«Gribu, lai klients nejūt atšķirību starp pansionātu un mājām»

2013. gada 17. decembris 00:00

319

«Gribu, lai klients nejūt atšķirību starp pansionātu un mājām»

Ozolnieku sociālās aprūpes centra «Zemgale» direktori Astrīdu Kroģeri intervē Dace Diržine un Edgars Kupčs
- Cik noslogots patlaban ir aprūpes centrs?
Esam piepildīti gandrīz līdz malām. Pašlaik pansionātā dzīvo 271 klients, brīvas palikušas tikai divas vietas. Mums ir trīs korpusi, vienā uzturas staigājošie klienti, kuriem naktī nav nepieciešams aprūpētājs, viņi paši iet uz ēdamzāli, dodas ārā staigāt. Mums ir arī 20 tā saucamās īslaicīgās jeb sociālas gultas, kādu lielākajā daļā Latvijas pansionātu nav. Tās aizņem cilvēki pēc insulta, kaulu lūzumiem, operācijām, viņi ir tikko izrakstīti no slimnīcas, tādēļ nepieciešama rehabilitācija. Cilvēki ir guloši, viņi uzturas istabās pa pieciem, lai aprūpētājiem būtu vieglāk apkopt. Ir arī tā sauktais demences korpuss, kas faktiski ir psihiatriskās slimnīcas filiāle. Tajā uzturas 60 vecīšu. Nodaļu esam spiesti turēt aizslēgtu, jo šie klienti ir ar atmiņas traucējumiem un ir bijis, ka cilvēki, izejot pastaigāties, pazūd.

- Kaut esat sociālās aprūpes centrs, zināmā mērā pildāt arī medicīnas iestādes funkciju?
Esam sociālas aprūpes centrs ar attīstītu medicīnisko aprūpi. Teorētiski mums būtu jāsniedz tikai sociālie pakalpojumi, bet dzīve pierādījusi, ka nevaram dzīvot arī bez medicīnas. Esam viens no retajiem pansionātiem Latvijā, kur pašiem ir savs ārsts. Nevaru iedomāties šeit darbu bez ārsta. Mums ir divi ergoterapeiti, kas palīdz cilvēkiem atgūt kustības, māca viņus no jauna staigāt. Arī šāda pakalpojuma Latvijā nevienā pansionātā nav. No medicīniskā personāla mums ir vecākā māsa un divas medicīnas māsas. Tā kā centrā ir daudz gulošu klientu, nakts stundās viņus uzmana septiņas aprūpētājas. Uz pusslodzi nodarbināts masieris un medicīnas māsa, kuras pārziņā ir klientiem sadalīt zāles.

- Cik no 271 klienta ir gulošo?
Mazkustīgi un guloši ir 200 cilvēku, no kuriem daži spēj pakustēties un paši aiziet līdz tualetei, bet 45 ir tādi, ko mēs ar karotīti ēdinām.

- Vai ir kādu diagnožu pacienti, kam vietu atsakāt?
Neņemam onkoloģiskos slimniekus, jo mums nav atļauts viņiem paredzētos medikamentus turēt un dalīt. Tiesa, ir atsevišķi izņēmumi. Mēs nākam pretī katram un dažkārt sakām: ja cilvēku nav kur likt, «Zemgale» visus paņems. Ja piederīgais apzvēr, ka zāles regulāri pats pirks, piegādās un šajā ziņā nebūs problēmu, tad vērtējam. Mūsu centrā ir 42 gadus veca sieviete ar ļaundabīgu galvas smadzeņu audzēju, viņa ir pilnībā kopjama. Esam nākuši pretī tuviniekiem, kas onkologa izrakstītos medikamentus regulāri mums piegādā, un tādēļ apņemamies kopt šo sievieti. Neesam medicīnas iestāde, tāpēc svarīgs ir ārsta atzinums, vai mēs varēsim ar cilvēku tikt galā. Ja viņam ir lielas medicīniskas problēmas, neuzņemam. Tuvinieki reiz gribēja pansionātā ievietot cilvēku ar nieru nepietiekamību, bet viņš trīs reizes nedēļā jāved uz dialīzes centru.

