Atveda kucēnu pie piena bļodas

2014. gada 28. janvāris 00:00

Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs Pēteris Veļeckis (LZS) intervijā Raivim Bahšteinam par Laimdotas Straujumas solījumiem, ķīniešiem un krieviem, atalgojumu pašvaldībā un smēķētājiem balkonos

- Noslēdzoties katliņa burbuļošanai ap jauno valdības veidošanu, pašvaldības ieguvušas jaunu «tēti» – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Eināru Cilinski (Nacionālā apvienība). Kā prognozējat sadarbību ar viņu?
Šobrīd man ir ļoti grūti dot kādu vērtējumu. Esmu Cilinski saticis, bet personīgi nepazīstu. Kad pirms divām nedēļām tikāmies ar Straujumas kundzi Pašvaldību savienības valdes sēdē, pašvaldību vadītājiem viņa apsolīja, ka sadarbosies ar pašvaldībām. Diemžēl pēdējā laikā Dombrovska valdība to nedarīja, tam mēs guvām apstiprinājumu, kad bija diskusijas par budžetu. Galu galā mūs vienkārši gribēja pierunāt, lai būtu tāds nodokļu sadalījums, kā viņš vēlas, mēs nepiekritām, bet viņš vienkārši piecēlās un aizgāja, pasakot, ka vienalga virzīs tādu budžetu. Dialoga nebija. Straujuma apsolīja, ka turpmāk tā nebūs, ka vairāk pievērsīsies mūsu problēmām. Pašvaldības, galu galā, ir valsts pamats. Dažreiz tie lielie virzieni, ko saskata valsts, iemiesojas konkrētos darbos pašvaldībās, bet dažreiz mēs ejam citā virzienā, jo labāk redzam savas problēmas un mums pašiem tās jārisina.
- Vai vieglu sirdi paļaujaties uz premjerministres solījumiem?
Apzināmies, ka viņa pie teikšanas būs īsu laiku – tikai līdz Saeimas vēlēšanām oktobrī. Šajā laikā var daudz izdarīt, ja ir liela gribēšana un kaut arī nākamā valdība nebūs šādā sastāvā. No otras puses, var vienkārši šo laiku nosēdēt – budžets ir pieņemts, jāveic kārtējie uzdevumi, jāparaksta memorands ar Eiropas Savienību par struktūrfondiem. Redzēsim pēc pirmajiem soļiem, kuru ceļu Straujuma izvēlēsies.
- Ar līdzšinējo ministru Edmundu Sprūdžu (iepriekš – Reformu partija) jums dialogs nevedās – ar ministriju izveidojās konflikts pēc pašvaldības vēlmes aizliegt smēķēt balkonos.
Domāju, ministram bija radies personīgs aizvainojums, jo mēs atļāvāmies runāt pretī. Deputāti bija vienoti savā nostājā, bet viņš kā jauns cilvēks šajā diskusijā ielika daļu personīgo emociju. Vēl ir tāds moments, ka Reformu partijai nebija neviena pašvaldības vadītāja, tāpēc sanāk, ka ministrs bija pilnībā atrauts no saviem kolēģiem. Viņš nejuta, nesaprata, kas notiek «apakšā». Mēs gribējām aizliegt un arī aizliedzām, ka nedrīkst smēķēt uz balkoniem, tas aizliegums bija vairāk morālas dabas.
- Vai pats smēķējat?
Nē, nekad neesmu smēķējis. Students būdams, mēģināju kompānijas dēļ, bet nepatika.
- Vai piekrītat, ka novada administratīvais centrs Ozolnieki attīstībā ir galvastiesu pārāki par pārējām apdzīvotām vietām?
Es neteikšu, ka izteikti pārāki. Jūs redzējāt, mums te daži rēgi stāv vecajā rajonā pretī Ozo hallei. Deputāti piekrīt, ka pašvaldībai vajadzētu graustus pārņemt – nopirkt vai nomāt, lai sakārtotu. Īpašnieki sāk ieklausīties, jo apzinās, ka viņu īpašums nekad nemaksās tik daudz, cik viņi cerējuši buma laikā, kad palaida garām īsto brīdi. Tagad cilvēki apzinās, ka īpašumi jākopj, jāmaksā nodokļi.
Mūsu valstī cilvēki jebkurā pozitīvā ziņā atrod kaut ko negatīvu. Iedzīvotāji, kas noskaņoti pozitīvi, parasti klusē. Ir daudz tādu, kas gadiem nekur nenāk, nekādus iesniegumus neraksta, viņus viss apmierina, vienkārši dzīvo, un viss. Bet nekliedz par to uz katra stūra. Viņi to apliecina ar saviem nodokļiem, ar to, ka šeit ir apmetušies.
