ZZ.lv ARHĪVS

Deju ansamblis «Diždancis» starptautiskā festivālā Agridžento pilsētā Sicīlijā aizvada piedzīvojumiem bagātu nedēļu

Deju ansamblis «Diždancis» starptautiskā festivālā Agridžento pilsētā Sicīlijā aizvada piedzīvojumiem bagātu nedēļu

No nedēļu ilga ceļojuma Itālijas pilsētā Agridžento atgriezušies tautas deju ansambļa «Diždancis» dalībnieki un mūziķi Guntra Minkevica, Armands Avotiņš un Kārlis Krusts. Tur piedalījāmies starptautiskā festivālā «Sagra del Mandorlo in fiore - Agrigento», iegūstot 3. vietu par labāko mūziku, 4. vietu kopvērtējumā, kā arī pie «Vice mis Pavasaris» tikusi Santa Brokhuzena. 

«Diždanča» skaistais piedzīvojums sākās 10. martā, kad veiksmīgi tika sajaukts izbraukšanas laiks un ne viens vien saņēma satraukuma pilnu zvanu: «Kur tu esi? Mums jāizbrauc!»

Un, tad nu pa galvu, pa kaklu tika pakotas pēdējās mantas (Kuras vestes puišiem bija jāņem līdz? Man neder vainags! Kur ir mana pase?) un laimīgi sēdāmies lidmašīnā, lai dotos uz stāstu apvīto un romantisko Itāliju.

Agridžento ieradāmies nakts vidū, samiegojušies un izsalkuši (pēdējā stunda ceļā uz viesnīcu pagāja, runājot par ēdienu. Vismaz tiem, kuriem izsalkums uzvarēja miegu). Mums par prieku, vakariņas mūs galā gaidīja, kā arī divi smaidīgi cilvēki, plivinot Latvijas karodziņu, – Frančesko un Agnese. (Agnese ar savu kolektīvu no Siguldas arī ir piedalījusies šajā festivālā pirms vairākiem gadiem un te satikusi Frančesko. Tā nu Frančesko savaldzinājis gaišmataino latviešu meiteni, aizbraucis pakaļ uz Siguldu un nu jau sešus gadus viņi laimīgi dzīvo Sicīlijā).

Viesnīca bija veidota lielām kolonnām, plašām durvīm, skaisti flīzēta un sienas apaugušas ar vīnstīgām. Protams, elektrības kontaktligzdas mūsu fēniem nederēja, vietām nebija siltais ūdens un nevarēja aizvērt tualetes durvis, bet tie bija tikai nenozīmīgi sīkumi, kas rosināja līksmību un smieklus. 

No rīta redzējām, ka nesteidzīgā itāļu mierā ap viesnīcu tiek veikti remontdarbi un veidots betona celiņš, ielas netīras un piegružotas, tomēr bijām apsolījušies sev (un cits citam) meklēt Itālijas šarmu un «par visu brīnīties». Un tas izdevās! Izejot uz balkona 2. stāvā, paskatoties lejā un redzot apelsīnkoku, pilnu ar augļiem, sajūsminājāmies, neskatoties uz to, ka pretī istabiņas logam bija betona siena. Pretējās istabiņas iemītniekiem - skats uz baseinu. Baseinu?! «Diždancim» tas divreiz nav jāsaka, paspēj tik ieraudzīt zili vilinošo ūdeni, un jau dzirdi priekā kliedzošu «Diždanča» bariņu, kurš metas ūdenī. Tas, protams, izraisīja vietējo sensāciju, jo paši itāļi vēl staigā milzīgos mēteļos. Smējām - mēs tādos tikai -30 grādos staigājam. Jāpiebilst, ka nedēļas laikā gaiss sasila līdz +27 grādiem. (Nē, mēteļi vietējo vidū nemazinājās.)

Šajās dienās vārds «makaroni» jau šķobījās uz mūsu lūpām, tāpēc nedēļas vidū to nomainījām  uz vārdu «pica»! (starp citu, picas viņi ēd tā, kā mēs ēdam pelmeņus - kad mājās nav pilnīgi nekā, tad aizskrien uz picēriju).

Itāļi bija pilnīgi pārliecināti, ka mēs protam itāļu valodu, jo kādēļ gan citādi viņi ar mums sarunātos tikai itāliski? Bet mēs jau arī neesam uz mutes krituši, žigli sameklējām nepieciešamākās frāzes - tutti ragazzi! (visi draugi), buongiorno (labdien), grazie (paldies), prego (lūdzu). Un – aidā sarunās! 

Koncertējām ne pa jokam. Divi, trīs koncerti dienā, katri 10 minūšu ilgi un vairākus kilometrus gari gājieni caur pilsētu, kā arī sveču gājiens uz tempļiem. (Sešās dienās deviņi koncerti un pieci gājieni). Dienā, kad bija jādejo lielajā un greznajā Agridžento teātrī (kā mūsu Nacionālais teātris), mūsu Kristaps, priecīgi gaidot koncertu, lēkājot un tupjoties, saplēsa bikses.

Nākamā diena. Tas pats lielais teātris. Gaidām savu uznācienu - puiši vienā skatuves pusē, meitenes - otrā. Tūliņ sāksim «Pērkoņdanci». Piepeši Juris atskrien galīgi sarkans no smiekliem. Kas noticis? Par atbildi viņš nostājas mūsu priekšā. Bikses! Saplēstas! Pa vīli! Kāja plika! Līdz uznācienam aptuveni trīs minūtes! Bet mūsu meitenes jau arī nav ar pliku roku ņemamas. Katra no sava tērpa pa saspraužamajai adatai, un Jurčika bikses – kā jaunas. (Nu labi, nē. Izskatījās ļoti smieklīgi un - Mērfija likums - Jurim visas dejas jādejo priekšā. Kundzītēm pirmajās rindās tagad skaistas Jura bildes telefonos, bet mums - smieklu pilns koncerts). Kā tas noticis? Juris bikses saplēsa ar tekstu - «skatieties, Krisīša style», un izpildīja Kristapa cienīgu pietupšanos. Kurš bija domājis, ka bikses neizturēs? 

Latvieši itāļiem patīk - skaisti, stalti un cēli. Uz katra soļa izpelnījāmies – bellisimo! Protams, latviešu meitenes bija lielā cieņā! Tik daudz gaisa skūpstu, uzsaucienu un taurējošu automašīnu! Mūsu Santa pat izpelnījās festivāla skaistumkonkursā par «Vice mis Pavasari»! Un neteiksim, ka latviešu puiši palika otrajā plānā! Noteikti esam katra Agridžento iedzīvotāja viedtālruņos, jo fotografēšanās bija kļuvusi par mūsu ikdienu.

Festivāla noslēguma koncerts notika pie tempļiem. Tur arī tika paziņoti rezultāti. Ieguvām 4. vietu kopvērtējumā no 15 valstīm un 3. vietu par labāko mūziku!

Itālija nu ir visu mūsu sirdīs un pavasaris ir iestājās par kripatiņu agrāk nekā Latvijā. Itālijas skaistums ir jāmeklē. Tas paceļ mazliet virs ikdienas reālijām un pārvieto citā – skaistākā un vieglākā. Tad nu centīsimies noturēt šo mazo Itālijas daļu ar smaržojošajiem apelsīniem mūsos pēc iespējas ilgāk, līdz nākamajam ceļojumam!