Piena upju savaldītājs

2013. gada 22. novembris 00:00

112

Pēc 15 – 20 gadiem fermās lielākoties strādās roboti, pārliecināts profesors Juris Priekulis

LLU Tehniskās fakultātes Lauksaimniecības tehnikas institūta profesors Juris Priekulis jau bērnībā sāka apzināties, ka kūts prasa smagu darbu un ka zinātnei vajadzētu nākt lauciniekiem talkā. Dažas nedēļas pirms valsts svētkiem, kad tradicionāli Ordeņu kapituls paziņoja par kārtējiem apbalvojumiem, starp izcilniekiem ierindots arī viņš un Tehniskās fakultātes kolēģis profesors Ludis Pēks.
«Esmu lauku zēns,» atceroties bērnību Kurzemē, Ugāles pagastā, saka Juris Priekulis. Viņš piedzima 1942. gadā zemnieku ģimenē, tika kristīts Ugāles baznīcā. Gada vecumā zēnam nomira māte, kas bija saslimusi ar tuberkulozi. Vēl pēc gada, pa mežu ejot, tika nošauts tēvs. Tas bija nežēlīgs laiks, kad cilvēks cilvēku bieži uzlūkoja caur ieroča mērķekli. Mazo Juri audzināt pieņēma tēva māsa krustmāte Lizeta Rasa, kurai tolaik bija 23 un tagad ir 94 gadi. Ģimenes saimniecībā tika turētas divas govis, pēc kolhozu dibināšanas kūtī palika viena. Tolaik Jurim īpaša interese par lopkopības mehanizāciju vēl neesot bijusi, taču viņš iepazinis laucinieka grūto ikdienu un apjautis, ka zinātne varētu to atvieglot. Pamatskolā viņam, teicamniekam, patika matemātika un fizika. Mācības puisis turpināja Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā. «Bija ļoti augstas prasības, tīrs teicamnieks vairs nebiju, taču mācījos labi,» atminas profesors. Viņa zinātkāri nenoslāpēja arī trīs gadu obligātais karadienests – 1964. gadā, to pabeidzot, puisis iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.

44 gadus kopā ar zinātni
«Pirmā kursa sākumā mani kā tehnikumu beigušo kopā ar dažiem vecāko kursu studentiem atbrīvoja no ražas novākšanas talkas un nosūtīja uz fermām uzstādīt slaukšanas iekārtas. Tas bija interesanti,» profesors stāsta par to, kā viņu ieinteresējusi mehanizācija lopkopībā. Par sava likteņa cilvēku viņš sauc kursa kuratoru matemātiķi, profesoru Alfrēdu Skromani, kuram par divtaktu slaukšanas aparāta izgudrošanu (pirms tam Padomju Savienībā lietoja sarežģītākos un mazefektīvākos trīstaktu aparātus) augstskolā bija piešķirta atsevišķa Piena mašīnu zinātniskā laboratorija. Profesors piedāvāja studentiem laboranta pusslodzi šajā laboratorijā. Vienīgais no kursa pieteicās Juris. Tā viņš ieguva ne tikai darbu, lai varētu sākt patstāvīgu dzīvi, bet arī vērtīgu pieredzi turpmākajai akadēmiskajai karjerai. Laboratorijā izgatavoja eksperimentiem nepieciešamus mēraparātus, kā arī iekārtas, ko pirka ražotāji. Juris Priekulis atceras, ka ar profesora Anatolija Bierņa izgudrotajiem bezkontakta elektriskajiem ganiem augstskola labi nopelnīja. 1969. gadā pēc inženiera izcilības diploma saņemšanas Juris Priekulis kļuva par šīs katedras asistentu. Darbs augstskolā bija jau iepazīts, un viņš nolēma to turpināt. Jau 44 gadus.

Skābsiens biešu vietā
Sešdesmito gadu beigās bijušajā Padomju Savienībā lopbarībā sāka izmantot skābsienu. Gadsimtu tradīcijās mūsu zemnieki lopus ziemā bija barojuši ar sienu un saknēm. Taču lielražošana prasīja ieviest jaunas darba metodes, tostarp skābsienu, kas ir pilnvērtīgāka barība, ar ko var zināmā mērā aizstāt sakņu piedevas. Taču tolaik Latvijā nebija nekādu pētījumu par skābsiena tranšeju hermetizāciju. Tādēļ pēc profesores Amālijas Cekuliņas un katedras vadītāja Sigismunda Timšāna ierosmes skābsiena hermetizācija kļuva par asistenta Jura Priekuļa disertācijas tēmu. Viņš izstrādāja šā procesa matemātisko moduli, noskaidroja racionālākos hermetizācijas variantus. Vēlāk sadarbībā ar mikrobioloģi Mildu Krūklandi tika sarakstītas arī vairākas lauksaimniecības speciālistiem domātas rokasgrāmatas.
Septiņdesmito gadu sākumā zinātnieku grupā Lopkopības mehanizācijas katedras vadītāja Sigismunda Timšāna vadībā Juris Priekulis strādāja pie slaukšanas automatizācijas. Proti, ar elektroniskām iekārtām tika panākts, ka slaucēja katrai tās aprūpējamai govij tikai pievieno slaukšanas aparātu. Kad piens bija izslaukts, agregāts atvienojās pats. Par šo darbu zinātnieku grupa saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju, kas tolaik bija prestiža godalga. Par automatizācijas attīstību lopkopībā profesors saka – nākotne lielfermās pieder robotiem, kas atšķirībā no darbā nogurušas slaucējas pienīgu govi var izslaukt biežāk nekā divas reizes dienā. Divus šādus robotus profesors ar saviem audzēkņiem izzina mācību un pētījumu saimniecībā «Vecauce», taču plašāka to ieviešana, viņaprāt, Latvijā varētu sākties pēc gadiem 15 vai 20, kad palielināsies lopkopībā nodarbināto algas.