Strādāju pašvaldībā piekto gadu, bet jau 30 gadu esmu Cenu pagasta un Ozolnieku novada iedzīvotājs. Uzskatu, ka iepriekšējā sasaukuma deputāti un Domes vadība apzināti strādāja, lai veidotu normālu vidi. Būtiski arī tas, ka iedzīvotāji ir prasīgi. Īpaši tas jūtams Ozolnieku ciemā. Kad apvienojāmies ar Salgales pagastu, izjutām, ka tur prasības bija pieticīgākas. Tas gan nenozīmē, ka mazāk par viņiem domājam. Pirms 2009. gada Ozolnieku novads veica iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, savukārt Salgales pagasts saņēma finansējumu no tā. Iespēju attīstīties Salgalē bija maz, bet mēs cenšamies darīt visu, lai līdzsvarotu līmeni ciematos.
- Vai piekrītat, ka Ozolnieki kļūst par Rīgas guļamvagonu?
Patiesībā jā, te ir praktiski pilsēta, bet ir arī daba. Kam ir iespēja un nauda nopirkt īpašumu tieši šeit, bet braukt katru dienu uz darbu Rīgā, tie to arī dara. Brauc gan arī no Jelgavas, un otrādi. Šie procesi nav atkarīgi tik daudz no pašvaldības, kā no pašiem cilvēkiem. Daži skolēni brauc uz Jelgavas skolām mācīties un savā ziņā tur jūtas brīvāk – jo nav kaimiņu un radu pieskatīti.
- Vai novadā šogad plānotas jaunas ražotnes, jaunu uzņēmumu ienākšana?
Ir piedāvājumi attīstīt industriālo rajonu, pagaidām pāragri runāt, kā tieši, – tas ir komerciāls noslēpums. Ir cilvēki, kas grib to darīt un darīs. Paralēli nemitīgi notiek veco rūpniecisko zonu apgūšana – ienāk jauni ražotāji, citi aiziet. Reāls bezdarbs Ozolnieku ciematā, lai gan procentuāli ir, praktiski nepastāv. Drīzāk ir cilvēki, kas vai nu neprot vai negrib strādāt. To parādīja «simtlatnieku» programma – tajā vairāk iesaistījās cilvēki no Cenu gala, Salgales, bet ne no pašiem Ozolniekiem.
- Vai apvienošana ar Cenu pagastu 2003. gadā un ar Salgales (agrāk Sidrabenes) pagastu 2009. gadā bija pareizs solis, tagad – ar pēckrīzes acīm – raugoties?
No pārvaldīšanas viedokļa tas bija pareizi. Pārāk lielā novadā vadības struktūra kļūtu pārāk sarežģīta, jo varējām apvienoties gan ar Jelgavas novadu, gan pilsētu. Pēc reformas ilgāku laiku bijām novads, kam administratīvie izdevumi ir vieni no zemākajiem valstī. Apvienojoties samazinājām, nevis palielinājām pārvaldes struktūru, kāds arī bija reformas mērķis. Tikmēr blakus novadi savas pārvaldes struktūras saglabāja, varbūt aizgāja tikai lielie priekšnieki. Šobrīd varam teikt, ka esam vinnējuši, kaut arī tagad sākam sajust, ka vadības struktūra mums ir par mazu. Piemēram, sadalot bijušo Jelgavas rajonu, Izglītības pārvalde palika lielajam novadam, mums šī struktūra bija jāveido pilnīgi no jauna, tas attiecas arī uz Attīstības nodaļu un citām. Kad mēs sapratām, ka šo nodaļu darbus nevar paveikt viens cilvēks, bijām spiesti pieņemt vēl.
- Nule kā, palielinot algas darbiniekiem, piesaucāt frāzi «konkurētspējīgs atalgojums». Vai izjūtat grūtības atrast profesionālus darbiniekus?