- Daudzos aprūpes centros trūkst klientu. Vai jūs nebaida, ka arī «Zemgalei» to varētu kļūt mazāk?
Tieši pretēji – baidāmies, ka nevarēsim visus uzņemt. Šajā iestādē esmu jau 16 gadu, un situācija ir krietni mainījusies. Pie mums nonāk arvien «švakāki» vecīši. «Staigājošajā» korpusā pagājušajā gadā iestājās tikai viens cilvēks. Kopumā pie mums nonāk tādi, kuriem aprūpe nepieciešama gan dienu, gan nakti.
Centrā ir arī deviņas istabas, kurās cilvēki dzīvo pa vienam – kā viesnīcā. Uz trim istabām ir viena tualete un duša. Tā vajadzētu būt visos korpusos, bet, ņemot vērā, ka pansionāts ir 38 gadus vecs, istabas izveidotas, lai tajās dzīvotu divatā.

- Arī maksa par vienvietīgu istabu ir lielāka?
Līdz šim arī vienvietīgajās istabās izmaksas bija 275 lati par cilvēku, bet nupat Ozolnieku novada Domē pieņemts lēmums, ka no jaunā gada maksa tiek palielināta par desmit procentiem līdz 302 latiem.

- Vai pieprasījuma dēļ neveidojas rindas?
Mums klientu netrūkst. Iepriekš rindu nebija, bet tagad jau sāk veidoties, jo pieprasījums aug. Gaidīšana gan nav liela, tie ir daži cilvēki.

- Citiem centriem gan klienti ir deficīts, kur tos ņem «Zemgale»?
Man daudzi to jautā. Mūs cilvēki paši atrod, jo dzirdējuši, ka te ir labi. Tā sauktajā demences nodaļā gribētāju būtu krietni vairāk, nekā spējam uzņemt. Mums ir daudz Rīgas klientu, ir cilvēki no Dobeles un Auces, lai gan netālu ir Tērvetes pansionāts. No Jelgavas mūsu centrā dzīvo 98 cilvēki, no Ozolniekiem – 16, no Jelgavas novada – 12. 13 klienti te uzturas no 1998. gada, un par viņiem maksā valsts. 75 ievietoti privāti.

- Kas te ir tik labs, ka esat tik pieprasīti?
Pirmkārt jau minētā medicīniskā aprūpe un, protams, attieksme. Savu kolektīvu esmu tā noskaņojusi: dari otram labu, tad arī tev būs labi. Es pati visu ļoti uzmanu, katru klientu pie durvīm sagaidu, un daudzi par tādu attieksmi ir pārsteigti. Tāda tā ir vajadzīga gan pret to vecīti, gan piederīgo. Piemēram, no rīta, pirms ieeju savā kabinetā, apskrienu visus korpusus, sasveicinos, redzu, kur kaut kas nav kārtībā, prasu no darbiniekiem. Ja vajag, lieku rakstīt paskaidrojumu. Esmu lietas kursā par visu. Saimniecība ir liela, kad te sāku strādāt, pansionātā bija 165 klienti. No viņiem palikuši 13.

- Kāpēc «Zemgale» no jaunā gada tomēr paceļ cenas?
Pirmkārt tas ir izdzīvošanas jautājums. Četrus gadus esam Ozolnieku novada Domes pakļautības iestāde, šajā laikā no pašvaldības nekāds finansējums nav bijis nepieciešams. Esam viens no retajiem Latvijas pansionātiem, kas veiksmīgi izdzīvojis pats par savu naudu. Bet prasības un vajadzības tikai aug. Mēs visu laiku bijām viens no lētākajiem pansionātiem valstī, un zinu, ka no 1. janvāra uzturēšanas maksa tiek palielināta arī visos pārējos aprūpes centros.

- Kā jums varētu noslēgties šis finanšu gads?
Pozitīvi, nevienam parādā neesam.

