Tālāk no cilvēkiem un tuvāk dabai

2014. gada 24. janvāris 00:00

Udotu ģimenē kopīgs hobijs – makšķerēšana – ir gan vīram, gan sievai

Trešdienas saullēktā, braucot uz tirdzniecības centru Pārlielupē, Pērnavas ielā, kur atrodas Raisas un Vladimira Udotu medību un makšķerēšanas piederumu veikals, Lielupes vidū pie tilta vēl ap istabas lieluma straujtece nav aizsalusi. Laukā mīnus 17, tādēļ ūdens kūp. Taču nepilnu kilometru lejpus tilta upes līkumā iepretim jahtklubam bļitko vismaz kāds pārdesmits makšķernieku. Braucot pāri tiltam, upei parasti skatu uzmet arī uzņēmējs Vladimirs Udots. «Vakar, kad pie tilta vēl peldēja pīles, dažus desmitus metrus tālāk meitene ar puiku skrēja pa ledu pāri upei – es biju šokēts! Makšķernieki, sitot ar vergu, pārbauda ledus izturību, zina straumes izskalojumus, bet bērni tik skrien, kur taisnāk. Viņiem uz pirmā ledus nebūtu ko darīt. Kad bērni nonāca krastā, braucu tālāk,» norūpējies stāsta Vladimirs.

Pirmais ledus nav īsti pirmais
Tomēr straujā ziemas atnākšana Udotus, tāpat kā visus zemledus makšķerniekus, priecē. Kāds vatētās biksēs tērpies vīrs pie veikala letes gan izsakās diezgan skeptiski. Neesot jau novembra vai decembra pirmais ledus, kad ķeroties lielās zivis, tagad nākot tikai maziņās. Taču vīra attieksmē jūt, ka savu lielāko zivi viņš vēl nav noķēris.
Raisa makšķerēt sākusi bērnībā, kas pavadīta Jelgavas nomalē Platones upītes krastā. Tuvākajā apkārtnē neesot bijis nevienas draudzenes, tādēļ viņa draudzējusies ar puikām, kam goda lieta ir makšķerēšana. Arī Vladimirs audzis upmalā, viņa mājas bija Uzvaras ielā pie Driksas. Abi ģimeni izveidoja 1990. gadā. Pāris atzīst – ļoti svarīgi, ka gan vīram, gan sievai ir viens hobijs. Viens otram viņi palīdzot veikt mājas soli, dārza un citus darbus, lai ātrāk izbrīvētos laiks, ko varētu pavadīt pie upes.

Raisu krastā nogādāja helikopters
No zemledus makšķerēšanas gan Raisu, gan Vladimiru nav atturējis pārdzīvojums 1987. gada 25. janvārī, kad abi bija to pusotra tūkstoša bļitkotāju vidū, kas uz apmēram četrdesmit kilometru plata un desmit kilometru gara ledus gabala iepeldēja Rīgas jūras līcī iepretī Jūrmalai. Todien atkusnī ar slapju, ķepīgu sniegu (pirms tam pamatīgs sals bija pārklājis ar ledu lielu daļa Rīgas līča) daudzi makšķernieki ilgi nemanīja, ka jau sākuši peldēt. Izbrīnu vien radīja tas, ka zem āliņģa nez kāpēc mainās jūras dziļums.
Reti kurš varēja iedomāties, ka ledu no krasta varētu atlauzt un atraut jūras līmeņa celšanās un vējš. Toreiz pēdējā brīdī Vladimirs ar draugiem, nesot bērnus uz pleciem, tika līdz krastam, brienot līdz krūtīm ūdenī. Taču Raisu (tolaik abi vēl nebija pāris) kā vienu no pirmajām krastā pārcēla glābēju helikopters, kurš «iekārās» gaisā apmēram metru virs ledus. Īstās bailes uznākušas tad, kad viņa uz ledus gabalu, kas bija vairs tikai dažus desmitus kvadrātmetru liels, paskatījusies no augšas. Toreiz nodomājusi, ka vairāk nekad uz ledus nekāps, taču vēlme arī ziemā makšķerēt izrādījās stiprāka.