Darbaspēks ir prece, bet, pērkot lētu preci, nevaram gaidīt īpašu kvalitāti. Ar to negribu teikt, ka pašvaldībā strādā slikti darbinieki. Nē, mums ir daudz apzinīgu un profesionālu cilvēku. Viņi gūst gandarījumu no sava darba, bet nepieciešams arī materiāls gandarījums. Turklāt palielinājums dažiem ir tīri simbolisks – lielākā daļa, kam palielināts atalgojums, saņems vien par pieciem procentiem vairāk nekā iepriekš. Tikai dažiem darbiniekiem – nodaļu vadītājiem – algu kāpums ir lielāks, lai tas kļūtu konkurētspējīgāks. Situāciju labi raksturo Sociālā nodaļa, kurai ilgus gadus nevaram atrast darbiniekus. Pašlaik darbinieku šajā nodaļā ir tik maz, ka tas pat neatbilst likumdošanai. Sludinām konkursus, bet nevaram atrast cilvēkus tieši zemā atalgojuma dēļ. Blakus pašvaldības par to pašu darbu piedāvā krietni lielāku samaksu.
Bija krīze, visādi ierobežojumi, ko tā atnesa, – aizliegts maksāt prēmijas vai citādi materiāli stimulēt. Agrāk darbinieki jau nesaņēma tikai algu – bija piemaksas, trīspadsmitās algas ir bijušas, bet kopš krīzes laika palikušas tikai plikas algas, kas ilgu laiku nav tikušas pārskatītas. Tagad mēģinām to labot. Esam ieviesuši darbinieku vērtēšanu, pirmo reizi to paveicām pagājušajā gadā. Vērtēti tika pilnīgi visi darbinieki – līdz pat sētniekiem. Cilvēkiem bija iespēja savu vadītāju klātbūtnē pateikt to, kas viņus neapmierina, tāpēc daudz uzzinājām. Februārī atkal notiks vērtēšana. Tagad mēs esam tikai izskatījuši štatu sarakstu, algas amatiem, nevis konkrētu cilvēku atalgojumu. Izvērtējot katru darbinieku, izvērtēsim, kāds atalgojums katram pienākas.
- Jūs pieminējāt sētniekus. Mazkvalificētie darbinieki un arī pedagogi nav tikuši pie algas pielikuma – kādēļ?
Nav tā. Mazkvalificētajiem darbiniekiem atalgojums palielinās par vairāk nekā 20 procentiem, jo valstī paaugstināta minimālā alga. Otrkārt, mēs redzam, ka starp parastā darba darītājiem ir daudz tādu, kam ir papildu pienākumi, tādēļ arī viņiem ir dažādas algas, nav tā ka visiem ir vienādi – 225 lati. Tas mūsu štatu sarakstos ir redzams.
Iepriekš bija izveidojusies sistēma, ka Dome apstiprina tikai administrācijas un iestāžu vadītāju sarakstu, izņemot izglītības iestāžu vadītāju un iestāžu štatu sarakstus, ko apstiprināja izpilddirektors. Jo štata saraksti tika veidoti budžeta ietvaros pēc atvēlētā atalgojuma konkrētajai iestādei. Tāpēc izglītības darbinieki nav lielajā štatu sarakstā, turklāt viņiem veic tarifikāciju, ko Dome nevar ietekmēt. Tagad pieņēmām štatu saraksta pirmo daļu, kā tas šeit tradicionāli pieņemts, bet uz februāra sēdi sagatavosim arī pārējo, un neviens neko nezaudēs. Vērtēsim, vai arī pedagogu algas augs. Turklāt ne man, ne manam vietniekam, ne arī izpilddirektoram un viņa vietniekam tā netika palielināta.
- Amatā atjaunots uz laiku atstādinātais sporta centra «Ozolnieki» vadītājs Rolands Barnovskis, uz kuru kritušas aizdomas par apšaubāmiem darījumiem un nepieņemamu komunikāciju. Kādus rezultātus devusi Domes veiktā pārbaude?
Viņš bija atstādināts, lai netraucē veikt pārbaudi, kā to prasa likums. Tapis gan komisijas, gan auditora atzinums uz 16 lapaspusēm ar ieteikumiem, ko un kā uzlabot. Uz tā pamata es uzrakstīju rīkojumu ar ļoti īsiem termiņiem. Bet nav neviena trūkuma, ko nevarētu novērst. Jāsaprot, ka cilvēks strādā ilgus gadus, izveidojušās savas tradīcijas un kādām svarīgām lietām vairs nav pievērsta uzmanība.
- Kādi ir pārbaudē konstatētie būtiskākie Rolanda Baranovska pārkāpumi?
