Invalīdu dienu «svin» vienatnē

2013. gada 3. decembris 00:00

«No savas garās dzīves vien pāris gadu dabūju paskriet pašas kājām, vēlāk bez citu palīdzības iztikt vairs nespēju,» sagaidot Starptautisko Invalīdu dienu, stāsta 1. grupas invalīde jelgavniece Boļeslava Paukšķe. Jelgavā ir aptuveni trīs tūkstoši cilvēku ar īpašām vajadzībām, daudzi darbojas dažādās nevalstiskajās organizācijās, bet netrūkst arī tādu, kuri ar savu sāpi dzīvo vieni. Lai gan arī Boļeslava ir viena, viņa ir apņēmības pilna sagaidīt savu un reizē arī Latvijas 100. dzimšanas dienu pēc pieciem gadiem.

Trīs gadu vecumā smaga slimība Boļeslavai atņēma spēju staigāt un daļēji ierobežoja arī roku kustības. Meitenei, sasniedzot desmit gadu vecumu, pārstāja augt kājas. Tagad sirmā kundze lielāko dienas daļu aizvada gultā, lasot grāmatas vai klausoties radio.
Bērnībā Boļeslava kopā ar mammu dzīvoja Vilcē. Laukos tolaik nebija ne ārstu, ne aptiekas, līdz pilsētai pie speciālistiem nokļūt bija sarežģīti, arī ārstēšanas iespēju bijis maz. Mamma par meitas veselību cīnījusies, cik spējusi, vedusi Boļeslavu pie ārstiem, cenšoties meitu atkal dabūt uz kājām. Kad Boļeslavai bija seši gadi, ģimene pārcēlās uz Jelgavu, lai atvieglotu ārstu apmeklējumu, bet cerības izveseļoties ar laiku izzuda. Rokas kustības pamazām atguva un vēlāk gana prasmīgi darbojās pie šujmašīnas, dāmām darinot kleitas, svārkus, kostīmus.
Ikdienā pa istabu sirmgalve iemanījusies pārvietoties ar zemu soliņu, kas uzmontēts uz ritentiņiem. Bet arī motorizētas automašīnas vadīšana viņai nav sveša. Jelgavniece bijusi otrā sieviete invalīde Latvijā, kas ieguvusi tiesības braukt ar mašīnu. Auto viņai piešķīrusi valsts, un tas atgādāts no Maskavas. 1988. gadā, kad Boļeslava apglabāja savu māmiņu, kas par meitu gādāja līdz mūža pēdējai dienai, jelgavniece palika viena. Viņas iztikšana ir tikai pusotra simta latu valsts invaliditātes pensija. Jau 25 gadus par Boļeslavu daļēji rūpes uzņēmusies pašvaldība, nodrošinot viņai regulāru mājas aprūpi. «Lai arī radinieku nav, dzīve mani nav apdalījusi – ir daudz labu cilvēku, kas palīdz un atceras. Šogad pat Ziemassvētkos esmu ielūgta ciemos Jūrmalā pie draudzenes ģimenes. Viņas vīrs solīja atbraukt pēc manis, iecelt mašīnā un aizvest. Priecājos, ka šajos gaišajos svētkos nebūšu viena un nebūs jāskumst,» nosaka cienījamā jelgavniece.Vakar Jelgavā pirmo reizi pasniegtas balvas pēc vides pieejamības monitoringa rezultātiem, par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pieejamākajiem atzīstot Jelgavas poliklīniku, pašvaldības iestādi «Pilsētsaimniecība» un Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju. Vides pieejamības vērtēšanā allaž aktīvi piedalās Jelgavas sieviešu invalīdu biedrības «Zvaigzne» vadītāja Dzintra Saulkalne. «Šajā ziņā Jelgava kļūst arvien sakārtotāka un vietējā sabiedrība audzinātāka. Jāatzīst, ka ne visur ratiņiem paredzētās uzbrauktuves dzīvē arī izmantojamas. Joprojām mums ir nesasniedzami daudzi mazie veikaliņi, bet pilsētā ir tā priekšrocība, ka varam izvēlēties un doties iepirkties turp, kur tomēr tiek domāts par invalīdiem. Liels prieks par muzeju, kur mūsu biedri ir bieži pasākumu un izstāžu apmeklētāji. Lai gan durvis smagas, var izsaukt dežurantu, kas palīdzēs iekļūt muzejā. Arī poliklīnikā, kas ir mums nozīmīga iestāde, ar pieejamību viss kārtībā,» vērtē Dz.Saulkalne, piebilstot, ka viņā cieņu raisa Jelgavas invalīdu rehabilitācijas un sporta kluba «Cerība» dalībnieki, kas skaļi un cēli nes Jelgavas vārdu pasaulē. Pilsētas invalīdu dienas pasākumu pirmdien apmeklēja ap 200 cilvēku, kas gan ir par aptuveni 100 mazāk nekā iepriekšējā gadā. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Invalīdu dienu «svin» vienatnē

Kategorijas