- Jums ir parādnieki?
Visa grāmatvedība mums ir centralizēta – to kārto Ozolnieku novada pašvaldība. Bet ir jautājumi, kas būtu vieglāk risināmi, ja būtu pašiem sava grāmatvedība. Tas attiecas arī uz līguma slēdzējiem – parādniekiem. Grāmatvede ir tik noslogota, ka viņai nav laika cīnīties ar mūsu grēkāžiem, tad es pati viņiem zvanu, runāju, brīdinu. Kopējais parāds ir ap 17 tūkstošiem latu. Piemēram, vienas personas parāda summa ir 1400 latu, un šajā lietā ar viņu mums būs jau piektā tiesa. 1600 latu palikusi parādā vēl viena šika meita, kas pirms gadiem centrā iekārtoja savu māti. Viņas te vairs nav, pati nekur nestrādā un naudu nemaksā. No astoņiem parādniekiem maksu cenšamies atgūt tiesas ceļā. No pašreizējiem klientiem pašlaik parāds ir ap pieciem tūkstošiem latu, ar viņu tuviniekiem es runāju un cenšos naudu atgūt. Uzskatu, ka jāslēdz līgums ar parādu piedzinējfirmu. Iepriekš novads to neļāva darīt, bet kāpēc man jālūdzas, jāpazemojas, jāziedo sava veselība cīņā ar parādniekiem?

- Cik daudz tuviniekiem jāpiemaksā par cilvēka ievietošanu aprūpes centrā?
Tātad, piemēram, uzturēšanas maksa ir 295 lati – no klienta pensijas ieturam 90 procentu, bet atlikušo daļu piemaksā radi vai pašvaldība.

- Kāda būs uzturēšanās maksa «Zemgalē» no nākamā gada?
No 1. janvāra 295 lati mēnesī, Ozolnieku iedzīvotajiem tie būs 260 lati, par vienvietīgajām istabām – jau minētie 302 lati. Veidojot budžetu, cena izrēķināta līdz pēdējam sīkumam, sākot no ēšanas un beidzot ar pamperiem un zālēm. Taču arī vienvietīgajās istabās cenas dēļ klientu netrūkst, atteicies no šāda komforta ir tikai viens. Ir cilvēki, kas spējīgi maksāt un ir ļoti laimīgi, ka piederīgie dzīvo ideālos apstākļos.

- Jūsu centrā ir skaista, liela zāle, savus cilvēkus priecējat ar populāru mākslinieku koncertiem. Cik klientu to izmanto, ja vairums ir mazkustīgi vai guloši?
Padomju laikos izpelnījos Nopelniem bagātā kultūras darbinieka atzinību, jo uzskatu, ka jebkurai dvēselei ļoti nepieciešama kultūras bagātība, to arī cenšos nodrošināt šeit. Jā, mums tiešām ir labi koncerti ar Latvijā populāru mākslinieku piedalīšanos. Arī šajos Ziemassvētkos būs vairāki. Zālē mums ir 100 sēdvietu, un pasākumos tās visas ir aizpildītas, pat ejas mēs piestumjam pilnas ar ratiņiem, jo arī mazkustīgi večuki tiek sapucēti un atvesti uz koncertu.

- Māksliniekiem jāmaksā par koncertu, vai varat to atļauties?
Man bieži jautā, kur ņemu naudu koncertiem. Man ir pazīstami daudzi mākslinieki, un lielākoties viņi to dara labdarības vārdā. Arī klientu tuvinieki, kuriem centrā dzīvo vecāki, mīļi radinieki, gatavi palīdzēt un atbalstīt šādus pasākumus. Pašiem tādām lietām naudas mums nav.

- Kā tērējat savu budžetu?
Līdz krīzei ik gadu no saviem pamatlīdzekļiem izlietojām gandrīz 100 tūkstošus latu dažādiem remontiem. Pirms 16 gadiem, kad atnācu strādāt, te bija melna, smirdoša ēka, kur daudziem iemītniekiem un arī darbiniekiem bija disciplīnas un alkohola problēmas. Valsts pansionātam naudu deva, un tas bija jāsakārto. Vienu gadu izremontējām virtuvi, otru gadu – zāli, pamazām korpusus un gaiteņus. Pansionātam izstrādāts arī siltināšanas plāns, būtu jāatjauno pussabrukušie balkoni, jāsakārto ejas starp korpusiem, kas arī ir sliktā stāvoklī. Lai viss pansionāts būtu kā konfekte, nepieciešami apmēram 650 tūkstoši latu. Domājam projektu sadalīt vairākos posmos. Pašiem tādu līdzekļu nav, palīdzēt solīja Ozolnieku pašvaldība. Uz Eiropas finansiālu atbalstu daudz neceru, jo sociālo centru siltināšana un remonti nav fondu prioritāte. Lielākā naudas daļa tiek novirzīta personāla izmaksām. No mūsu 87 darbiniekiem 45 ir aprūpētājas, 11 mediķi, mums ir savs sētnieks, dārznieks, santehniķis, galdnieks un divi šoferi. Veļas mājā strādā četri darbinieki, jo daudzi klienti ir guloši. Gadā 25 tūkstoši latu tiek tērēti autiņbiksītēm, 19 tūkstoši zālēm, ēdināšanai – 225 tūkstoši. Mums ir arī savs morgs, kuram nupat esam iegādājušies jaunu saldētavu.

