Mūzika ar dienesta specifiku

2013. gada 28. novembris 00:00

Zemessardzes 52. kājnieku bataljona vokālais ansamblis «Junda» sāk 20. jubilejas sezonu

Ir otrdienas pievakare, un viesojamies Zemessardzes 52. kājnieku bataljonā, kur ansambļa «Junda» vadītājs Lauris Rudzītis, kā jau katru nedēļu šajā laikā, gaida sava ansambļa dalībniekus uz kārtējo mēģinājumu.

- Vispirms jāapsveic ar Jelgavas novada Atzinības rakstu, kas jums par profesionālu ieguldījumu darba pienākumu veikšanā tika pasniegts Latvijas 95. gadadienas priekšvakarā. Kā nokļuvāt Zemessardzes 52. kājnieku bataljona ansamblī «Junda»? Turklāt ne tikai kā kājnieks jeb šajā gadījumā – dziedātājs, bet pat kļuvāt par ansambļa vadītāju?
Pats esmu no Iecavas puses, bet tajā laikā mācījos akordeona spēli Jelgavas Mūzikas vidusskolas 4. kursā, un kādā no pasākumiem «Jundas» puiši palūdza izpalīdzēt. Pēc pāris mēģinājumiem domubiedru grupa, nosauksim to tā, nolēma, ka ansamblim vajadzīgs jauns vadītājs. Es pakonsultējos ar sev labi zināmiem cilvēkiem Mūzikas vidusskolā un ārpus tās, padomāju – un piekritu.
2002. gada 26. novembrī (diena, kad notiek saruna ar Lauri Rudzīti – red.) aprit vienpadsmit gadu, kopš esmu ansambļa «Junda» vadītājs. Bet pats ansamblis, kura pirmais vadītājs bija Jānis Zgrunda, izveidots 2004. gadā, tā ka nākamajā gadā jāsvin 20 gadu jubileja.

- Pirms darba «Jundā» bijāt saskāries ar Zemesssardzi?

Atklāti sakot, nē. Zemessardzē iestājos, lai drīkstētu vadīt ansambli. Šajā darbā nepieciešama dienesta forma, bet formu drīkst nēsāt tikai tad, ja esi pilntiesīgs zemesssargs.

- Kā tagad jūtaties – vairāk kā mūziķis vai zemessargs?
Īstenībā abas šis jomas jāsavieno. Nav tā, ka mūziķi «karo» tikai uz skatuves. Kad sanāk vairāk laika, jāpiedalās mācībās. Kad ir blīvs koncertu un citu uzstāšanos grafiks, piemēram, kā tagad, novembrī, tad vairāk laika prasa mēģinājumu process un pati muzicēšana.
- Arī šajā ziņā viss ir cieši saistīts, jo jūsu muzicēšana ir būtiska patriotiskās audzināšanas daļa.
Jāpiedalās dažādos Aizsardzības ministrijas rīkotajos pasākumos, Zemessardzes bataljona pasākumos, valsts svētkos. «Junda» ir biežs viesis arī pansionātos, rehabilitācijas centros un skolās, mācot bērniem patriotismu un Dzimtenes mīlestību.
Ansamblim katra uzstāšanās un izbraukums notiek stingri pēc pavēles, un gan sava, gan citu novadu robežās koncertējam formās. Esam bijuši gan Liepājas, gan Ventspils pusē, gan tepat pie Tukuma, Lestenē. Bieži koncertējam arī sava bataljona teritorijā – Jelgavā, Jelgavas un Ozolnieku novadā.
Faktiski esam divu kungu kalpi – pēc reglamenta pakļaujamies Zemessardzes vadībai, bet finansiāli mūs atbalsta Jelgavas novada pašvaldība. Pašlaik mūs visvairāk atbalsta Platones pagasts. Pirms tam kādu laiciņu bijām Līvbērzes pagasta gādībā. Arī man pašam pamatdarbs ir Vircavas vidusskolas Lielvircavas filiālē, kur tagad esmu saimniecības pārzinis. Varētu teikt, ka visu laiku esam «zem diviem karogiem». Bet viens no tiem vienmēr ir bijis un būs Latvijas Zemessardzes karogs.

- Dalībnieki jums laikam ir visai mainīgs lielums.
Mainās gan. Ir brīži, kad esam bijuši 12, ir astoņi, tagad praktiski uz katru mēģinājumu nāk septiņi. Gandrīz vienmēr ir klāt arī astoņdesmitgadnieks Ēvalds Ausmiņš, bet visstabilākie kadri ir Edgars Krūmiņš un Kārlis Sviklis. Bija laiki, kad ansamblī dziedāja arī meitenes, tagad gan nav. Pašlaik daža bijusī dalībniece rūpējas par demogrāfisko situāciju – ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Ļoti iespējams, ka atkal sāksim mēģināt piesaistīt daiļo dzimumu.

- Tad jau starp vecāko un jaunāko dalībnieku ir visai liela gadu starpība?
Ja vecākajam dalībniekam ir 80, bet jaunākais esmu es ar saviem 30, sanāk vesels pusgadsimts. Ir doma veidot otru, jauniešu sastāvu, jo tie, kas dzied pašlaik, ir no veterānu rotas. Tāpēc reizēm veidojas tāds kā paaudžu konflikts.

- Kā tas izpaužas?
Tas nenozīmē, ka mēs strīdētos un ķīvētos, bet paaudžu nesaskaņas pastāv. Lai nebūtu jālikvidē pašreizējais sastāvs, paralēli būtu jāsāk darboties ar jauniešiem. Pilnīgi ar citu domu, tieši repertuāra ziņā.
Es domāju, ka kara (vai, precīzāk sakot, karu) tēma, protams, ir svēta mūsu vēstures sastāvdaļa, bet cik tad karosi? Vecie kara dalībnieki pamazām aiziet, bet mums vairāk ir jādzied par šodienas Latviju, tādu Latviju, no kuras jauniešiem nav jāskrien projām. Daudz neatklātu bagātību vēl ir arī mūsu latviešu tautas dziesmās.

- Lielākā daļa «Jundas» dalībnieku pēc profesijas laikam nav mūziķi?
Neviens, izņemot vadītāju.

- Tomēr tas netraucē Jelgavas novada vokālo ansambļu skatē izcīnīt pirmās pakāpes diplomu.
Nu jau tas notiek regulāri, tāpēc negribas un nedrīkstam nolaist šo latiņu zemāk, galu galā esam taču reglamenta cilvēki. Vienmēr visi koncerti nevar sanākt veiksmīgi, bet uz skatēm cenšamies sasparoties.
Ja ir atrasts tas kopsavilkums, kā iemācīt jaunas dziesmas, turklāt dziesma ir skanīga, pēc tēmas atbilstoša un pievilcīga, dziedātājiem tā pati «pielīp». Šad tad jau jāpacīnās ar «meldiņiem», bet principā kopsaucēju var atrast.

- Vai pašam nav sanācis ko komponēt?
Aranžējis esmu ļoti daudz, bet tā, ka kādu dziesmu varētu pilnīgi saukt par savējo, vēl nav bijis.

- Vai nav domāts par divdesmitā – jubilejas gada īpašu atzīmēšanu?
Savās domās jau esmu izprātojies gan šā, gan tā, bet vēl nav īstas skaidrības ne par finansējumu, ne ansambļa sastāvu. Vēl arī jādomā par svinēšanas vietu. Ideju ir daudz un lielas, arī par štāba orķestra iesaistīšanu, bet kā tas viss īstenosies, negribas sasolīt pa tukšo... ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Mūzika ar dienesta specifiku

Kategorijas