīzē – tomēr tikai pēc tam, kad ir pārvarēta konservatīvisma, neuzticības barjera, par ko runāja vidzemnieks G.Merķelis. Latvieši spēj modernizēties.Pie hercogu pils un vēlāk Birona celtā brīnišķīgā Rastrelli projektētā palasta izauga koka Jelgavas pilsēta, apbrīnojami harmoniska, īpatnējas struktūras un gaisotnes apdvesta pilsēta, kādu to varam restaurēt apziņā pēc senām litogrāfijām un J.Valtera gleznām, ko mēģinājusi virtuāli rekonstruēt Elita Grosmane.Tā bija vāciska pilsēta, izskatā un garā, tas jāatzīst, kaut arī te mita ne mazums latviešu amatnieku un šo pilsētu materiāli uzturēja latviešu zemnieki: «Jelgaviņa – liela muiža». Pilsēta savā ziņā bija caurbraucamā vieta uz lielā ceļa no Portugāles līdz Kamčatkai, konkrētāk, no Berlīnes uz Pēterburgu. Nav brīnums, ka Jelgavā parādījās daudz ārzemnieku, gan ģeniālu cilvēku  kā arhitekts Rastrelli vai filozofs, ziemeļu māgs Hāmanis, gan avantūristi Kaljostro, Kavallo, Kazanova, galu galā arī Francijas emigrantu Burbonu karalis Luijs XVIII, tāpat kā nesen J.Zīgerists. Un provinciālajā Jelgavā tapa brīnums, pateicoties abiem Bironiem – tēvam un dēlam. Ja tēvs uzcēla grezno, krāšņo Jelgavas pili, ne jau saviem, bet gan par impērijas līdzekļiem, tad dēls dibināja augstāko mācību iestādi – Pētera akadēmiju, kura mācībprogrammu un profesoru sastāva ziņā bija ļoti respektējama, augstu vērtējama Eiropas mēroga iestāde.Izglītības reforma un Edukācijas komisijas veidošana Rečā Pospolitā, kam tolaik bija pakļauta Kurzeme, līdz ar Pētera Birona izglītības un kultūras mecenāta centieniem ļāva dzimt šai Pētera akadēmijai, akadēmiskajai ģimnāzijai, kas bija jau pusceļš uz īstu universitāti. Ja šurp arī neatbrauca ne filozofs I.Kants, ne teologs Herders, ne vairāki citi aicinātie, tad Jelgavas profesoru skaitā bija izcilais zviedru mineralogs J.J.Ferbers, matemātiķis un astronoms V.Beitlers, tautsaimnieks Eizens, jurists un zinātņu vēsturnieks Bēzeke un daudzi citi, kas Pētera akadēmiju darīja spožu. Te darbojās astronomiska observatorija, tika izdoti kalendāri, laisti gaisā pirmie aerostati – mongolfjē (dzimtcilvēka dēls E.J.Bīnemanis). 1800.g. nogalē, jau pēc Kurzemes iekļaušanas Krievijas impērijā, imperators Pāvils I Jelgavu ar Pētera akadēmiju nozīmēja par Baltijas guberņu iecerētās universitātes vietu. Kaut arī universitāte savu mājvietu galu galā atrada Tērbatā un Jelgava universitāti paturēja tikai 109 dienas, tomēr šis fakts nav izraujams no vēstures. Jelgavas profesoru pētniecisko darbību un audzēkņu gaitas esmu sīki apcerējis gan 1975.g. izdotajā (kopā ar H.Strodu) grāmatā, gan arī 2009.g. iznākušajā grāmatā par zinātnes un augstskolu sākotni Latvijā, par kuras grezno veidolu esmu pateicīgs Jelgavas tipogrāfijai. Mans secinājums – Latvijas vērtību sistēmā nedrīkst ignorēt augstāko izglītību Jelgavā jau 18.g.s. Ja mēs labi zinām, ka šodien Jelgava ir universitātes pilsēta, kopš 1939.gada, tad papildus varbūt būtu jāakcentē, ka Jelgava ir sena universitātes pilsēta.