Dinozaurs ārpus konkurences

2013. gada 26. novembris 00:00

Risks bija šausminošs, ar šodienas acīm rūpnīcu, pamestu un izdemolētu, nepirktu, atzīst akciju sabiedrības «Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca» valdes priekšsēdētājs Pēteris Bila

Jaunības maksimālisms bijis iemesls, kas Pēterim Bilam licis iegādāties panīkušo Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcu (JMR). Tagad postpadomju rēgs pārtapis par mūsdienīgu ražotni, kas, pateicoties modernajām iekārtām un uzņemtajam kursam, spēj nodrošināt ar specifiskām detaļām lielas rūpnīcas gan Austrumos, gan Rietumos, klientu vidū ir pat atomelektrostacijas. Akciju sabiedrība «Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca» ir viens no daudzajiem dinozauriem kraujas malā, «Liepājas metalurga» maksātnespējas ēnā liek noprast Jelgavas uzņēmējs un mecenāts.
Agrāk te mudžēja no darbiniekiem – galvenais enerģētiķis Jurijs Kučerovs izrāda vienu no milzīgajām ražošanas telpām. Iekārtas trokšņo darba dunā, vienlaikus vairāku apkalpošanai tagad pietiek ar vienu darbinieku. JMR pamatprodukcija jau kopš pagājušā gadsimta vidus ir eļļošanas iekārtas un bremžu sistēmas. Tās nav paredzētas nedz šujmašīnām, nedz automašīnām, bet milzu iekārtām – lieliem krāniem, atomelektrostacijām, tiek izmantotas lielos transportieros. «Viss, kas griežas, kādreiz ir jānobremzē. Griešanos nodrošina eļļošanas iekārtas, ražojam arī bremzes lielajiem agregātiem. Mūsu klienti pamatā ir metalurģiskie kombināti,» ērti iekārtojies pie galda kabinetā, stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs P.Bila.

Lepnumi mata galā
JMR klienti lielākoties ir no bijušās Padomju Savienības. «Viņiem produkciju vajag tad, kad jau deg. Šie klienti parasti saka – vajadzēja jau vakar. Tāpēc pielāgojamies – ražojam tā, lai noliktava vienmēr pilna ar gatavo produkciju. Kad rodas vajadzība, tūlīt varam piegādāt. Tas nav riskanti, gluži otrādi, tādējādi risku izslēdzam,» stāsta uzņēmējs. Pašlaik noliktavās glabājoties produkcija aptuveni divu miljonu latu vērtībā. Tādēļ pat krīzes situācijā uzņēmums kā tāds necietīs, ko pierādot aizvadītā krīze, kas rūpnīcu tikpat kā neskāra, uzsver P.Bila.
Mātes uzņēmumam SIA «Madara» pieder 93 procenti JMR akciju. «Madara» strādā tikai Rietumu auto industrijai, ražojot kravas automašīnu konteinerus, piemēram, «Ford», «Volkswagen», BMW. Pēcāk ražotnēs Saules un Rūpniecības ielā tapušie konteineri ripo kravas automašīnu mugurās visā pasaulē. Savukārt JMR lielākie noieta tirgi ir pretējā «ierakumu pusē» – Ukraina, Kazahstāna, Krievija, Baltkrievija –, ražojumi sūtīti arī uz Pakistānu un Ēģipti. JMR klientu vidū bija arī «Liepāju metalurgs». «Beigas bija loģiskas un nenovēršamas – zem mūsu biznesa sloga tas salūza, zaudējot spēju ražot konkurētspējīgu produktu. Elektrība Latvijā ir par 30 procentiem dārgāka nekā Skandināvijā, bet Liepājā uzstādītas elektriskās krāsnis. Brīnos, ka ekonomikas ministrs ar visiem saviem speciālistiem nespēja prognozēt elementāro. Ar «metalurgu» vien neapstāsies, būs nākamie, kas salūzīs zem nodokļu sloga un dārgās elektrības, gāzes. Prognozēju sarežģītus laikus «Valmieras stikla šķiedrai», arī mūsu lepnumam «Latvijas finierim». Varbūt pesimistiska nots, bet katram uzņēmējam situācija jāizvērtē pragmatiski, nevis optimistiski, lai pēcāk nebūtu sāpīgi.»

