Ražo pastalām, bet grib kurpēm

2013. gada 8. novembris 00:00

Padomju Latvijā bija vairākas ādu fabrikas – Rīgā, Daugavpilī, Liepājā –, kas apvienojās ražošanas apvienībā «Kosmoss». Tagad palicis «pēdējais mohikānis» Jelgavā

«Apāvām ar pastalām Deju svētku dalībniekus, ar mūsu ražoto ādu apvilktas mēbeles Saeimā un izgatavoti spilventiņi, uz kuriem novieto Triju Zvaigžņu ordeņus, taču galvenā produkcija ir pusfabrikāti, ko sūtām partneriem Itālijā,» par savu biznesu stāsta Jelgavas Ādu fabrikas līdzīpašnieks uzņēmuma «Ritales» valdes priekšsēdētājs rīdzinieks Anatolijs Angelovskis.
Fabrikas vēsture sākās vēl pirms «Kosmosa» ēras 19. gadsimta otrajā pusē. 1868. gadā Jelgavā no Rīgas pienāca pirmais vilciens, tapa rūpnīcas. Vēl šodien Jelgavā darbojas Krāmera, tagad Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca. Izdzīvojusi ir arī pilsētas dienvidrietumu nomalē uzņēmēja Gauderera dibinātā Ādu fabrika. Agrākais Jelgavas muzeja fondu glabātājs Andrejs Dābols stāsta, ka muzeja krājumos varētu būt diezgan daudz materiālu par šo uzņēmumu.Taču līdz šim tie nav apkopoti.

Strādā lielgabalu dunā
Ādu fabrika bez lieliem postījumiem pārdzīvoja Jelgavas kaujas 1944. gada vasarā. No Jelgavas Zonālajā arhīvā glabātajiem dokumentiem var spriest, ka jau 1944. gada novembrī tā atsāka strādāt. Tolaik fabrikā bija 82 darbinieki. Ražošanas dokumentos atrodamas atskaites par jēlādu un ķimikāliju izlietojumu, par tvaika saimniecību, kā arī atkritumiem, kas vēlāk jau «Kosmosa» laikā radīja ekoloģiskas problēmas Miezītes pusē. Piesaistot ES līdzekļus, izgāztuve ir sakopta.
Fabrikā darbs bija fiziski smags un disciplīna diezgan stingra. Par to liecina direktora paskaidrojums Jelgavas apriņķa prokuroram par strādnieces Karlīnes Dudars atbrīvošanu no darba. Direktors rakstīja, ka fabrikā «nevar nodarbināt vieglu darbu spējīgus», kāda, iespējams, bijusi minētā strādniece. Taču galvenais darba uzteikuma iemesls bijis fakts, ka slimības atvaļinājuma laikā Karlīne Dudars braukusi uz jūrmalu pēc zivīm, ko pēc tam pārdevusi Jelgavas tirgū. Pēc dokumentiem var spriest, ka pirmajos pēckara gados kadru mainība bija ievērojama.

Direktors lika strādāt taupīgi
Stingro disciplīnu, kas fabrikā valdīja septiņdesmito gadu beigās direktora Dmitrija Bobiņina laikā, atceras grāmatvede Antoņina Skane. Būdama jauna meitene, kam ģimenes apstākļu dēļ bija jāsāk pašai pelnīt, viņa uz fabriku atnāca septiņdesmito gadu beigās. Karjeru viņa sāka kā strādniece darba cimdu cehā. Fabrikā tolaik strādājuši vairāk nekā trīssimt darbinieku. Saimnieciskā direktora Dmitrija Bobiņina darbības laikā fabrikā uzceltas vairākas palīgēkas. «Mēs ļoti no viņa baidījāmies. Gadījās, ka direktors izgāza ādas atgriezumu maisu, lai pats pārliecinātos, ka tajā nav kāds lielāks ādas gabals, ko vēl varēja izmantot lietā,» pasmaida Antoņina. Darbs ar ķimikālijām atzīts par veselībai kaitīgu, tādēļ fabrikas strādnieki varēja agrāk tikt pensijā.