Īpaši atzīmējama  akadēmiskās ģimnāzijas simbioze ar Kurzemes literatūras un mākslas biedrību (dib. 1815), ko var uzlūkot par pirmo reģionālo zinātņu akadēmiju Latvijā un šajā nozīmē arī par LZA tālīnu priekšteci. Esmu cēlis gaismā izcilāko ar Jelgavu jebkad saistīto zinātnieku – ģeniālo fiziķi un ķīmiķi Teodoru Grothusu, elektrolīzes teorijas un fotoķīmijas pamatlikumu atklājēja traģisko personību un atkārtoti uzsvēris Kārļa Vatsona Kurzemes biedrībā organizēto diskusiju: kāda valodā latviešiem jādod izglītība, latviski vai vāciski, vai latvieši ir jāpārvāco, un atbilde 1819.gadā bija: tā ir latviešu valoda.Jelgavas ģimnāzijā 19.g.s. parādās praktiski ievirzīti studiju profili – mežsaimniecība, kūdras izstrāde, mērniecība. Bet vēl svarīgāk - Jelgavas ģimnāzijā parādās latviešu audzēkņi, nacionāli, patriotiski ievirzīti. Te minēsim Juri Alunānu, Kr.Baronu, Jāni Čaksti, Kārli Kundziņu, Jāni Bisenieku, Vili Olavu, Andrievu Niedru, Ādolfu Alunānu, Albertu Kviesi, Kārli Balodi un daudzus citus. No šejienes izaug Jelgavas latviskums, Jelgavas Latviešu biedrība, pie kuras šūpuļa stāvējuši Juris Māters, Aleksandrs Vēbers, kuru ilgi (1887-1901 un 1904-1906) vadījis neaizmirstamais Jānis Čakste. Viņa laikā biedrībā Janis Jansons-Brauns Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētkos 1893.g. lasījis savu novatorisko apcerējumu «Domas par jaunlaiku latviešu literatūru», liekot pamatus jaunlatviešu ideoloģijai – tātad biedrība bijusi toleranta pret citu uzskatu paudējiem. Jelgava kļūst ne tikai vāciska pilsēta, jā arī vāciskums te vēl dominē, taču Jelgava nu ir arī latviska pilsēta – soli pa solim latvieši iekaro savas tiesības. Uz skatuves uznāk A.Stērste, J.Bisenieks, J.Pliekšāns-Rainis, pilieni drupina akmeni, monolīto muižniecības citadeli, un 20.gadsimtā, būtībā gan tikai Latvijas laikā redzam latvisku Jelgavu.J.Čakste ir JLB lepnums, simbols, pilsētas un jelgavnieku rota, to nupat apliecinājām pie viņa pieminekļa (Jelgavā, ne Rīgā!), bet ja man būtu jāatbild, kas Jelgavai šobrīd pietrūkst tieši kultūrvēsturiskā, simboliskā ziņā, tad es sacītu, ka trūkst vēl divu pieminekļu, viens – hercogam Jēkabam, otrs – Kārlim Ulmanim. Pāris vārdus par Jelgavas attieksmi pret šīm divām, es sacītu, vēstures rakursā ievērojamākajām Zemgales personībām.Hercogu Jēkabu un Kurzemes hercogistes vēsturi pašreiz lielā mērā ir monopolizējusi Ventspils, arī Kuldīga, uz Jēkabu kā savas pilsētas dibinātāju pretendē Jēkabpils. Jelgava hercoga piemiņas saglabāšanā ir samērā inerta, kaut gan tepat skaistajā muzejā, varam skatīt viņa figūru, vairākas liecības par Jēkaba laikmetu. Manuprāt, tieši Jelgava varētu tomēr pretendēt uz centra vietu hercoga Jēkaba piemiņas saglabāšanā, un arī idejiskā mantojuma, jo Jelgavā tika izstrādātas galvenās Jēkaba valstiskās un saimnieciskās stratēģijas, ar šo pilsētu un pili saistītas Jēkaba mūža dramatiskās lappuses – viņa vaņģniecība un nāve, te pils kapenēs ir arī viņa un piederīgo mirstīgās atliekas. Tieši Jelgavā, pirmoreiz Latvijā tika ievesti kartupeļi, veikti