Piemēram, interešu konflikts, jo viņš nodarbina savu sievu, kuras pienākumi ir kopt viesnīcu. Pa tiešo viņa ir centra vadītājam nepakļaujas, pakļaujas Baranovska vietniecei, bet amatu apraksts saka – tomēr pakļaujas. Tāpēc uzdots interešu konfliktu novērst. Sievai būs jāmeklē cits darbs. Vēl ir trūkumi par dokumentācijas noformēšanu – finansistiem uzdots kopā ar centra vadību sakārtot dokumentus tā, lai tie būtu caurskatāmi un atbilstu grāmatvedības prasībām.
- Tas nozīmē, ka pēc visa notikušā Rolands Baranovskis var turpināt darbu?
Pagaidām viņš var turpināt darbu. Ja minētie trūkumi netiks novērsti, mēs atkal izskatīsim. Viņam jau bija izteikta piezīme. Komisijai uzdots izvērtēt, kā viņš novērsīs trūkumus, turklāt šonedēļ plānota inventarizācija, paskatīsimies, kas tur darās ar pamatlīdzekļiem. Tad būs vērtējums vēlreiz. Iespējams, ka var atklāties jauni fakti.
- Kā novadā pārdzīvota latu nomaiņa uz eiro?
Grāmatvežiem bija nervu pārslodze un daudz darba juristiem, lai pārskatītu visus saistošos noteikumus. Bija neērtības iedzīvotājiem, jo strādāja tikai viena centralizētā kase, kurā varēja izdot atlikumu eiro, bet tas atkal saistīts ar mūsu darbinieku resursiem. Piemēram, sporta centra kases aparātā latus nepieņēma. Ja kāds nevarēja samaksāt eiro, to bija iespējams izdarīt pašvaldības kasē. Iedzīvotāju sūdzību gan nebija.
- Vai esat pieradis pie jaunās valūtas kabatā?
Vēl ne, tāpēc, kur vien var, mēģinu maksāt ar karti. Joprojām domāju, ka valstij ar šādu ekonomiku tomēr vajadzīga sava valūta. Ilgāku laiku lats bija piesaistīts eiro, tāpēc Latvijai bija ierobežota iespēja izmantot valūtas instrumentu ekonomikā. Piemēram, Lielbritānija neievieš eiro, jo labi saprot, ka vairāk zaudēs nekā iegūs, kaut viņiem ir attīstīta ekonomika. Arī Polija to nedara, kur rūpniecība ir krietni vairāk attīstīta un arī vide uzņēmējiem ir labāka nekā Latvijā. Viņi negrib izlaist no rokām instrumentu – nacionālo valūtu. Mēs ejam citu ceļu.
- Iebraucot Ozolniekos, nevar nepamanīt, ka ir daudz renovētu daudzdzīvokļu namu. Kā panācāt tādu iedzīvotāju vienprātību?
Domes vadība pieņēma lēmumu, ka mums jāiet visiem pa priekšu un jāizmanto ES atbalsta nauda. Pirmais gads, es biju tajā procesā iekšā, bija ļoti grūts, cilvēkus bija ļoti grūti pierunāt. Diemžēl daudzos joprojām sēž tāda padomiska doma, ka jābūt tādam labajam tēvocim, kurš atnāks un visu viņu vietā sakārtos. Cilvēki domā, ka viņu īpašums beidzas ar dzīvokļa slieksni, atsakoties saprast, ka viņiem pieder domājamās daļas gan no jumta, gan pagraba, apkārtējās teritorijas. SIA «Ozolnieku KSDU» uzņēmās visu to smago darbu – sagatavot projektus, rīkot sapulces, dabūt kredītus, noslēgt līgumus. Bija neveiksmīgi siltināšanas projektu konkursa uzvarētāji – lauzām līgumus, ieziemojām mājas. Taču pat pēc ziemas pa pusei nosiltinātajās iedzīvotāji jau izjuta, ka rēķini samazinās, lai gan paši ne par ko vēl nebija maksājuši – par visu bija samaksāts no «KSDU» apgrozāmajiem līdzekļiem. Tad parādījās ļoti daudz gribētāju – neko nedarot, tikt pie skaistas mājas un mazākiem rēķiniem. Pusotru vai pat divas reizes auga dzīvokļu cenas renovētajās mājās, piemēram, Brankās. Tagad rinda uz renovāciju ir lielāka nekā mūsu iespējas. Darīsim visu, lai realizētu projektus, bet bankas grib būt pārliecinātas par to, ka iedzīvotāji ir maksātspējīgi, un tas īpaši attiecas uz laukiem – Emburgu, Garozu, Brankām. Tagad jāatgūst ES nauda par jau renovētajām mājām, tad process turpināsies. Tas bija politisks lēmums, lai to kucēnu atvestu pie piena bļodas un parādītu, ka piens ir garšīgs, tagad viņš to ir sapratis un alkst pēc piena.