Cūkādas tagad apēd
Rūpnīcas ražošanas vadītāja Jeļena Miklaša uz Jelgavu atbrauca 1981. gadā, pabeigusi Maskavas Vieglās rūpniecības institūtu. Viņa dzimusi Tveras apgabalā Astaškovas pilsētā, kur arī atrodas ādu fabrika. Dzimtajā pilsētā jaunajai speciālistei darbu nepiedāvāja, toties Jelgavā gan. Tā viņa šeit strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Te izveidota ģimene, iegādāts kooperatīvais dzīvoklis, ātri iepatikusies arī pati pilsēta. Astoņdesmitajos gados fabrikā apstrādāja gan mīkstās, gan arī cietās apavu zoļu ādas, stāsta inženiere. Mūsdienās ar ādas zolēm staigā tikai turīgie, jo daudz lētāk tās izgatavot no sintētiskajiem materiāliem. Padomju laikā fabrikā apstrādātas arī cūkādas, kas tagad ES nokļūst desās.
Astoņdesmito gadu vidū gan Jelgavas, gan Rīgas ādu fabriku, kas laika gaitā bija apaugušas ar dzīvojamiem rajoniem, zināmā mērā arī ekoloģisku apsvērumu dēļ, tika plānots pārcelt uz rūpniecisko zonu tagadējos Raubēnos Cenu pagastā, kur pat sāka būvēt tam laikam modernu rūpnīcu. Taču, sākoties deviņdesmito gadu saimnieciskajai krīzei, iecere palika nerealizēta.

Cenšas turēt vārdu
Atmodas laikā Jeļenas Miklašas ģimene vēlējusies atgriezties Krievijā. «Bet arī tur ražošana juka, un drošāk bija palikt vietā, kur esi sācis strādāt,» atceras inženiere. Darbs viņai ir arī šodien. Tiesa, agrāk, strādājot trijās maiņās, mēnesī apstrādāja 600 tonnu ādu, tagad apjoms nav lielāks par 100 tonnām. Arī darbinieku ir desmit reižu mazāk – ap trīsdesmit. Gada apgrozījums uzņēmumam tomēr pārsniedz 1,3 miljonus latu.
«Pašvaldība, atļaujot mums privatizēt fabriku, izvirzīja nosacījumu saglabāt ražošanu. To esam godīgi pildījuši,» teic Anatolijs Angelovskis. Viņš skaidro – ādu fabriku produkcijas lielākais noņēmējs ir apavu ražotnes. Mūsdienās apavu ražošana no Rietumeiropas pārvietojas uz austrumiem. Apavu fabrikas ir Polijā, Baltkrievijā, tās saglabājušās arī Lietuvā un Igaunijā. Latvijā savulaik bija piecas, bet tagad nav nevienas. «Ja apavu ražošana atjaunosies, fabrikas produkcija atkal būtu pieprasīta. Pagaidām vietējā tirgū apkalpojam galvenokārt daiļamata meistarus,» atklāj uzņēmējs. Kamēr pieprasījuma pieauguma nav, fabrika neiegulda modernizācijā un arī neapmāca jaunus darbiniekus.
Viens no neaizvietojamiem speciālistiem ir šķērētājs Mihails Kosenko. Viņš fabrikā strādā no 1973. gada, taču viņa Čehoslovākijā ražotais darbgalds izgatavots 1964. gadā. «Uzņēmums varētu nopirkt jaunu par piemēram 20 tūkstošiem eiro, bet tagadējiem apjomiem tas nebūtu rentabli,» secina uzņēmuma īpašnieks.
Trīsarpus hektāru lielajā fabrikas teritorijā ir daudz brīvu telpu. Vienā no agrākajiem cehiem ar skatu uz Dobeles ielu iekārtots mēbeļu veikals. Anatolijs Angelovskis sola sadarbībā ar poļu partneriem drīzumā ierīkot arī apavu veikali, kurā pārdos kurpes un zābakus no Jelgavā apstrādātas ādas. ◆

Kvalitāte ir laba

Ilizane Grīnberga, dizainere
◆ Jelgavas Ādu fabrikas ražojumus lietoju jau kopš astoņdesmito gadu sākuma. No Jelgavā ģērētajām ādām tapušas visas manas somas, jostas, rotas, grāmatu vāki, tostarp trīs Gada balvas dizainā. Ar šīm ādām strādā arī mani audzēkņi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, tās ir labas kvalitātes. No pašas fabrikas gan vēl aizvien dveš 19. gadsimts. Būtu priecīga, ja tā modernizētos, piedāvātu plašāku sortimentu. Taču saprotu, ka, esot tagadējam ražošanas apjomam, šīs cerības ir tālas.

+ 4

ZZ.lv ARHĪVS

Ražo pastalām, bet grib kurpēm

Kategorijas