ūdens apgādes – Jēkaba kanāla ierīkošanas darbi. Man šķiet, Jēkabam būtu jāieiet pilsētnieku apziņā, kādam jābūt izglītotam, ekonomiski domājošam valsts saimniekam, un tas labi atbilstu Jelgavas pilsētas saimnieciskajai, merkantilajai ievirzei. Un jāievēro arī, ka tieši Jēkaba laikā te darbojās pirmie latviešu rakstītās valodas, ortogrāfijas, rakstītās leksikas celmlauži Mancelis un latviešu mentalitātes un pagānisko ierašu izvērtētājs Einhorns, ka Jēkabam bija laba bibliotēka, kas liecina arī par ievirzi uz izglītības centieniem. Jēkabs bija Eiropas, vismaz Austrumeiropas mēroga personība, viņš varētu kļūt arī par Jelgavas rotu, simbolu.Diskusiju varbūt izraisīs Kārļa Ulmaņa saistība ar Jelgavu. Vai arī Jelgava varētu kļūt arī par Kārļa Ulmaņa pilsētu, jo Ulmani saistībā ar Jelgavu parasti piemin paskopi. Jelgava tradicionāli ir Jāņa Čakstes pilsēta, te viņš izauga kā sabiedrisks darbinieks, žurnālists, viņš dibināja Jelgavas Latviešu biedrību, izdeva laikrakstu «Tēvija», organizēja IV Vispārējos Latviešu dziesmu svētkus. Čakste un Ulmanis bija zināmā mērā pretstati, arī ētisko un pasaules uztveres principu ziņā, viņu personiskās attiecības bieži bija aizēnotas. Taču Ulmanis ir dzimis Zemgalē Jelgavas novadā, Bērzē, tur arī uzaudzis, bet pret Jelgavu pašu viņa attieksme bija diezgan sarežģīta. Kaut arī viņš te mācījies skolas gados – pārkrievošanai domātajā Aleksandra skolā un arī Jelgavas reālskolā, šis viņa mūža posms ir īss un biogrāfijā ne visai tīkams. Arī vēlāk Ulmaņa Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībai bija citāda ievirze nekā Bisenieka vadītajai Latviešu Lauksaimniecības ekonomiskai sabiedrībai Jelgavā un abu personību attiecības nebūt nebija gaišas. Šķiet, Ulmanis nekad nebija arī Jelgavas Latviešu biedrības loceklis un no Jelgavas samērā konservatīvajām latviešu aprindām norobežojās, atrazdams vairāk  atbalsta Vidzemē. Ulmanis bija tolaik tas trešais tēva dēls (arī vārda tiešajā nozīmē!), kamēr pa Jelgavu rosījās vecākie brāļi.Taču ir divi apstākļi, kas Ulmani tuvina Jelgavai – un ne tikai tas, ka viņš ir zemgalietis, tāpat kā pārējie pirmskara Latvijas prezidenti Čakste, Zemgals, Kviesis. Pirmais, ko es uzsvērtu, ir tas, ka tieši Ulmanis padarīja Jelgavu par universitātes pilsētu, pārceļot šurp LU Lauksaimniecības fakultāti un dibinot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Tā ir un paliek tieši Kārļa Ulmaņa garabērns, tāpat kā pašas Jelgavas pils atjaunošana, kuras mūžs Ulmaņa versijā gan nebija ilgs.Bet otrs, kas ir vēl svarīgāks ir Ulmaņa latviskās Latvijas koncepcija, ko viņš izmisīgi centās īstenot, iedzīvinot to vispirms tieši savā dzimtajā Zemgalē. Es nepavisam neesmu autoritārā režīma un 15.maija piekritējs, gluži otrādi. Taču ir jāatzīst gan Ulmaņa noteicošā, izšķirīgā loma 1918.g. 18.novembrī, viņa spēja uzņemties atbildību par jauno valsti kritiskajā brīdī – un šajā ziņā, lai man piedod JLB, viņa loma bija izšķirīgāka nekā Jānim Čakstem, kurš veidoja Latvijas tiesiskos pamatus un lika