No Zeltenes līdz līnijdeju karalienei

2014. gada 23. janvāris 00:00

Siāru Vīganti deja tomēr aizrāvusi «drusciņ vairāk» par dziesmu

Siāra Vīgante tiek pieminēta ļoti daudzās lietās un vietās, tā ka nezinātājam pagrūti orientēties, lai definētu viņas statusu. Piemēram, nupat Valgundes kultūras centrā «Avoti» notikušajās Latvijas līnijdeju reitinga otrā posma mačos Siāra bija sacensību direktore. Kad defilē programmā redz soļojam Jelgavas 4. vidusskolas pūtēju orķestri «Rota», vienkāršam skatītājam grūti saprast, kurš īsti «komandē parādi» – diriģents Agris Celms vai S.Vīgante, kas atbild par katras defilē komandas meitenes ikvienu kustību.
«Ne tikai defilē meitenes, bet arī katra orķestranta kustību,» precizē Siāra, «un man jāraugās, lai visi dejotu, dziedātu un spēlētu vienlaicīgi. Dejojot nedrīkst pazust skanējums. Tikai no malas izskatās jautri un braši, bet instrumentu pārvaldīt kustībā, lai tas nekratītos un nešūpotos nevietā un tādēļ neciestu neviena nots, it nemaz nav vienkārši. Katru gadu ir skate, kad orķestris tikai sēž un pūš savus skaņdarbus, bet 4. maijā pie Brīvības pieminekļa satiekas visi Latvijā defilējošie orķestri. Tādu pa visu Latviju ir kādi seši vai septiņi, Zemgalē esam vienīgie. Tomēr, lai cik tas arī nebūtu svarīgi, esmu horeogrāfe, bet orķestrī galvenais tomēr ir diriģents, šajā gadījumā Agris Celms,» S.Vīgante ir objektīva.

- Dzirdēts arī par citām tavām aktivitātēm un iesaistīšanos dažādos kustību projektos, tomēr, kad norunājām tikšanās vietu, izvēlējies bērnu un jauniešu centru «Junda», ar pamatojumu, ka tur tu atrodies savā teritorijā.
«Jundā» strādāju jau vairāk nekā sešpadsmit gadu, tāpēc arī jūtos visērtāk.

- Vai tolaik sāki ar līnijdejām?
Līnijdejas manā pārziņā ir kādus 14 vai 15 gadus, pirms tam darbojos tikai ar mazajiem bērniem, apgūstot ritmikas pamatus – dziedāšanu, dejošanu, vingrošanu. Arī tagad es to pašu daru ar piecgadniekiem, kas neiet bērnudārzā. Trīs rītus nedēļā viņi nāk uz «Jundu», un tad mēs te darbojamies. Tā saucamajiem mājas bērniem tas ir svarīgi arī tāpēc, lai vēlākā nonākšana skolā un tikšanās ar daudziem vienaudžiem vienlaicīgi nebūtu pārāk spējš pārsteigums. Protams, mazie mācās arī valodiņu, darbības ar pirkstiņiem – zīmēšanu, līmēšanu, mālu lipināšanu –, bet manās nodarbībās dziedam, dejojam, vingrojam un spēlējam spēles.
Bet manas pēcpusdienas pieder līnijdejām.

- Te nu jāsaka «kad mēs augām...» un atklāti jāatzīstas, ka lielas skaidrības par šo nodarbi atšķirībā no tautiskajām vai sarīkojumu dejām man nav.
Līnijdejas Latvijā šogad svinēs 15 gadu jubileju. Pašos pamatos tās nākušas no Amerikas, gluži kā filmās, kur redzam, kā kovboji dejo krodziņos. Sacensības gan uzliek savus rāmīšus, un tajās līnijdejas vairs nav tikai tāda stampāšana pa grīdu.
Ja runājam par sacensībām, Baltijā aizsācēji ir igauņi, bet Latvijā tās notiek apmēram desmit gadu. Februārī Hanzas vidusskolas sporta hallē Rīgā risināsies 9. starptautiskais Baltijas līnijdeju čempionāts. Šajā izpratnē līnijdejas nav tālu no tā saucamajām balles dejām. Sacensībās ļoti svarīga ir soļu tehnika, un tā abos gadījumos ir līdzīga, bet balles dejās dejo pāri, līnijdejas vairumā gadījumu tiek vērtētas individuāli.

