Alus kļūs latviskāks

2014. gada 28. janvāris 00:00

202

Iedarbinot pirmo iesalnīcu Latvijas vēsturē, valstī lielākā graudu un rapšu audzētāju kooperatīva vadītājs Edgars Ruža cer, ka raisīs ekskluzīva alus ražotāju interesi

Aptuveni pēc nedēļas Staļģenes ciema nomalē ierūksies milzīgais iesalnīcas rumpis, prognozē «Latraps» ģenerāldirektors E.Ruža. Turpmāk kviešiem un rapšiem Zemgales līdzenumos būs pilntiesīgi kaimiņi – alus mieži, kurus saimnieki sākuši audzēt, vēl pirms ierūkušies iesalnīcas motori. Tādējādi Latvijā ražotais alus beidzot garšos pēc Latvijas, uzsver kooperatīva vadītājs.

Tiecoties pēc augstas iesala kvalitātes, pat ekskluzīvas, pēc būvniecības bija nepieciešams laiks izmēģinājumiem, lai piešautu roku iekārtām un saprastu, kā likt tām strādāt vislabāk. Tur jāpieķīlē, tur jānomaina ventilators, tur jaudas par mazu, skaidro kooperatīva ģenerāldirektors.
Iekārtas uz Staļģeni piegādātas no Vācijas, un tās «izrādot zināmu interesi par salu». Pirmajā gadā ne vienu vien partiju nāksies izbarot lopiem, E.Ruža atklāj, kur nonāk testu rezultāti. Iesals nav ķepīga un tumša masa, kā daudzi domā, jaukdami tehnoloģiskus līkločus izgājušus graudus – īsto iesalu, kāds top iesalnīcās visā pasaulē, ar iesala ekstraktu burciņā veikala plauktā.
Iesala radīšanas pamatprincipi nav mainījušies kopš vecvectēvu laikiem, stāsta ražotnes galvenā tehnoloģe Ilona Dabiņa-Bicka. Lai gan receptūra ir kā akmenī cirsta, tomēr, divos katlos vārot vienu un to pašu zupu, garša atšķirsies, salīdzina tehnoloģe, kura aizvadītās nedēļas nogalē saņēmusi Alus brālības «Latvijas alus gada balvu 2013» nominācijā «Gada jaunums». I.Dabiņa-Bicka pirmā atjaunotajā Latvijā ieguvusi inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu pārtikas zinātnē, pētot iesala un alus ražošanu.
Lai sausos mieža graudus atdzīvinātu, vispirms tie tiek mērcēti, ar iesala ražošanas procesu iepazīstina I.Dabiņa-Bicka. Pēcāk graudi nonāk diedzētavā, pēc dienām piecām parādās saknītes. Dīgšanas process tiek apturēts, graudiem nonākot kaltē. Beigās tos attīra no saknītēm – un sausi, notīrīti graudi gatavi doties pie aldara, kurš no iesala uzbur alu. Iesala graudi ir bālāki nekā pirms tehnoloģiskā procesa, bet sakožot – patīkami kraukšķīgi un saldi.