Fermu grausti – pārmaiņu liecinieki
Kad krita «dzelzs priekškars», beidzot pavērās iespējas apgūt lopkopības nozarē daudzējādā ziņā pamācošo Rietumu pieredzi. Taču deviņdesmito gadu sākumā notika arī krasa saimnieciskā lejupslīde, kad uz laiku tika zaudēts lopkopības produkcijas tirgus Krievijā, kā arī samazinājās nauda zinātnei. Par to laiku vēl tagad laukos daudzviet atgādina fermu grausti. «Kļūdaini tika uzskatīts, ka Latvijai būtu jāpārņem Somijas zemnieku saimniecību modelis ar nelielām fermām, kur vienkopus kūtī tur dažas govis un cūkas. Mūsdienās tomēr attīstības tendences ir vērstas uz lielražošanu. Igaunijā 80 procentos fermu ir vairāk par simts govīm. Latvijā šī daļa pagaidām ir krietni mazāka, taču tai ir tendence augt,» skaidro profesors Juris Priekulis. Viņš piebilst, ka lielajos lauksaimniecības uzņēmumos pie Dobeles «Tērvete» un «Kalna oši» vienkopus tiek plānots turēt vairāk nekā tūkstoš govju.

Ievēlēts vēl uz pieciem gadiem
Atjaunotajā valstī, pārņemot rietumvalstu pieredzi, sāka būvēt vienkāršotas «aukstās kūtis» jeb lielfermas bez logiem. Padomju laikos netika ņemts vērā, ka govīm komforta temperatūra sākas no mīnus 18 grādiem un beidzas ar plus astoņiem. Jaunajiem lopu turēšanas apstākļiem vajadzēja pielāgot arī tehniku. Cūkkopībā sāka izmantot redeļu grīdas. Būtiski jauninājumi ir dzīvnieku ēdināšanā un daudzās citās lietās. Profesors veido sadarbību ar lopkopības tehnikas ražotājiem gan Latvijā, gan ārzemēs. Ar viņa gādību fakultātē iekārtotas modernas mācību klases. «Esmu ievēlēts profesora amatā vēl uz pieciem gadiem. Dievs dod, to arī nostrādāšu,» saka septiņdesmit vienu gadu vecais profesors. Melngalvju namā saņemot Atzinības krustu, viņš pateicies kolēģiem un ģimenei par atbalstu savam darbam. Dēli Gatis un Andis izvēlējušies citas nozares – grāmatvedību un mūziku. Taču lopkopības tehniku profesora vadībā izzina doktoranti, kas gan strādā augstskolā, gan attīsta savas saimniecības. ◆

Viedoklis

Kaspars Vārtukapteinis, LLU Tehniskās fakultātes dekāns
◆ Pirmā tikšanās man ar Juri Priekuli bija studiju laikā, kad viņa vadībā gatavoju kursa darbu lopkopības mehanizācijā. Tad es pārliecinājos par nākamā kolēģa skrupulozitāti un reizē arī radošumu. Toreiz pētīju bļodveida slaukšanas aparātu, kas bija kaut kas jauns un arī tagad vēl varētu būt saistošs. Profesoram ir lielas darbaspējas, kā arī prasme koncentrēties svarīgākajam. Pateicoties šīm īpašībām, viņš izdarījis daudz. Fakultāte viņam ir pateicīga par mācību grāmatām, uzskates līdzekļiem, kas iegūti sadarbībā ar slaukšanas iekārtu ražotājiem, kā arī par darbu ar studentiem un ilggadēju Promocijas padomes vadīšanu, kas saistās ar jauno zinātnieku maiņu. Lopkopības tehnikas jomā viņš Latvijas zinātnē ir viszinošākais.

ZZ.lv ARHĪVS

Piena upju savaldītājs

Kategorijas