Aiz durvīm profesionāļi nemīņājas
Padomju laikā JMR ražotnes durvis ik dienu vēra ap 1500 strādnieku, tagad nodarbināti vien 120. «Madarā» vēl 60. «Agrāk 30 virpotāju stāvēja katrs pie savas virpas, tagad japāņu iekārta «Akuma» ar vienu operatoru paveic tikpat,» P.Bila min vienu no darbinieku skaita krituma iemesliem. Lielākā daļa pašlaik nodarbināto JMR uzticīgi kopš padomju laikiem.
«Aizskārāt vissāpīgāko jautājumu,» atzīst P.Bila, kad «Ziņas» vaicā, vai aiz durvīm jau mīņājas nākamā profesionāļu paaudze. «Jā, modernās iekārtas nopirkām, izmantojot ES piedāvāto 65 procentu līdzfinansējumu, bet jauni darbinieki, kas ar tām varētu strādāt, klāt nenāk. Izglītības sistēma joprojām ir nekāda. Jelgavā izveidojām mācību centru – ar to aizsedzam degošās pozīcijas, bet sistemātiski kadru sagatavošana metālapstrādē Latvijā nenotiek.» Vecie esot savas jomas lietpratēji, taču sekotāju viņiem nav. «Jautājums ir akūts. Metālapstrāde ir sarežģīta – kurš to apgūst, to ļoti ātri savāc ārzemju firmas, kas var maksāt trīs, piecas, pat desmit reižu vairāk nekā mēs. Viņi noskata jaunus, gudrus sagatavotus speciālistus, neieguldot naudu apmācībā. Neesam spējīgi to ietekmēt, jo nevaram maksāt tādas algas.» Pamatā JMR darbiniekus «makšķerējot» zviedri un norvēģi. P.Bila zina stāstīt, ka JMR strādājošajiem solīti «zelta kalni». «Arī tepat Jelgavā darbojas dāņu, vācu, itāļu un citu valstu firmas, kuras nozvejo JMR sagatavotos kadrus,» nemierā ir P.Bila.
Krievijas vagonbūves rūpnīcas celtniecībā Jelgavā vadītājs saskata gan pozitīvo, gan negatīvo. «Paredzu, ka arī mēs dabūsim kādu daļu pasūtījumu un varēsim ražot viņiem nepieciešamās komplektējošās detaļas.» P.Bila atgriežas pie nule skartās tēmas: «Jaunu speciālistu, kas varētu iet un strādāt topošajā vagonbūves rūpnīcā, patlaban nav. Pie mums nav kā Šveicē, kur studenti pirmo gadu pavada augstskolas solā, bet pēdējā gadā rūpnīcā ir katru dienu. Tāds students ir gatavs speciālists, bet mūsējie ražošanu gandrīz neredz.» Pēc izskanējušajām prognozēm, «UVZ Baltija» nodarbinās aptuveni tikpat cilvēku kā JMR, par ko P.Bila nogroza galvu: «Dzīvosim, redzēsim.»
Darbaspēks būs jāieved – viņš nešaubās. «Lielbritānijā ir ļoti liberāla iebraucējiem, un šogad gaidāms iedzīvotāju skaita palielinājums par 14 procentiem – valsts kļūst spēcīgāka. Mums ir galīgi pretēji. Ja vēlēsimies attīstīties arī mēs, bez darbaspēka neiztikt. Taču mēs neesam Lielbritānija – darbaspēks te negrib aizķerties, jo vecajā Eiropā var nopelnīt labāk un dzīvot interesantāk. Bagātās valstis nav bezizmēra – kad tur ies pāri malām, arī mums kaut kas atlēks un strādājošie aizķersies Baltijā.»