Ilgi gaidītā trešā kultūra
Kvalitatīvi mieži ir augstvērtīga iesala pamats, E.Ruža skaidro, kādēļ zemniekiem piederošais uzņēmums nolēmis lielos apjomos attīstīt alus miežu audzēšanu. Viņaprāt, audzēt alus miežus ir izdevīgāk nekā lopbarības, jo tos var pārdot par augstāku cenu, lai gan ieguldītais darbs un ražošanas izmaksas daudz neatšķiras. «Tiesa – jābūt precīzākam audzējot. Bet pieredze rāda, ka latviešu zemnieks to spēj. Tāpat kā mūsu kviešu kvalitāte ir ļoti laba, mēs ceram, nē, pat esam pārliecināti, ka mieži augs labi. Un paši, paši labākie miezīši nonāks mūsu iesalnīcā,» klāsta E.Ruža.
Zemnieki ilgi gaidījuši iespēju, lai papildinātu augsekas kultūras, norāda kooperatīva vadītājs. «Cukurbiešu laiks ir beidzies, to vietā palikuši rapši un kvieši – zeme pamazām noplicinās, vairojas kaitīgie organismi. Vēl viena kultūra ir ļoti nepieciešama.» Latvijā alus miežu audzēšana līdz šim klibojusi, jo to popularitāti bremzējis pirmapstrādes trūkums, taču Elejā tiek būvēts pirmapstrādes komplekss, plānā ir vēl citi, klāsta E.Ruža.
Zemnieku saimniecības «Pumpuri» īpašnieks Juris Smirnovs pērn alus miežus iesējis 40 hektāru platībā un ieguvis, viņaprāt, labu ražu – sešas tonnas. «ES pieprasa trešo kultūru, tāpēc alus mieži ir tieši laikā, citādi spiedīs daļu lauku atstāt papuvē, bet tā peļņu nenes,» J.Smirnovs. Viņš ir optimistisks un uzskata, ka alus miežu audzēšana «nav ne viegls, ne grūts, bet izpildāms uzdevums».
Paredzams, ka laukos līgosies tikai šķirnes ‘Quench’ alus mieži, un, tā kā arī augsnes Latvijā ir diezgan līdzīgas, galarezultāts – iesals – būs prognozējams, stāsta I.Dabiņa-Bicka. «Turpretī, piemēram, Vācijā, kur ir atšķirīgas augsnes un dažādas šķirnes, tehnologu darbs ir grūts. Man šādas pokera spēles ar nevienlīdzīgiem noteikumiem nebūs – saņemšu vienu un to pašu šķirni no vieniem un tiem pašiem laukiem, lai nodrošinātu vienmērīgu, stabilu kvalitāti.»
Iesalnīca tās pirmās kārtas komplektācijā spēs pārstrādāt piecus sešus tūkstošus tonnu graudu gadā, ar laiku jaudas plānots palielināt. Pašmāju aldari gadā patērē ap 20 tonnām iesala.
Pašlaik caur Latvijas ostām Krievijas virzienā pārkrauj citās valstīs audzētos alus miežus. Krievijā ir kvalitatīvu alus miežu trūkums, jo trūkst prasmes tos tehnoloģiski pareizi izaudzēt, tajā pašā laikā krievu iesala ražotāji ir starp lielākajiem Eiropā, skaidro iesalnīcas projekta attīstītājs Agris Stauģis.
«Varbūt jau trīs gadu laikā mūsu zemnieki izaudzēs ap 100 tūkstošiem tonnu alus miežu, bet vislabākos graudus atlasīsim savai iesalnīcai. Pārējais, tāpat kā «Latraps» zemnieku audzētie kvieši, kuģos uz eksporta tirgiem,» attīstības plānos dalās E.Ruža.

Beļģu alus jādzer Beļģijā
Savukārt graudi, kas pārvērsti iesalā, ceļos pa Latvijas ceļiem uz mazajām alus darītavām un ekskluzīvu alus šķirņu ražošanai arī pie lielražotājiem, tāpat tos pirks mājas alus brūvētāji, cer «Latraps». Plānos ir piedāvāt specifiskus iesala maisījumus jaunu alus šķirņu izveidei. I.Dabiņa-Bicka sapņo, ka ar laiku katrā Latvijas pilsētā būs sava mazā alus darītava, kas «nebūs spiesta sadarboties ar lielražotājiem sazin kādā Skandināvijā, bet varēs atbraukt ar maisiņu un nopirkt tik, cik nepieciešams, lai ražotu savu specifisko alu».
Alus baudīšanas kultūra mūsu valstī ir tikai pumpurā, uzskata E.Ruža. «Pateicoties iesalnīcai, pieprasījums augs tieši pēc savdabīgām alus šķirnēm. Arī lauku onkulim būs izvēle – pirkt lēto divlitru alu vai baudīt ko labāku. Aldaris savu lielražošanu pārcēlis prom no Latvijas – no vienas puses žēl, bet no otras – varam teikt, ka mēs Latvijā esam par kvalitatīvu nišas produktu, lai masu produkciju štancē lietuvieši,» pasmīn E.Ruža. Kooperatīva vadītājs savulaik alu pircis, vērtējot cenu, tagad izvēlas mazo alus ražotāju produkciju – iecienītākais ir nefiltrēts gaišais no Latgales nelielajām alus darītavām. Viņam piekrīt tehnoloģe Ilona: «Beļģu alus jādzer, kad esam Beļģijā, Latvijā jādzer vietējais!» «Nevajag vienmēr uzsvērt dārgumu, jāizceļ baudījums,» piebalso A.Stauģis.
Alu Staļģenē «Latraps» ražot tuvākajā laikā gan negrasoties, lai arī nelielos apjomos miestiņš tikšot brūvēts laboratorijā, kur testēs iesalu. «Tomēr nekad nesaki nekad,» nosaka E.Ruža.
Staļģenē ražos tikai gaišo Pilzenes tipa iesalu, bet ne tumšo, lai gan tehnoloģijas to atļauj. Abus iesalus atšķir tikai daži tehnoloģiskie parametri graudu mērcēšanā, diedzēšanā un kaltēšanā, skaidro U.Dabiņa-Bicka. Aldari gan gaišā, gan tumšā alus ražošanā izmanto pamatā lētāko gaišo iesalu, tam kā piedevu pievienojot tumšo – garšas intensitātei un notīm. Vidēji no 180 gramiem gaišā iesala var iegūt litru alus.