- Filmās par mežonīgajiem rietumiem jeb tā saucamajos vesternos dejo gandrīz tikai vīrieši...
Mums gan aktīvākas, tāpat kā daudzās citās jomās, ir sievietes. Pirmā līnijdeju skolu Latvijā radīja Dzintra Rozīte, tagadējā Latvijas Līnijdeju un kantri vesterna deju asociācijas (LLKVDA) prezidente. Iveta Kalniņa, tagadējā divkārtējā pasaules čempione, sāka braukāt arī uz «Jundu» Jelgavā, ārpus Rīgas tā laikam bija pirmā līnijdeju grupa Latvijā. Sāku mācīties pie Ivetas, kamēr pati sāku skolot citus.
Pirmā pieredze mums bija vasarā, kad toreizējā «Jundas» direktore Silvija Andersone ieteica pamēģināt uzdejot ar bērniem nometnē «Lediņi». Visiem tā iepatikās, ka septembrī «Jundā» vērām vaļā līnijdeju mācību grupu. Toreiz dejās tas bija īsts «jaunais vilnis» un gribētāju bija ļoti daudz. Lai gan nevar sūdzēties arī tagad, sevišķi pieaugušo vidū. Nu gan ar līnijdejām sākušas konkurēt vēderdejas, salsas un kas tik vēl ne, tā ka konkurences netrūkst.

- Par bērniem būtu skaidrs, bet, ja es savos piecdesmit plus vēlos dejot līnijdejas, man arī jānāk uz bērnu un jauniešu centru «Junda»?
Tas jau vēl nekas, Latviešu pensionāru biedrībā darbojas senioru grupa. Ir pieaugušo kolektīvs, kas darbojas arī «Jundas» telpās, protams, tās īrējot. Vēl man ir grupa Valgundē, kultūras centrā «Avoti», kur nupat notika Latvijas līnijdeju reitinga otrā posma mači.

- Un kā ar rezultātiem?
Galvenais – visi mūs uzteica par teicamo sacensību organizāciju, saņēmām tikai komplimentus. Viss izdevās pēc plāna un laikā, šovs bija lielisks, un cilvēki aizbrauca apmierināti.
«Jundas» komanda «Step by Step» uzvarēja «Classic Line Team» divīzijā, vecuma un meistarības grupā, kur bija jārāda oriģināla horeogrāfija, apvienojot vairākus stilus. «Pro Line Team» divīzijā, kur vērtē trīs obligātās dejas, iesācēju grupā uzvarēja Valgundes komanda «Relaxdance», bet «Step by Step» bija pārākie savā grupā.
Individuāli mēs parasti katrā divīzijā apbalvojam pirmos piecus. Divpadsmit no mūsējiem iekļuva piecniekā, vēl divi pusfinālā, viens finālā, bet interesenti rezultātus tuvāk var apskatīt LLKVDA mājas lapā (savās divīzijās uzvarējušas Laine Arbidāne un Annija Metene, bet «Novice Diamond» divīzijā – Siāra Vīgante, pieaugušo grupā – Anita Armona un Baiba Ērgle – aut.)

- Uz līnijdeju nodarbībām var nākt jebkurš iesācējs vai labāk tomēr, ja pirms tam dejotas tautas vai sarīkojumu dejas?
Nākt var jebkurš, bet labāk, ja ir bijis kāds pamats. Tad vieglāk gan saprast ritmisko zīmējumu, gan uztvert mūziku. Vienīgi labāk gan būtu nākt rudenī, kad sākas nodarbības, nevis ziemā, pašā sezonas vidū. Lai gan nekas nav neiespējams, vajadzīga tikai gribēšana. Kad es sāku mācīties, Iveta Kalniņa teica, ka jāpaiet 21 nodarbībai, līdz notiek tā saucamais klikšķis un cilvēks pa īstam saprot, kas ir līnijdejas.

