Eiropā cieņā Latvijas zarainie dēļi

2014. gada 21. janvāris 00:00

172

SIA «Amber Wood» šefs Ivars Akerfelds: «Grīdas dēļi, ko ražojam, nepieder mums – Latvijas ozoli ir nacionālā bagātība. Vienīgais mūsu ieguldījums – mēs esam tos apzāģējuši un izžāvējuši»

Strauji augoša cēlkoku grīdu rūpnīca, par uzņēmumu «Amber Wood» norādīts tā interneta vietnē. Ambiciozais apraksts aizķēries no treknajiem gadiem, smejas valdes priekšsēdētājs Ivars Akerfelds. Tomēr izaugsme ir straujāka par vidējo apstrādes rūpniecības uzņēmumu mūsu valstī, vērtē «Amber Wood» vadītājs. Tam par iemeslu kalpo pirmskrīzes investīcijas, kad iegādātas iekārtas, kuras pēc paklusāka perioda, ekonomikai piezemējoties, tagad var arvien pilnvērtīgāk izmantot.
2003. gadā, iegādājoties septiņus hektārus lielo teritoriju un nolaistās ražošanas ēkas Jaunsvirlaukas pagasta Mežciemā, teritorijā rūpnieciskā darbība bija gandrīz noklususi. Pateicoties nospraustajam kursam eksporta virzienā «Amber Wood» vecajās Jelgavas MRS (mežrūpniecības saimniecība) būdās iepūtis nevis jaunu elpu, bet sparīgas rikšotāja elsas.
Joprojām esam paliela galdniecība, pārlieku pieticīgi vērtē I.Akerfelds. Apgrozījums pērn bijis provizoriski ap diviem miljoniem eiro, gadu iepriekš – 1,6 miljoni, savukārt 2011. gadā – 1,3 miljoni. Reālais apgrozījuma pieaugums jau četrus piecus gadus ir 30 – 50 procentu. Uzņēmums pieder akciju sabiedrībai «Citadele Banka», kas palīdzējusi uzņēmumam nenolikt karoti un uzelpot pēc krīzē teju piedzīvotā kraha. Bez bankas investīcijām, tikai ar savu naudu attīstīties nebūtu bijis iespējams, norāda uzņēmuma vadītājs. Saprotams, starptautiski nav mīkstinājuma, garumzīmju, kuras varētu radīt problēmas ar pareizu pierakstu, I.Akerfelds skaidro uzņēmuma nosaukuma izcelsmi. «Dzintars (amber – dzintars, angļu val.) asociējas ar Baltiju, bet koks – ar kokapstrādi. Tikai praktiski apsvērumi.»

Baro Eiropu
«Amber Wood» līdz 80 procentiem grīdas dēļu eksportē uz Vāciju, Skandināvijas valstīm, Beļģiju. Klasiskais parkets – no maziem dēlīšiem veidots un rakstā saliekams – interesi raisa tikai Skandināvijā. Tur lielā cieņā ir osis, kamēr Rietumeiropa pieradusi staigāt pa ozolu. Daļu produkcijas iegādājas Latvijas uzņēmumi, kas pēcāk pārdod tālāk Norvēģijā, tādējādi arī šie pirkumi pieskaitāmi eksportam.
Vietējais tirgus stabils, bet ļoti ierobežots, vērtē I.Akerfelds. «Ne katra mājsaimniecība var atļauties koka grīdu, lai gan kā ilgtermiņa ieguldījums tā pēc gadiem izrādīsies pārāka par laminātu arī naudas ziņā, ne tikai estētiski.» Patiesībā koka grīdu vēlas arī tie, kas būvniecības lielveikalā nopirkuši košu laminātu, pārliecināts viņš. Nule I.Akerfelds atgriezies no nozares izstādes Vācijā, kur līdzās dižojušies tepiķi, vinila grīdas, lamināts un masīvkoks. «Amber Wood» novērojis, ka koks atgūst tam pienākušos vietu grīdas segumu klāstā. «Cilvēki nevis koka vietā klāj tepiķus, bet gan meklē plānus dēlīšus, ko likt izrautā tepiķa vietā, un ražotāji steidz atbildēt uz pieprasījumu. Patiesībā līdzvērtīgas alternatīvas koka grīdām nav,» nešaubās I.Akerfelds.
Nav statistikas, cik mājās Latvijā ir dabiska koka grīda. Katrā desmitajā obligāti, uzskata uzņēmuma vadītājs. Tie, kuri nevar atļauties cēlkoku, izvēlas priedi, kas arī ir ļoti mājīgs materiāls, vērtē uzņēmējs. «Priedē paliek iespiedumi, bet kurš teica, ka tas ir slikti? Tas tikai apliecina dabiskumu. Ir speciālas tehnoloģijas koksnes vecināšanai, lai grīda izskatītos veca un apbružāta, un daudzi vēlas tieši tādu. Iespiedumi ekspluatācijas vērtību nesamazina – nelielajā bedrītē taču neiekritīsiet.»
Taču Mežciema uzņēmumā priedes baļķu nav. Rietumeiropā 60 procentu visu koka grīdu ir no ozola, bet no oša – tikai ap septiņiem. Dienvideiropā osi nepazīst vispār, kamēr Zviedrijā un Dānijā skaisto gaišo un patīkamo koksni ar viendabīgo struktūru slavē. Ap 70 procentu grīdas dēļu ražotnē top no ozola, pārējos izzāģē no oša.
Daži procenti no Eiropā ik gadu pārdodamajiem simtiem miljonu kvadrātmetru grīdas dēļu tik un tā ir Latvijas uzņēmumam reibinošs apjoms. Vajadzētu uzreiz nozāģēt visus Latvijas ošus, lai apmierinātu Eiropas apetīti, smej I.Akerfelds. Latvijas mežos oši izmirstot, jo tos nomocījušas slimības.