- Vai šogad turpināsiet regulāri tikties ar iedzīvotājiem izbraukumos?
Noteikti divreiz gadā turpināsim apbraukt visus ciemus. Sapulces ir vērtīgas ar to, ka cilvēki var brīvi izteikties, un šādā gaisotnē parādās tādas problēmas, par kurām mēs varbūt neesam zinājuši. Dažreiz problēmas izrādās uzpūstas no zila gaida, bet cilvēki vismaz sajūt, ka viņus uzklausa. Pagājušajā gadā esam ņēmuši vērā priekšlikumus par ielu apgaismojumu, par trotuāriem, par sporta inventāra iegādi. Ir arī sīkumi, ka jāizvieto kāda atkritumu urna vai sludinājumu dēlis, ko mēs neesam pamanījuši. Sapulcēs lielākoties katrs runā par savu ciematiņu, bet daži ierosina, kā labāk organizēt novadu un visu valsti.
- Vai pašvaldība turpina palīdzēt pērn Zolitūdes traģēdijā bojāgājušās Tamāras Aleksandrovas ģimenei Brankās?
Bojāgājušās sievietes bērniņam piešķīrām brīvpusdienas bērnudārzā, apzinoties, ka palīdzība tiek sniegta arī no valsts un Rīgas Domes. Mūsu sociālais pedagogs un bāriņtiesas darbinieki tikās ar ģimeni. Palīdzējām tētim atrisināt kādu smagu problēmu, bet par to negribu plašāk runāt. Palīdzējām, cik bija mūsu spēkos, lai ģimene varētu dzīvot tālāk. Ne tikai lielu traģēdiju gadījumā palīdzam iedzīvotājiem, to darām arī citās smagās situācijās.
- Kādi ir secinājumi pēc novada sabiedrisko būvju izvērtēšanas?
Nav nevienas ēkas, kas varētu apdraudēt cilvēkus. Ir viena ēka, kas jāpieskata, – Ozolnieku vidusskolas sporta zāle.
- Kā to saprast – jāpieskata?
Ēkas jumtu un griestus tur koka kopnes. Tur laikus jānotīra sniegs no jumta, lai neriskētu ar pārslodzi. Tas nenozīmē, ka varētu iebrukt, bet būve ir jāpieskata.
- Gada sākumā Cenu pagastā autoceļa malā iedzīvotājs Normunds Šīrins bez saskaņošanas uzlicis plakātu «Es negribu dzīvot ne Ķīnā, ne Krievijā!», tādējādi paužot viedokli par termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu un zemes iztirgošanu ārzemniekiem. Vai tā autors tiks sodīts?
Ir priekšraksts to novākt mēneša laikā. Ja ne, lieta tiks virzīta uz Administratīvo komisiju un cilvēks saņems sodu. Nekā krimināla tajā plakātā nebija, vienkārši cilvēks gribēja izteikties. Neviens neiebilst, ja reklāmas izvieto likumīgi. Bija iedzīvotāji, kas iebilda pret «Saskaņas centra» reklāmu uz daudzdzīvokļu mājas sienas, bet tā bija izvietota likumīgi. Ja mums kaut kas nepatīk un tāpēc iesim dauzīt logus, iestāsies taču atbildība.
- Plakāts gan savā ziņā atspoguļo plašākas sabiedrības attieksmi – ķīnieši izpērkot Ozolniekus un krievi arī...
Pašlaik pie mums deklarējušies 59 Ķīnas pilsoņi, bet tas nenozīmē, ka viņi visi te dzīvo. Dzīvo vien divas ģimenes, no kurām vienā nesen piedzima bērniņš, otras ģimenes bērns apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi. Viena ģimene ir apguvusi latviešu valodu, un tai nav nepieciešama palīdzība komunikācijā. Es varu apgalvot, ka spiediena no ķīniešu kopienas, kāda Latvijā vispār nepastāv, novadā nav. Krievijas pilsoņu Ozolniekos ir krietni vairāk – deklarējušies 125. Atšķirībā no ķīniešiem liela daļa Krievijas pilsoņu te tiešām dzīvo, lai gan ir tādi, kas atbrauc tikai uz vasaras sezonu. Mēs nevaram ietekmēt valsts lēmumu tirgot uzturēšanās atļaujas, par kurām turklāt nesaņemam nekādu labumu, jo nodokļus par īpašumu taču maksāja arī iepriekšējais īpašnieks. Lielākoties viņi nestrādā, jo ir pietiekami turīgi, arī šie nodokļi nenāk. Varbūt viņi iepērkas mūsu veikalos, bet es «Maximā» ievēroju, ka ķīnieši pērk vienīgi dārzeņus, toties lielos daudzumos. Esam gatavi viņus iesaistīt mūsu novada dzīvē, ja tiešām veidosies kopiena. Negribētu, lai Ozolniekos izveidotos «chinatown»*, bet darīsim visu, lai cilvēki normāli integrējas mūsu sabiedrībā. Bet ne asimilējas.