- Cik daudz klientu ar laiku no šejienes aiziet dzīvot atpakaļ uz mājām?
Neesmu rēķinājusi. Daudzi mājās atgriežas pēc rehabilitācijas. Mēs un pašvaldību sociālie dienesti vērtējam, vai klientam jāpaliek, vai viņš var atgriezties mājās un saņemt mājas aprūpi. No sociālajām gultām apmēram 50 procenti klientu pansionātā paliek kā pastāvīgie iemītnieki. Gadā aizsaulē aiziet aptuveni 20 – 30 procentu. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēku pie mums atved un pēc desmit minūtēm viņš nomirst. Daži nodzīvo tikai pāris dienu. Maz nav arī tādu, kas pie mums nokļūst, kad sociālie darbinieki viņus mājās atraduši pusdzīvus, novārgušus.

- Kāda ir klientu vecuma struktūra?
Lielākoties tie ir 70 – 80 gadu veci cilvēki, vairāk nekā 20 vecīšiem ir pāri 90.

- Pirms kāda laika izskanēja skandāls par novārdzinātiem klientiem Kalkūnu aprūpes centrā. Kā «Zemgale» ir nodrošināta ar tehniskajiem palīglīdzekļiem gulošiem cilvēkiem?
Aprīkojums mums varbūt nav tik labs kā citur pasaulē, bet ir pietiekams, lai cilvēki tā dēļ neciestu. Mums nav novārdzinātu cilvēku, un es ļoti cīnos par to, lai mūsu klientiem nebūtu izgulējumu. Mums jau sen ir iegādāti speciāli matrači pret izgulējumiem, tie tiek izmantoti, bet ir pietiekami dārgi. Ir speciāli paladziņi, ar kuru palīdzību klientu grozām, pārvietojam, lai nomainītu pamperus un veļu, tāpat ir ierīces, kas pietur cilvēku, lai viņš neveltos, sliedes, ko liekam zem gulošajiem, lai viņus vieglāk pārvelt un apkopt. Esam nopirkuši arī milzīgu statīvu ar maisu, kurā cilvēku ievieto un paceļ, bet aprūpētājiem nav ērti to izmantot. Ir jāsaprot, ka izgulējumi rodas ne tikai no nekustības, bet arī no tā, ka cilvēkam ir stipri traucēta asinsrite.

- Nepaklausīgos klientus pie gultas nesienat, kā tas izskanējis par kādu Rīgas aprūpes centru?
Mēs nevienu pie gultas nesienam. Kāds droši vien arī būtu jāfiksē, bet neatļaujamies to darīt, tā vietā vairāk viņus pieskatām. Piemēram, ir klients, kam patīk aprūpētājas iekaustīt. Kad netiekam galā, vedam uz psihiatrisko slimnīcu. Demences nodaļā ir vesela rinda cilvēku, ko mums nevajadzētu centrā ņemt, jo tie ir psihiatrijas pacienti un darbiniekiem ir ļoti smagi ar viņiem strādāt. Tajā nodaļā darbiniekiem algas būtu jāpalielina un nepieciešams vēl viens mediķis.