Ķīnieši atdarina, ukraiņi vilto
1,5 miljoni latu bija rūpnīcas cena un bija arī 1,5 miljonu latu parādsaistības par nesamaksātajām algām un nodokļiem, kad 1996. gadā P.Bila iegādājās JMR. «Biju jauns un eiforijas pārņemts – kaut ko vajag darīt, jauni laiki nāk. Toreiz nedomāju, ka tas ir riskanti – tagad nekad tā nerīkotos. Bet tas bija šausminošs risks! Neviens cits pretendents uz izsoli pat neieradās. Rūpnīcā bija cilvēki, bet algas nesaņēma,» sākumu deviņdesmitajos atceras P.Bila.
JMR peļņas rādītāji ir pozitīvi tikai kopš 2011. gada, liecina «Lursoft» apkoptie dati, kad peļņa pirmo reizi sasniedza 37 990 latu. Apgrozījums svārstījies no 395 278 latiem 2009. gadā līdz 1 007 567 latiem aizpērn. Pagājušajā gadā nopelnīti 787 000 latu, bet peļņa sasniegusi 85 000 latu.
Tā kā JMR metāla ražojumiem ir liela pievienotā vērtība, galvenā izejmateriāla cenu svārstības ietekmējot nedaudz, stāsta uzņēmuma vadītājs. Metālu JMR iegādājas no Krievijas, Ukrainas, arī Vācijas un Polijas – ražojumiem nepieciešamas specifiskas metāla «šķirnes».
«Latvijā mums konkurentu nav, absolūti neviena,» var lepoties J.Bila. Lielākie «konkurenti» citās valstīs ir viltotāji, un arī ķīniešu lētās un nekvalitatīvās produkcijas tirgū esot daudz. JMR klienti ir gigantiski metalurģiskie uzņēmumi, dažos ir desmitiem tūkstošu darbinieku. «Kamēr saimnieks uzzina, ko zināmā pakāpē padotie pērk, paiet ļoti ilgs laiks,» krāpnieku «panākumus» skaidro P.Bila. Viltotāji no Ukrainas nekautrējas kopēt JMR izsniegtos sertifikātus, izstrādājumu pases. «Ukraiņi vilto visu, ko vien var. No Ķīnas nāk pakaļdarinājumi, viņi nesaka, ka bremze vai cita iekārta tapusi Jelgavā. Bet Ukraiņi vilto un tirgo kā mūsu produkciju.»

Latvija kā students, Rietumeiropa – profesors
«Būs tikai vieglāk – nebūs jāmokās konvertējot,» mēnesi pirms eiro ieviešanas vērtē JMR valdes priekšsēdētājs. «Lats tāpat vairs nebija nacionālā valūta. Tagad nebūs eiro piesietā lata, būs īsta nauda. Ja lats būtu brīvā konvertācijā, Latvijas ekonomika ar to būtu varējusi manevrēt sev par labu.»
Latvijas uzņēmēji būtu laimīgi, ja nodevas, ko mums pieprasa valsts, būtu Igaunijas, Lietuvas vai Polijas līmenī, uzskata P.Bila. «Kad investors osta gaisu, viņš parēķina, kurā valstī izvērsties būs izdevīgāk. Nekas pasaulē nav tāds, kā nebūtu jau citur. Lai jau pastāvošo izkonkurētu, nepieciešamas lētākas izejvielas vai mazāki nodokļi.»
P.Bila pauž satraukumu par globālās krīzes tuvošanos. «Pasaulē sāk atzīt, ka tā nāk. Es arī patlaban baidos kāpināt apjomus, jo nav stabilitātes. Zināms, ka dzīve atkārtojas pa cikliem – negribas prognozēt globālu krahu, bet bažas par to ir. Mazo krīzi pārvarējām, bet var uznākt gadsimta mēroga krīze, kad nav ne darba, ne ko mutē likt, tas var veicināt pat nemierus un karadarbību. Globālajā spēlē uzvarēs valstis, kurām ir savas izejvielas.»
Skaisti vārdi, bez pamata, P.Bila komentē to, ka Latvijas spēks būs tehnoloģijas, inovācijas, intelekta potenciāls. «Vācijā vai Zviedrijā gadu desmitiem investē milzīgas summas zinātnē, bet mums teju necik. Latvija ir kā students, kas tikko pabeidzis institūtu un grib konkurēt ar profesoru – Rietumeiropu, kam ir milzīga zināšanu un pieredzes bagāža.» ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Dinozaurs ārpus konkurences

Kategorijas