pamatus prezidentūras tradīcijām Latvijā. Bet kas ir vēl būtiskāk – Ulmanis centās latviskot Latviju, dot latviešu valodai tās tiesības, latviešu uzņēmējiem vadošo vietu, ieviešot latvisko garu visās dzīves jomās, varbūt pat pārspīlēti apkarojot vācisko, pat eiropeisko. Es gribu uzsvērt, ka diez vai latviešu nācija 50 nebrīves gados būtu iespējusi saglabāt nacionālo latvisko garu, ja nebūtu bijuši Kārļa Ulmaņa valdīšanas seši gadi ar uzsvērto, akcentēto latviskumu, ja Ulmanis nebūtu devis lādiņu turpmākajiem nebrīves gadiem. Man liekas, pašapziņa, pašvērtības apzināšanās ir pats izšķirīgais, ko deva Ulmanis latviešu tautai, un tas palīdzēja tai saglabāties, un palīdz arī šodien. Tāpēc šodien nebūtu jārunā par 17.jūnija Ulmani, tā ir Ulmaņa un visas latviešu tautas kopēja sāpe, bet par «ulmaņlaikiem», kas saglabājušies tautas apziņā tomēr kā gaiši laiki. Nevaram tajos atgriezties, bet kaut ko pārņemt no tiem vēl varētu arī šodienas Jelgavas dzīvē. Un tādēļ es Jelgavā redzu arī Kārļa Ulmaņa pieminekli pie LLU, nevis tādu kā Rīgā, piezeminātu, piedošanu lūdzošu, bet kā lepnu zemgalieti ar ticību «mūžīgajai Latvijai, nacionālai, daiļai, varenai» – tie ir Ulmaņa vārdi, un tādi bija arī E.Virzas vārdi, un tie ir Zemgales vārdi.Un tie liek atgriezties mums pie Zemgales, pie jautājuma, vai Jelgava var kļūt par Zemgales metropoli. Vai šodien vispār pastāv Zemgale ne tikai kā ģeogrāfisks jēdziens, kā plānošanas reģions, bet arī kā kultūrvēsturisks apgabals? Zemgale ir XX g.s. vidus nelaimju visvairāk piemeklētais reģions, to skārusi depopulācija, cilvēku aizplūšana, jau Ulmaņlaikos, to visvairāk skārusi 2.pasaules kara darbība, arī kolonizācijas, imigrācijas tendences. Zemgale tradicionālajā izpratnē, kā Latvijas maizes klēts, kā vienots kultūrvēsturisks reģions šodien būtībā maz pamanāms. Lietuvā, Jonišķos, Žagarē darbojas biedrības Žiemigala entuziasti, kas Zemgales jēdzienu anektē Lietuvai un iestājas par Žiemigalas kā īpatnēja Lietuvas etnogrāfiska reģiona izveidi. Lai brāļiem tas izdodas, tomēr domāju, ka Jelgavai būtu jāuzņemas iniciatīva atdzemdināt Zemgali – Dobeles, Tērvetes, Bauskas, Rundāles, Mežotnes, Emburgas, Elejas, Vecumnieku, Kalnciema novadu kopību (Sēlija, Augšzemgale ir īpašs jēdziens, to šodien nesvēršu), radot tādu atbalstu, interešu zonu – gan agrobiotehnoloģijas, gan kultūrvēsturiskā ziņā. Galu galā te ir seno zemgaļu cīņu vietas, te ir Čakstes «Auči», Virzas «Straumēni», Plūdoņa «Lejnieki», Augusta Deglava vietas un arī Kārļa Ulmaņa «Pikšas». Kad nupat dzirdēju, ka Bērzē ir likvidēta Kārļa Ulmaņa baltā Bērzes skola un Bērzē ir palikuši tikai kapi un baznīca vien, mani pārņēma ērmota sajūta, es pat sacītu, šausmas, jo tā ir katastrofa, ka izkrīt vesels Latvijas kultūrvēsturisks reģions. Taču tas vēl nav neatgriezeniski - es aicinātu tomēr padomāt par Zemgales biedrības vai asociācijas izveidošanu, arī par zemgaliešu brīvdabas sētas izveidošanu Jelgavā vai tās apkaimē, par Jelgavas kā Zemgales tūrisma centra atdzīvināšanu, vismaz