Darba pienākums – atdzīvināt

2013. gada 29. novembris 00:00

202

Katrs trešais no klīniskās nāves reanimētajiem cilvēkiem Zemgalē šogad ir ārsta Valda Skoteļa nopelns

Pacienti ikdienā jāglābj vaiga sviedros, bet ir gadījumi, kad tuviniekiem jāskaidro – cilvēkam jāļauj aiziet, atzīst Valdis Skotelis. Viņa darbs nereti saistās ar pārcilvēcisku izšķiršanos, bet par izglābto pacientu statistikas skaitļiem ārsts vien nosaka: tas neesot viņa nopelns vien, bet komandas darbs. Paveicies uz nāves sliekšņa pabijušajiem, kam līdzās atradušies cilvēki, kas nav bijuši vienaldzīgi un centušies sniegt palīdzību, gaidot ierodamies «ātros». Par augsta līmeņa darbu, sniedzot neatliekamo medicīnisko palīdzības Jelgavas iedzīvotājiem, Valdim Skotelim šogad pasniegts pilsētas apbalvojums.

Senču zemē
Kopš februāra dakteris sevi dēvē par gandrīz jelgavnieku. Ik ceturtdienu viņš brauc uz dežūru Jelgavas ātrajā palīdzībā un dodas izsaukumos pie slimniekiem. Jaunais ārsts rezidentūrā vēl pēdējo gadu gan studē pavisam cita profila specialitāti – anestezioloģiju, savukārt savu ikdienu – reanimatoloģiju un darbu ātrajā palīdzībā – uzskata par dzīves neatņemamu un pašam ļoti tīkamu daļu. Darba sparu viņam dod arī sasniegumi un jo īpaši veiksmīgie gadījumi, kad trauslais dzīvības pavediens nav pārtrūcis. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta 501. brigādes komandai nepilna gada laikā izdevies no nāves izglābt ievērojamu skaitu pacientu. Un tieši brīžos, kad tas izdodas, ir lielākais gandarījums par savu darbu, stāsta brigādes ārsts Valdis Skotelis.
«Esmu uzaudzis Valkas rajonā, dzīvoju Rīgā, bet Zemgale ir manu senču zeme – te dzimis mans tēvs, dzīvo vecmāmiņa un citi radinieki, tā ka daļēji esmu atgriezies pie dzimtas saknēm,» smaida ārsts.
Uz savu sapņu profesiju viņš tiecies ļoti mērķtiecīgi. Jau vidusskolas pēdējā klasē no tālās Valkas puisis devās uz Rīgu, kur apmeklēja sagatavošanas kursus, lai iestātos Rīgas Stradiņa universitātē. Grūtākais bijis pirmais studiju gads, kad vajadzējis pierast pie milzīgā mācību vielas apjoma, sarežģītajām sesijām. Viegla nav bijusi arī izvēle, kādā specialitātē turpināt studijas rezidentūrā. «Kā brīvprātīgais pieredzi guvu gan Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, gan Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas un Neiroķirurģijas nodaļā, taču beigās sapratu, ka mani visvairāk interesē anestezioloģija un reanimatoloģija,» stāsta ārsts.
Studējot 2. kursā, Valdis meklēja iespēju, kur gūt praktisku pieredzi un arī nedaudz piepelnīties. Sākumā viņam piedāvāts darbs ātrajā palīdzībā Jūrmalā, vēlāk Rīgā. Pašreiz pamatdarbs Valdim Skotelim jau vairākus gadus ir Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikā, bet drīz vien viņš sapratis, ka iztikt bez ātrās palīdzības tomēr nevar, tāpēc februārī pieņēma piedāvājumu reizi nedēļā dežurēt Jelgavā, tādējādi pietiekamā devā saglabājot sev tik tuvo darbu neatliekamajā palīdzībā.
«Darbs Jelgavā ir interesants – te ir ļoti labs kolektīvs un, kas nav mazsvarīgi, pacienti respektē ātrās palīdzības ārstus, līdz ar to nepamatotu izsaukumu ir maz,» viņš vērtē. Kolēģi smejot, ka ceturtdienās, kad dežurē Valdis Skotelis, Jelgavā slimnieki var justies droši. Viņš pats gan uzsver, ka tā vienkārši sanācis un, ja viņa vietā būtu cita brigāde, rezultāts, visticamāk, nebūtu sliktāks.

Nav parasta «papumpēšana»
Valda Skoteļa vadībā no klīniskās nāves veiksmīgi atdzīvināti pacienti vecumā no 29 līdz 65 gadiem ar miokarda infarktu un tādām retām slimībām, kad ir liels risks pēkšņi apstāties sirdij, starp atdzīvinātajiem bijuši arī grādīgā lietotāji. «Situācijā, kad cilvēkam iestājas klīniskā nāve, vairs nav svarīgi, vai viņš ir sirds, galvas smadzeņu vai vēdera slimnieks – visos gadījumos ir jāmasē sirds, jo, kamēr nav asinsrites, organismam trūkst skābekļa un galvas smadzeņu šūnas pāris minūšu laikā neatgriezeniski iet bojā. Katram jāatceras: ja cilvēks ir bezsamaņā un neelpo, nekavējoties jāsāk sirds masāža ar elpināšanu vai bez. Ierodoties ātrajai palīdzībai, atdzīvināšanu pārņemsim mēs, bet, kopīgi rīkojoties, pastāv lielāka iespēja, ka cilvēks izdzīvos,» skaidro ārsts.
Taču ne vienmēr rezultāts ir pozitīvs arī tad, ja atdzīvināšanas pasākumi sākti pirmās minūtes laikā, kā sirds apstājusies, – vienalga ir tikai 80 procentu iespējamība cilvēku atdzīvināt. Valdis Skotelis novērojis, ka Latvijā iedzīvotāji nenovērtē pirmās palīdzības nozīmīgumu un to sniedz kūtri. «Tas nav tikai skata pēc. Ar tā saucamo «papumpēšanu» cilvēks tiek mākslīgi uzturēts pie dzīvības, un tas ir pietiekams potenciāls, lai atdzīvinātu,» vēlreiz uzsver ārsts.