- Tā arī bija un pēc tā klikšķa var, piemēram, sākt dejot sacensībās?
Atklāti sakot, neskaitīju, bet tā esmu sākusi stāstīt arī savējiem, ka pēc pirmās vai otrās nodarbības visu pamest nav prāta darbs. Sacensībās es mudinu startēt bērnus, bet pieaugušajiem tā ir brīvprātīga lieta, var piedalīties komandu sacensībās, var dejot arī tikai savam priekam. Ne tikai nodarbībās. Mums notiek daudz un dažādi pasākumi, kur arī pieaugušie var sevi parādīt. Arī mūsu grupa ir aicinājusi ciemiņus, un viss beidzies ar kopīgu sadancošanu. Tā jau ir līnijdeju galvenā priekšrocība, ka pamata soļi visiem principā ir vienādi un pēc neliela treniņa nav nekādu problēmu uzlaist kopīgu danci. Ar tautas deju, kas ir kāda horeogrāfa tikko tapusi jaunrade, tā viss nevarētu.

- Vai bez defilē programmām un līnijdejām neiznāk darboties vēl kādās kustību jomās? Ir dzirdēts, piemēram, par sadarbību ar kori «Spīgo».
Tie gan ir tādi atsevišķi projektiņi – ja mani lūdz kaut ko palīdzēt, pielikt kādai koncerta dziesmai kustībiņu, kāpēc ne.

- Intervijā daudz esam «riņķojuši» ap Jelgavas 4. vidusskolu, kas mudina domāt, ka pati esi bijusi saistīta ar šo mācību iestādi.
Tā ir, esmu Agra Celma «auklējums». Mācījos mūzikas novirziena klasē. Agris Celms jau dikti gribēja, lai eju nodarboties ar kori. Galu galā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā 1996. gadā esmu saņēmusi gan mūzikas pedagoga, gan deju pedagoga diplomus.
Deja tomēr mani aizrāva drusciņ vairāk par dziesmu, un tad Agris Celms teica: «Nu tad nāc vismaz dejo ar mums.» Tā sākās orķestra defilē.

- Tavi pašas bērni vairāk sliecas dejot vai muzicēt?
Dēls Endijs savā 17 gadu vecumā nopietni aizrāvies ar šorttreku, ir Latvijas junioru izlasē. Savukārt astoņgadīgā Kate dejo – nupat Valgundes reitinga konkursā «Social Primary» divīzijā izcīnīja ceturto vietu.

- Pirms sarunas šķirstot vecus papīrus, atradu, ka esi bijusi «Zemgales Zeltene 1993» – bija reiz tāds pasākums, kur vajadzēja kaut ko arī galvā.
Jā, atšķirībā no «Mis un Misteriem» tas tomēr nebija skaistumkonkurss, tajā meitenes apliecināja savu talantu un prasmes. Arī paši konkursi notika sirsnīgā un mājīgā atmosfērā, nevis kā princešu parādes. Es jau varu lepoties, ka bez Zemgales Zeltenes tiku arī pie skatītāju simpātiju balvas. Diemžēl pēc desmit gadiem konkurss izbeidzās. Pagājušajā gadā tam apritēja 20 gadu un notika «veco Zelteņu» saiets.

- Atlicis «tik reti sastopamais» jautājums par nākotnes plāniem.
Jāgatavojas 9. starptautiskajam Baltijas līnijdeju čempionātam. Un, ko tur slēpt, – pēc mēneša ar visiem saviem dejotājiem gatavojos nosvinēt kādu apaļu jubileju. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

No Zeltenes līdz līnijdeju karalienei

Kategorijas