Noelšas, ieraugot dēlī zaru
Populārākie pašlaik ir gaišie toņi un plati dēļi, sākot no 15 centimetriem. Rietumeiropā modē esot dabiski grīdas dēļi ar redzamiem zariņiem. «Dēli bez zariem nevienam nevajag, jo tas izskatās kā no plastmasas. Tieši zari katru dēli padara unikālu,» paskaidro I.Akerfelds. Dabiskums ir kļuvis par normu, un Rietumos pret ekoloģiskumu izturas nopietni, tādēļ «Amber Wood» izmanto tikai ekoloģiskus koksnes apdares materiālus un eļļas, kādas Vācijā lieto, apstrādājot bērnu rotaļlietas. Tāpēc no dēļiem nevar izgarot kaitīgas vielas. «Rietumos saprot, ka dabisks koks var sarauties, no ūdens var palikt pleķis. Tur neviens par to nebrīnās. Bet Latvijā daži pircēji ir izmisuši, ja dēlī ierauga zaru,» noelšas I.Akerfelds. Viņš neapgalvo, ka produkcija pāraugusi vietējo pircēju, bet esot pircēju loks, kas vēlas viņu izpratnē perfektu dēli.
«Amber Wood» izmanto tikai Latvijā augušus kokus, tāpēc resursu apjoms ir ierobežots. Gadu spēkā aizliegums cirst ozolu birzis kailcirtē, un tas ir pareizs, vērtē uzņēmējs. «Gan ozols, gan osis ir teju visās cirsmās mūsu valstī, tāpēc jādomā, kā tos lietderīgāk pārstrādāt. Svarīgi radīt pievienoto vērtību, nevis cēlkokus atdot kamīnmalkā vai pārstrādāt šķeldā.» Ražotnē ieved zaļus baļķus, visu apstrādes procesu – zāģēšanu, žāvēšanu, ēvelēšanu, slīpēšanu, špaktelēšanu, eļļošanu – veic paši. Pirms diviem gadiem uzbūvēta moderna zāģētava, investējot ap pusmiljonu eiro.
Ražotājam jāspēj par kubikmetru koksnes samaksāt vismaz tikpat, cik par to ir gatavs maksāt ķīnietis, lai ostā iekrautu konteinerā, nogādātu Ķīnā apstrādāt un tad kā gatavus dēļus vestu uz Rietumiem par pircējam simpātisku cenu, ar tirgu kropļojošu tendenci iepazīstina I.Akerfelds.
No viena kubikmetra jācenšas saražot vairāk kvadrātmetru dēļu, vairākkārt uzsver I.Akerfelds. Te talkā nāk inovācijas un zinātne, tostarp attīstot apdares tehnoloģijas un dizainu, lai no katra baļķa nopelnītu vairāk. I.Akerfelds bijis LLU docents, tagad vairs studentus neskolo, bet darbojas zinātnes jomā Meža nozares kompetences centrā, kura viens no dibinātājiem ir «Amber Wood» un kur izstrādā inovatīvus paaugstinātas ekoloģiskās vērtības koksnes materiālus. I.Akerfelds iesaistījies arī Eiropas mēroga projektā, kurā pēta, kā taupīt energoresursus kokzāģēšanas uzņēmumos, kas ir īpaši lieli elektroenerģijas kārumnieki.