Aizmidzināt izlutinātu trīsgadnieku
Ikvienam ārstam jutīgākā pacientu grupa ir bērni, tā ir arī Valdim Skotelim. Daudziem kolēģiem ir bail braukt uz izsaukumiem pie bērniem, bet viņam tas patīkot, kaut praksē bijuši arī skumji iznākumi. Sākot strādāt Jelgavā, Valdim liktenis piespēlēja īstas ugunskristības. Pirmajā dežūrā uz viņa rokām nomira 16 dienu vecs bērniņš. Mazo glābt nebija iespējams. «Es ļoti pārdzīvoju par bērniem. Ir brīži, kad ap dūšu metas šķērmi, jo tik daudz tiek runāts par bērnu drošību, bet mazie joprojām applaucējas, gūst smagas traumas, cieš no pieaugušo pāridarījumiem un nevērības,» atzīst ārsts. Bijuši arī kuriozi gadījumi, kad vecāki lūguši, lai ar medikamentiem palīdz aizmidzināt izlutinātu trīsgadnieku, kas nevēlas doties gulēt.
Ārsts stāsta, ka pagājis laiks, kad katrs pacients «laists caur sevi» – tā nedrīkst, lai pašam nerastos emocionālas problēmas. Atmiņā viņam joprojām ir izsaukums Jūrmalā pie trīs mēnešus veca bērna, kuru bija nogulējusi māte. Ārstu spēkos nebija mazo glābt, bet vajadzēja atrast pareizos vārdus un skaidrojumu morāli sagrautajai mātei. «Ar bērniem viss notiek daudz ātrāk – viņi atveseļojas īsākā laikā, bet arī no dzīves aiziet ātrāk,» atzīst ārsts.

Datortomogrāfija dzērājam
Lai gūtu pieredzi un arī nopelnītu, Valdis Skotelis savas profesionālās iemaņas liek lietā vēl vairākās darbavietās, piemēram, pasniedzot pirmās palīdzības kursus autoskolā. Par braukšanu uz ārzemēm viņš nedomā, lai arī piedāvājumi bijuši. Daudzi studiju biedri gan jau ir prom. «Nezinu, cik ilgi spēšu strādāt piecos darbos. Kamēr jauns un spēcīgs, tikmēr var skriet, bet ar gadiem palielinās vēlme vakaros braukt mājās, izgulēties un no rīta jauniem spēkiem atkal doties uz darbu. Latvijā nav slikti dzīvot, vienīgais mīnuss ir atalgojums. Pedagoģiskie resursi Latvijā ir ļoti labi, diemžēl projām dodas arī tie, un situācija sāk kļūt katastrofāla,» saka Valdis.
Viņaprāt, medicīna Latvijā ir ļoti spēcīga, ir speciālisti, no kuriem daudz var mācīties. Vienīgi sistēma klibo. «Ir lietas, kas man galīgi nav pieņemamas. Piemēram, katrs dzērājs, kurš uz ielas nokritis un sasitis pieri, slimnīcā jebkurā laikā var saņemt datortomogrāfiju, kamēr cilvēkam, kas strādā, maksā nodokļus, rindā uz izmeklējumu jāgaida seši mēneši. Rodas priekšstats, ka valsts nerūpējas par tiem, kas šo sistēmu uztur, proti, par nodokļu maksātājiem,» ārsts ir skarbs.

Lūdz reanimēt neglābjami slimos
Bieži nākas ārstēt ne tikai fiziskas kaites, bet arī cilvēku vientulību. «Aizbraucam pie tantes, kas dzīvo viena, jūtas slikti, viņai ir paaugstināts asinsspiediens. Bet, iedodot viņai sirds pilienus un aprunājoties, asinsspiediens normalizējas. Cilvēks, saņēmis komunikācijas devu, var mierīgi likties gulēt. To mēs saucam par vientulības ārstēšanu,» stāsta Valdis.
Jāstrādā arī ar tuviniekiem. Ļaut nomirt nedrīkst nevienam, bet ir jāsaprot, kad cilvēkam ļaut aiziet. Tas ir ļoti grūts lēmums. «Mūs izsauc pie 98 gadus veca neglābjami slima pacienta, kurš dabiski izsīkst, bet radinieki raud: lūdzu, lūdzu reanimējiet, izglābiet!» Šādos gadījumos tuviniekiem jāskaidro, ka cilvēka resursi ir izsmelti, orgānu sistēmas nolietojušās – ir jāļauj viņam aiziet, jo pienācis dzīves gals. Ļoti daudzi to nespēj pieņemt. Šādos neglābjamos gadījumos ļoti koncentrējos uz psiholoģisko palīdzību radiniekiem, lai viņiem izskaidrotu, kāpēc tā notiek un kāpēc dažās situācijās ārsti neko nevar līdzēt. Parasti pēc šādām sarunām tuvinieki to labāk izprot un viņiem ir lielāks miers,» stāsta ārsts. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Darba pienākums – atdzīvināt

Kategorijas