Dienā izurbj pat simts āliņģu
«Parasti mēs izraujamies uz visu dienu reizi, varbūt divas nedēļā,» stāsta Vladimirs, «mums nepatīk tie cilvēku bari – visādas pasaciņas, dziesmas un dejas, arī iedzeršana un rupjības. Bieži vien cilvēks atsevišķi uzvedas normāli, bet, kad saiet kopā, sākās visāds šurumburums.» Parasti Udoti makšķerēšanai atrod klusākas vietas, piemēram, tā sauktajā Gulbju ezerā, kas būtībā ir Tērvetes upītes uzpludinājums, vai Engures ezerā. Taču, ja laiku var izbrīvēt mazāk, viņi makšķerē arī uz Lielupes pie Jelgavas vai Staļģenes. Raisai patīk ķert ruduļus – līdz sešsimt, septiņsimt gramu smagas, ļoti spēcīgas zivis. Vasarā ruduļi esot tramīgi, pie krasta nenākot, bet ziemā līdz tiem var aiziet pa ledu. Īpašu adrenalīnu dodot tas, ka Engures ezers ir diezgan sekls. Dabūt zivi ārā no āliņģa no pusotra metra dziļuma vajagot prast. Divatā makšķerējot, āliņģus urbj Vladimirs. Gadoties, ka, meklējot vietu, kur atrodas zivis, dienā nākas izurbt līdz simts āliņģiem, citreiz pietiek ar trim četriem. Savukārt uz Raisas intuīciju paļaujoties, tiek izraudzīta vieta, kurp braukt makšķerēt. Pagājušās garās ziemas beigās gadījies neparasts piedzīvojums, proti, braucot uz Engures ezeru, atpakaļceļā Udoti ieraudzījuši tikko atlidojušus stārķus. Tā nemēdzot būt, ka, uz ledus sēžot, var klausīties svēteļu klabināšanu.
Makšķerēšana nav sveša arī Udotu bērniem. Meita Anastasija gājusi vecākiem līdzi uz copi līdz 14 gadu vecumam. Tagad, kad viņa studē Rīgas Juridiskajā augstskolā un strādā, tādām lietām vairs laika neatliekot. Dēlam Aleksejam, kurš strādā ģimenes uzņēmumā, vairāk patīkot medības. «Ja vecāki saķer mazās zivtiņas, tad vasarā uz līdakām gan viņš mēdz aiziet,» pasmaida Vladimirs.

Upes sauc atmiņā dzimteni
Stāstot par savu veikalu, Raisa atzīst – lai cik viņai laba kolēģe, tomēr pie letes jābūt arī pašai. Bieži vien cilvēki nāk ne tikai pirkt, bet arī runāties par copes lietām. «Ja tu klientam pateiksi: «Pērciet paši, ko gribat!», tad, ļoti iespējams, viņš vairāk nenāks. Ir jābūt zinošam sarunu biedram,» savu tirgošanās prasmi atklāj Raisa. Pērc izglītības viņa ir ne tikai prečzine, bet arī Latvijas Lauksaimniecības universitāti beigusi ekonomiste.
«Pirms dažām dienām pie manis bija ienācis jauns puisis – gribot pirmo reizi pamēģināt makšķerēt zem ledus. Izrunājāmies, viņš iepirkās. Vakar bija atnācis atkal. «Nu, kā – zivis bija?» jautāju. «Bija,» skanēja atbilde. Skatījāmies vēl citus vizuļus, kuru piedāvājums mūsdienās ir ļoti plašs,» stāsta Raisa.
«Dažkārt bļitkotājs vai spiningotājs domā, ka nopirks vienu īsto un ar to ķers visas zivis. Katrai sugai vajag savu. Taču gadās arī laime tam, kurš mētā vienu vizuli, bet «profesionālis» turpat blakus neko nevar dabūt,» par dzīves paradoksiem smaida Vladimirs. Viņš piebilst, ka pircēji kļuvuši krietni informētāki – internetā noskatījušies kādu jaunu makšķerēšanas lietu, viņi nāk un prasa to veikalā. Tad pārdevējam esot jālūko palīdzēt, bieži vien meklētais ir jāpasūta. «No simta viens gadās tāds, kas pasūtīto pirkt vairs negrib. Taču kopumā makšķernieki ir godīga tauta,» secina Vladimirs. Uzņēmējs raizējas, ka ne viens vien klients tika pazaudēts ekonomiskās krīzes laikā, kad nācās aizvērt divus no saviem četriem veikaliem. Tagad ģimenes dibinātajai firmai «Jelgavas kolors», kas dod darbu deviņiem cilvēkiem, pieder medību un makšķerēšanas piederumu veikals, kā arī gleznu, spoguļu, izšuvumu, gobelēnu, fotogrāfiju un citu priekšmetu ierāmēšanas darbnīca. Ziemassvētku laikā gadījies, ka ienācis kāds no agrākajiem pircējiem, kuri tagad strādā Norvēģijā un citviet ārzemēs. Vecās makšķerēšanas vietas un arī ar tām saistītais veikaliņš velkot atpakaļ uz dzimteni. ◆

Vladimira un Raisas Udotu padomi tiem, kas pirmo reizi dodAs makšķerēt zem ledus
Izvēlies piemērotu apģērbu un apavus. Vēlama elpojošā veļa, kas novērš svīšanu, urbjot vai cērtot āliņģus. Ja makšķerējot salsi, tad diez vai šo piedzīvojumu gribēsi atkārtot.

Nevajadzētu iet vienam, bet otra – pieredzējušāka – makšķernieka pavadībā. Turklāt ledus urbis vai verga, ar ko pārbauda un cērt ledu, prasa lielākus izdevumus.

Ledus biezums nedrīkst būs mazāks par pieciem centimetriem. Igaunijā un Somijā bļitkotājiem ir obligāti lieliem īleniem līdzīgi ledus durkļi, ar ko ielūstot var iecirsties āliņģa malā.

Makšķerēšanas inventārs jāizvēlas individuāli, domājot par to, kādas zivis gribi ķert.

Iegādājies makšķernieka karti 2014. gadam, to tirdzniecība sākās jau pērnajā decembrī.

ZZ.lv ARHĪVS

Tālāk no cilvēkiem un tuvāk dabai

Kategorijas