Būs zemes un sviedru garša
Staļģenē tapušais iesals noteikti nebūs lētāks par ārvalstu ražojumiem, bet kā vietējais ražotājs bez globāliem mērogiem Staļģenes iesalnīca spēs izdabāt nelielu ražotāju iegribām, piemēram, variējot alus krāsas toni, jo arī to nosaka iesala īpašības. Arī graudu izmēram ir nozīme – jo tie lielāki, jo vairāk alus iespējams iegūt.
«Būtiskākais,» atzīst E.Ruža, «ka mūsu iesalā būs Latvijas zemes un lauksaimnieku sviedru garša. Par savu iesalu alus ražotājiem varēsim sacīt: šī konkrētā saimniecība tieši šajā laukā tieši šo šķirni ir izaudzējusi īpaši jūsu alus darītavai.» Nelielu daudzumu iesala mūsu valstī savām vajadzībām ik pa laikam ražojušas vietējās alus darītavas, taču zinātniskā līmenī tas nekad nav darīts.
«Saprotu, kāpēc Latvijā neražo vietējo šokolādi – jo pie mums neaug kakao pupiņas –, bet nav izskaidrojams, kāpēc Latvijā neražo iesalu. Padomju laikā pat tika izveidotas vairākas vietējās alus miežu šķirnes – ‘Abava’, ‘Rasa’ un citas. Tā kā nākamā soļa nebija, iesala ražošanas attīstība iestrēga, stāsta I.Dabiņa-Bicka. «Ja patriotiski teiksim – lūk, esam izrakuši veco ‘Abavu’, lūdzu, uz mums šķībi paskatīsies, jo aldari pieraduši pie Lietuvā, Austrijā, Čehijā vai Vācijā ražotā iesala. Te ir darba lauciņš selekcionāriem – Latvija beidzot būs sava iesalnīca, kāpēc neveidot konkurētspējīgu vietējo šķirni,» prāto E.Ruža.

Iespraukties starp lielajiem akmeņiem
Investīcijas iesalnīcas projektā ir ap trīs miljoni eiro, tajā skaitā miljons eiro no ES struktūrfondiem. «Relatīvi investīcijas pret ieguvumiem ir lielas, tāpēc neviens līdz šim tā arī nebija uzdrīkstējies,» uzskata A.Stauģis. Kopš 1994. gada E.Ruža un A.Stauģis strādājuši pie iesalnīcas vīzijas, kad izaudzēti pirmie alus mieži un vesti uz nu jau slēgto Saku iesalnīcu Igaunijā.
Kooperatīva mērķis ir lielāka peļņa zemniekiem, klāsta E.Ruža, tāpēc iesalnīcas projekts veidots tā, lai ieguvējs būtu vietējais zemnieks. «Negribētu daudz spekulēt par tēmu peļņa vai atmaksāšanās, redzot, kā pēdējos gados svārstās graudu, iesala un alus miežu tirgus,» piebilst kooperatīva vadītājs.
Lai gan pasaulē un Eiropā ir iesala pārprodukcija, iesalnīcas attīstītāji nav nobijušies, tiecoties ražot nišas produktu. «Ja kastē ieliek daudz mazu akmeņu, paliek maz tukšu vietu. Ja akmeņi ir lieli un tikai daži, ir daudz brīvu laukumu. Jo lielāki veidojas globālie uzņēmumi, jo vairāk nišu parādās, kur attīstīties mazam,» pie šādas atziņas, vērtējot iesalnīcas projekta nākotni, nonācis E.Ruža. ◆

Ja kvalitāte būs, izvēlēsies vietējo
Aigars Ruņģis, Valmiermuižas alus darītavas saimnieks
◆ Iesals ir otra svarīgākā sastāvdaļa pēc ūdens. Pirms pieciem gadiem Eiropā meklējām, kas spēj piegādāt mūsu prasībām atbilstošu nemainīgi augstas kvalitātes iesalu. Kopš tā laika sadarbojamies ar ģimenes iesalnīcu Vācijā ar 150 gadu pieredzi. Galvenais izvēles kritērijs arī turpmāk mums būs kvalitāte, nevis cena. Ja iesalnīca Latvijā spēs nodrošināt visaugstāko kvalitāti, tad noteikti esam gatavi apsvērt iespēju sadarboties.

+ 5

ZZ.lv ARHĪVS

Alus kļūs latviskāks

Kategorijas