- Kāda ir darbinieku vidējā alga?
Visos valsts sociālās aprūpes centros atalgojums aprūpētājiem lielākoties ir minimālais. Mūsu pansionātā tas ir lielāks. 250 latu ir pamatalga, līdz 50 latu piemaksa par nakts stundām, arī par nomiruša cilvēka aprūpi papildus maksā 11 latu. Kopā alga iznāk ap 320 latiem pirms nodokļu nomaksas. Aprūpētājām demences nodaļā pamatalga ir 260 latu plus piemaksas. Nākamgad darba alga tiks palielināta.

- Latvijā ārzemnieki ceļ senioru rezidences, vai jūs nebaida, ka viņi varētu pārvilināt klientus?
Nē, mūsu cilvēki nav tik maksātspējīgi. Slavenajā rezidencē «Dzintara melodija» divi stāvi joprojām nav piepildīti, katrā izmitināts pa dažiem cilvēkiem, lai var teikt, ka visos dzīvo. Arī Jelgavā kāds uzņēmējs bijušajā bērnudārzā gribēja būvēt ekskluzīvu pansionātu, prasīja padomu man. Šaubos, vai mūsu cilvēki ir tik maksātspējīgi, bet mums ar piepildījumu problēmu nekad nav bijis.

- Vai pansionāta iemītnieku tuvinieki vairāk ir turīgi cilvēki, kam pašiem nav laika saviem mīļajiem?
Ir visādi. Man nav pieņemams, kad meita stāsta, ka savu māti grib iekārtot pansionātā, jo viņa naktīs neguļ, bļauj, sāk parādīties izgulējumi – ņemiet viņu. Bet man divas aprūpētājas naktī ar 60 var tikt galā! Saprotu, ka cilvēkam ir arī jāstrādā un viņš tuvinieku nevar atstāt vienu. Es brīžiem domāju, kā ir labāk: ja ir bērni vai ka viņu nav. Ja nav, tad cilvēks zina, ka, paliekot nevarīgam, viņš tiks ievietots pansionātā un valsts par viņu maksās. Nesen pie mums dzīvoja tante no Jelgavas, viņai bija divas mazmeitas, meita strādā Spānijā. Kad tante nomira, mazmeitas paziņoja, ka vecomāti neglabās, jo nav laika. Nesen nomira vēl kāda kliente, kurai palika vīrs un divi dēli, arī viņi atteicās mammu apbedīt. Mūsu centrs sadarbojas ar apbedīšanas firmu, un par divām pensijām, ko valsts piešķir miršanas pabalstam, cilvēku apglabājam. Bet tas vecītis līdz pēdējai dzīves stundiņai skatās pa logu un savu piederīgo gaida, taču viņš nenāk. Atceros kādu večiņu no Latgales, viņa visu laiku skatījās pa logu un gaidīja. Kad tante nomira, uzzināju, ka viņai ir četri bērni, bet neviens pie viņas nebrauca, kaut mamma ļoti gaidīja. Tādi, protams, nav visi tuvinieki, bet piemēru ir pietiekami daudz.

- Tas parāda sabiedrības attieksmi pret veciem cilvēkiem?
Jā, tas to parāda. Netrūkst arī tādu tuvinieku, par kuriem uzturēšanās naudu maksā valsts, bet piederīgais atnāk un saka: atdod manas mātes pensijas desmit procentus...

- Kā redzat centra attīstību tuvākajos gados?
Ideju ir daudz. Esmu pārliecināta, ka cilvēku, kuriem būs vajadzīga mūsu palīdzība, būs arvien vairāk, tāpēc vēl vairāk jādomā par pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu. Viens no lielajiem uzdevumiem būtu līdz galam sakārtot ēkas siltināšanu. Cilvēkiem ar demenci būtu jāierīko atsevišķs pastaigu laukums un atpūtas zona. Vēlos panākt, lai cilvēkam nebūtu atšķirības starp māju un pansionātu, lai gan daļa ir tādi, kas iepriekš nekad nav gulējuši tīrā gultā un ēduši siltu ēdienu. Perspektīvā mums vajadzētu arī savu psihologu un fizioterapeitu. Gulošo aprūpei būtu nepieciešams vēl vairāk darbinieku, ko šodien nevaram atļauties. ◆

+ 4

ZZ.lv ARHĪVS

«Gribu, lai klients nejūt atšķirību starp pansionātu un mājām»

Kategorijas