latviešu aktivitāšu līmenī, es pat sacītu, svētceļojumu centru, kas neietu garām Jelgavai.Protams, mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, Ulmaņa laika agrārais patriarhālais Brīvdabas muzeja modelis neder mūsdienu Latvijai, ne tikai tādēļ, ka kā mēdz sacīt, Eiropa mūs nesapratīs. Folkloras ansambļus papildina, pat nomaina Kauperu vadīti popansambļi, ledus un smilšu skulptūru izstādes, tiek celti aerodiumi, - un tas ir labi. XXI g.s. latviešu un Latvijas identitāte nav XIX g.s. un pat ne XX g.s. 30.gadu latviešu identitāte, nedrīkstam radināt sevi pie hermētiskas dzīves, pasaules vēji te ir nākuši iekšā un ienāks vēl. Protams,  latvieši un Latvija dzīvo Eiropas valstu un pasaules, arī Austrumzemju pulsējošā kontekstā, mums jādomā par pārtikušu, turīgu, pasaulei atvērtu Latviju un Jelgavu. Taču jāapzinās arī, ka esam joprojām latvieši un šādā nozīmē savā ziņā esam unikāli, ka varam ar Latviju lepoties, lai cik grūti laiki tai nebūtu, ka Latvija nav sevi sakompromitējusi kā valsts, - to nupat apstiprināja arī somu prezidente T.Halonena, viesodamās Tērvetē un Dobelē.Jelgavas identitāte, savpatība ir daļa Latvijas identitātes, arī tā evolucionē. Pēc 1944.gada Jelgava lielā mērā atkal bija kļuvusi caurstaigājama pilsēta, pasaules staigātāju pulcēšanās vieta. Latvieši ne gluži dominē Jelgavā, tā nedrīkstētu būt, kaut arī pilsētas saimnieciskās intereses varbūt dažkārt to diktē, arī iebraucēju darba spēku, arī iebraucēju smadzenes, intelektu, ārvalstu investīcijas. Etniskā daudzveidība Jelgavai piedod īpašu krāšņumu, atcerēsimies, ka Jelgava saistīta arī ar diženām lietuviešu un poļu personībām, A.Smetonu ieskaitot. Jelgava ir līdzenuma, zemienes pilsēta, mazliet plakana. Te nav daudz vertikāļu, un tas varbūt ir sakāms ne tikai par pilsētas reljefu vien. Ir iepriecinoši, ka Jelgavā šoruden pacelsies Sv.Trīsvienības baznīcas tornis. Ne tikai jauns pilsētas simbols, bet kā iespēja pavērties uz pilsētu un tās norisēm no augšas, no putna skatījuma. Protams, strupinātais, četrkantainais jumta noslēgums ar laiku varbūt būtu jāaizstāj ar īsto, Tilzītes tipa astoņstūru augsto torni, par ko nupat runājām ar Ojāru Spārīti, lai pilsētu vainagotu īsta rota, īsta spice. Bet kaut vai skaists tornis pie Čakstes - tas būtu sākums, pēc 65 gadiem atdots parāds.No torņa augstumiem varēsim vērot, kas pilsētai vēl pietrūkst. Protams, pēc kara tik daudz ir paveikts, lai karā gandrīz pilnīgi izpostītais pilsētas centrs paceltos no jauna. Tas arī svešiniekam liek noņemt cepuri Jelgavas priekšā – Jelgava ir saimniecisku aktivitāšu un komunikāciju, dzelzceļa centrs, rosīga pilsēta, Jelgava ir universitātes pilsēta, studentu pilsēta, jaunatnes pilsēta. Pilsēta un universitāte dzīvo vienotu dzīvi, kaut ne tik tiešā saderībā, kā varētu vēlēties.  