Gaismas pilī izbrāķēja
Uzņēmumam publicitāti nodrošināja presē plaši tiražētie I.Akerfelda izteikumi par Gaismas pili. Nesen žurnālā «Sestdiena» viņš lasījis, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, izvēloties Gaismas pils grīdu materiālu, paļāvies uz brālēna galdnieka apgalvojumu, ka Kanādas kļavas koksne ir ļoti cieta, tāpēc vispiemērotākā. «Tāpat arī valdība strādā – nedomā līdzi, bet ir gatavi spriest par nopietnām lietām, par vērtībām pēc neobjektīviem spriedumiem. Mana kaimiņiene audzēja kartupeļus, bet visus noraka mežacūkas. Tātad – nevajag audzēt kartupeļus! Negribu salīdzināt, atpestī, bet manas domas sakrīt ar Raimondu Paulu, kurš nevarot izturēt daudzos diletantus mūzikas jomā. Arī meža nozarē visi ir gudri, droši vien tāpēc, ka mežs saistīts ar mūsu tautas identitāti. Es ieteiktu nespriest tikai pēc tā, ko kaimiņu tante saka.»
«Amber Wood» saņēmis piedāvājumu ražot dēļus Oslo lidostas grīdām, taču tik lielu apjomu Jelgavas pievārtes uzņēmums nespētu izpildīt. «Kāpēc Oslo lidostā nesaprata, ka jāliek Kanādas kļava? Laikam tie 60 procenti ārzemnieku, kas izvēlas ozolkoka grīdas, nav pietiekami izglītoti, jo viņiem nav brālēna, kurš ir galdnieks?» kritizē I.Akerfelds.
Gaismas pilī «Amber Wood» dēļu nebūs, bet tie jau kalpo mākslas muzejā «Rīgas birža», dizaina viesnīcā «Dome Hotel&SPA», daudzās sporta zālēs un Jelgavas pilsētas Domē. Uzņēmuma vadītājs nelabprāt uzskaita klientus un objektus, ar kuriem viņiem vajadzētu lepoties. «Jūs nepareizi sakāt, jo grīdas dēļi, ko ražojam, nepieder mums – Latvijas ozoli ir nacionālā bagātība. Vienīgais mūsu ieguldījums – mēs esam tos apzāģējuši un izžāvējuši. Uz grīdām redzams Latvijas produkts, bet pasūtītājs maksā par to, ka mēs drīkstam to apstrādāt.»

Sievietes nopelna vairāk
No aptuveni 50 «Amber Wood» darbiniekiem vairums ir praktiskā darba darītāji, un lielākā daļa – sievietes. Viņām arī vidējā alga ir lielāka. «Jo sievietes strādā labāk – ir precīzākas, labāk spēj novērtēt kvalitāti un pieņemt lēmumu – dēlis ir labs vai slikts. Vīrieši to nespēj. Ir arī daudz smagā darba, kur pielikt roku vīriešiem.» Uzņēmuma vadītājs nepārdzīvojot par tiem darbiniekiem, kas kravā somas ceļā uz darbu ārzemēs. «Darbiniekiem ir jāmainās, un tas ir normāli, bet kolektīva bāzi veido cilvēki, kas strādā jau desmit gadu. Leknajos gados, kad flīzētāji ar «Porsche Cayenne» varēja braukt un kredītu bankā dabūt, daudzi strādājošie sevi pārvērtējuši, bet laiks visu salicis pa vietām,» secina «Amber Wood» šefs.
Lielākie uzņēmuma konkurenti esot lietuvieši. «Viņi spiežas Latvijas tirgū, mēs spiežamies Lietuvas tirgū», reālistisks ir I.Akerfelds. «Taču būtībā viņi nav konkurenti gala patēriņa tirgū. Mēs rūpējamies par pašmāju tirgu, bet nesāksim par to raudāt vai izmisumā kliegt, jo – tie ir tikai 20 procenti, tāpēc nemēģinām dempingot cenas un briesmīgi cīnīties. Pieturamies pie savas cenu politikas.»
Latvijas kā ražotājvalsts vārds nav slikts, lai gan krīze ir radījusi nedaudz negatīvu fonu, vērtē uzņēmuma vadītājs. «Starptautiskajai tirdzniecībai arī jaunā valūta nāk tikai par labu. Varbūt no Ukrainas, Rumānijas vai Ķīnas var prasīt lētāku produkciju, bet Latvijas ražojumi ir dārgi, un Eiropā to saprot. Es vienmēr visiem saku: mēs esam Eiropas Savienībā, mūsu dēļi ir dārgi. Elektrība Latvijā ir dārga, bet nekvalitatīva, degviela maksā tikpat, cik Vācijā, un tā jātērē daudz, jo ceļi nelīdzeni. Darbaspēks varbūt ir lētāks, bet darba ražīgums zemāks.» Tomēr, salīdzinot ar vācu ražotājiem, jelgavnieki cenās piekāpjas. «Tāpat kā vācieši brauc ar savas valsts un pat reģiona automašīnu, viņi vēlas vietējo dēli, ja vien blakus nav lētāks piedāvājums no Latvijas!»
Tā kā Latvija ir ozola izplatības ziemeļu areāla gals, mūsu valsts aukstākajos reģionos simboliskajam kokam kaitē sals. Ja ozols dabū izsalt, koksnē izveidojas tumši riņķi, un tas sāk trupēt. Tādēļ ozolus iepērkam no Zemgales un Kurzemes, bet nelabprāt un ļoti ierobežotā apjomā no Vidzemes un Latgales.» I.Akerfeldam aprūpē ir paša stādīta trīs hektārus liela ozolu birzs dzimtajā Kuldīgas pusē. ◆

+ 3

ZZ.lv ARHĪVS

Eiropā cieņā Latvijas zarainie dēļi

Kategorijas