- Vai ķīniešu skaits Ozolniekos varētu palielināties līdz ar divu daudzdzīvokļu namu uzbūvēšanu?
Projekti pēc tam, kad no SIA «Alžāni» tos iegādājās ķīniešu uzņēmējs Vans Sjuefens, ir pārstrādāti, mājas ieguvušas centralizēto apkuri un četrstāvu ēkām būs lifti, pazemes autostāvvieta. Ķīnas uzņēmējs, ierodoties uz sarunu, pauda, ka tas ir parasts bizness – viņi grib piedāvāt labas kvalitātes dzīvokļus visiem, nevis tikai ķīniešiem. Dzīvokļi arī nav nekādi kambarīši, normāli projekti. Turklāt tie maksās mazāk nekā 50 000 latu, kas nepieciešami, lai iegūtu uzturēšanās atļauju. Uzņēmējs sarunā turklāt pauda vēlmi palīdzēt sakopt tuvējo rūpniecisko rajonu, vienojoties ar privatīpašniekiem.
- Pašvaldības budžets 2014. gadam apstiprināts 11 210 249 eiro apmērā, no kuriem izdevumi drosmīgi plānoti par sešiem procentiem lielāki nekā pērn.
Budžets pēc lielām diskusijām pagājušajā nedēļā tika pieņemts. Pašlaik veidojas situācija, ka ikviena pašvaldība, mēģinot piesaistīt ES finansējumu, attīstīta teritorijas, būvējot, piemēram, bērnudārzus un skolas. Pēc tam tas viss ir jāuztur, bet tendence rāda, ka ik gadu aug uzturēšanas izdevumi. Esam pieņēmuši budžetu ar deficītu, plānojam veikt aizņēmumu Valsts kasē. Izdevumu daļa ir par sešiem procentiem lielāka, ieņēmumu daļa par procentu mazāka, bet ir viens knifs. Mēs nevaram ielikt budžetā lielākus ienākumus no nodokļiem nekā ir valsts noteiktie kontrolcipari, bet reāli zinām, ka iedzīvotāju ienākumu nodoklis gadu no gada pārpildās par septiņiem deviņiem procentiem, kas ir ap 400 000 latu. Zinot, ka pārpilde būs, izdevumu daļu plānojām drosmīgāk. Kapitālieguldījumi vairs nebūs jāveic izglītībā, jo lielākoties visas izglītības iestādes ir sakārtotas, atliks tikai kaut ko piepucēt, vairāk ieguldīsim ielās, komunikācijās.
- Kā atšķiras skats uz novadu no izpilddirektora un mēra kabineta?
Es biju iekšā visos darbos, arī visās sēdēs piedalījos, zināju, kas un kāpēc notiek. Pašlaik piepalīdzu jaunajam izpilddirektoram Jānim Počam saprast par pienākumiem. Man pašam, sākot strādāt Domē, likās, ka visus jautājumus var atrisināt piecu minūšu laikā, bet izrādījās, ka ir procedūras, kas jāievēro. Savulaik biju dažas reizes iekritis, tāpēc palīdzu Jānim, lai viņš, pareizi pēc būtības risinot jautājumu, nepārkāpj kaut ko formāli. Man pašam jāmācās vadīt deputātu korpusu, un es domāju, ka lielas kļūdas nav pieļautas. Lielākā daļa mūsu deputātu ir novada patrioti, arī runājot par mūsu, nosacīti, opozīciju. Ja ar Domes lēmumiem kāds mēģina realizēt savas personīgās ambīcijas, tas ir ļoti labi redzams un netiek pieļauts. Kopumā darbs ir interesants, uztveru to kā izaicinājumu. ◆
* chinatown – ķīniešu kvartāls (angļu val.)

ZZ.lv ARHĪVS

Atveda kucēnu pie piena bļodas

Kategorijas