Jelgavā ir labi muzeji un patiešām vērienīga kultūras, sporta dzīve, pilsētas iespējām atbilstoša. Taču varbūt Jelgava varētu saņemties uz kaut ko unikālāku, kas darītu to pamanāmāku pasaulē. Varbūt vajadzētu jaunajiem vēl lielākā mērā atdzīvināt slavenās Jelgavas teātra tradīcijas?Atgādināšu, ka Jelgava drīz sasniegs 750 gadu oficiālu vecumu (uzsveru – oficiālu), tikai 5 gadi mūs šķir no jubilejas datuma – 1275.g. likti pamati Jelgavas vācu ordeņa pilij. Protams, var sacīt, ka pils bija svešnieku agresijas centrs pret brīvā gara nesējiem zemgaļiem un tas nav godināms datums, ka pilsēta pati tapusi Ketleru laikos, 16.g.s. beigās. Tādas pašas diskusijas pirms 20 gadiem bija par Rīgas 800 gades datējumu, taču galu galā 1201.gads tika akceptēts. Vēl vairāk šķēpu lauzts par Siguldas dibināšanu, bet 2008.gadā 800-gadi tā nosvinēja krāšņi. Domāju, ka Jelgavas pilij, ap kuru sāka veidoties pilsēta, bija izšķirīga nozīme Jelgavas pilsētas tapšanā, kaut gan pilsētu veidoja ne kara spēks, bet gara spēks kā runājām Atmodas gados, un amatnieciskās, saimnieciskās, tirdznieciskās aktivitātes īpaši – Mītava taču. Mītava.Rīga 2014.g. būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, Latvija 2015.g. būs ES prezidentējošā valsts. Arī Jelgava savā jubilejas gadā var stādīt sev ambiciozākus mērķus – varbūt kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, vismaz sakārot sevi iekšēji. Ja vēlamies, lai Latvijas Banka dāvā Jelgavai jubilejas monētu – latu (domāju, ka 2015.gadā lats tomēr vēl pastāvēs), par to jādomā šodien. Ja gribam sakopt Jelgavu, izdaiļot to ar jauniem pieminekļiem, ar jaunām, pagātni atgādinošām tradīcijām, varbūt ar jaunām vertikālēm, par to jādomā šodien.Galu galā JLB pati arī būtu pelnījusi sev skaistu patstāvīgu namu, kas varbūt varētu būt kopīgs ar jaunu Jelgavas teātri vai Kultūras namu.Protams, krīzes laikā par visu to nevedas domāt, ir pavisam citas raizes, neaicinu uz jauniem pieminekļiem un torņiem, uz izšķērdību, bet prātā priekš nākotnes tādi allaž jāpatur. Ja Jelgava grib palikt Jelgava, Mītava un mainīties uz augšu. Izsaku pārliecību, ka Jelgava nekļūs par Rīgas priekšpilsētu vai Rīgas piepilsētu, par «zemu griestu» pilsētu, bet pastāvēs kā individuāls veidojums Latvijā un pasaulē, ka pilsētas centra mazliet pelēcīgo «padomiskumu» papildinās kaut vai replikas, «citāti» no senās Jelgavas, pa kādai rekonstrukcijai.Nezinu, vai īsti vietā beigt ar Ulmaņa vārdiem, ko tas veltījis Jelgavai 1935.gadā:«Gadu simtiem cauri Jelgava bijusi lieciniece un daudzos gadījumos arī  centra vietā, kur krājās latviešu spēki un kur šie spēki vairojās, kaut arī svešā vadībā. Jelgava jau gadu simteņiem ir katra laikmeta dzīves vidus punkts. No Jelgavas allaž ir izgājusi ierosme kā mūsu pašu zemē, tā arī pār jūrām un okeāniem. Jelgava, dažkārt mazā aizmirstā Jelgava, ir dzīvs sabiedrisks centrs. Es to saku tādēļ, lai jūs uz Jelgavu sāktu skatīties ar lielāku respektu kā līdz šim».75 gadi pagājuši kopš sacīti šie vārdi, bet, manuprāt, tie aktuāli arī šodien. Vēsturiski Jelgava ir bijusi pārāk daudzu neizmantotu iespēju pilsēta, darīsim visu, lai tā tas nebūtu turpmāk. Īpaši kad kļūsim mazliet bagātāki un patriotiskāki arī. Jānis Stradiņš

Kategorijas

Kategorijas