Dzīve par īsu, lai visu paspētu

2013. gada 8. novembris 00:00

Modrim un Ilgai Ziemeļiem ir svarīgi, lai viss, kas pieder Jelgavai, te arī paliktu

Mūsu pilsētas vēsturē Modris Ziemelis ieies kā Jelgavas Latviešu biedrības Goda biedrs, jo tieši viņš pēc neatlaidīgas meklēšanas un muzeju «ķemmēšanas» atradis biedrības karogu, un nu tas ir atpakaļ Jelgavā.
Pirms dažiem gadiem aktīvais jelgavnieks sadzina pēdas ilgi meklētajai Latvijas Lauksaimniecības universitātes himnai, kuru komponists Jēkabs Mediņš 1940. gadā veltīja Jelgavas pilij. Šogad Ziemeļa kungs atzīts par vienu no Eiropas Gada cilvēkiem Latvijā. «Jā, esmu savas valsts un pilsētas patriots, un man ir svarīgi, lai vērtības, kas pieder mūsu tautai, netiek izkaisītas plašajā pasaulē. Esmu ļoti laimīgs, ka esmu studējis veterinārmedicīnu un visu mūžu tajā arī strādājis. Esmu laimīgs, ka dzīve man piespēlējusi tieši Ilgu, ar kuru katru no 59 gadiem esam ļoti labi sadzīvojuši, viņa man bijusi liels atbalsts. Abi esam laimīgi ar saviem diviem bērniem, pulciņu mazbērnu un mazmazbērnu. Noteikti esmu laimīgs, ka dzīvoju tieši Jelgavā,» ar lepnumu atzīst 83 gadus vecais jelgavnieks. Savos gados viņš ir nemiera gars, mājās nosēdēt nevar – ies, meklēs, darīs, līdz sasniegs mērķi. Bijis klāt visos tautai nozīmīgos notikumos – jau agrā jaunībā piepalīdzējis tēvam darboties Nacionālās pretošanās kustībā, atmodas laikā kopā ar saviem studentiem sargājis Rīgu barikādēs, bijis daudzu Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku dalībnieks, un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl.

No acīm viens otru neizlaiž
Kundzi Ilgu Modris pirms vairāk nekā 60 gadiem satika Zaļeniekos. «Esmu dzimis Rīgā, bet tad vecāki pārcēlās uz laukiem, kur tēvs Zaļenieku Mājturības skolā strādāja par skolotāju. Savukārt Ilgas ģimene Jelgavas degšanas laikā zaudēja mājas un devās bēgļu gaitās uz Zaļeniekiem, kur pagaidu pajumti atrada kādās lauku mājās. Pirmo reizi tikāmies ballē, bet drīz vien bija jāšķiras, jo sievas ģimene pārcēlās atpakaļ uz Jelgavu. Arī mēs 1947. gadā devāmies uz pilsētu,» dzīvesstāstā dalās Ziemeļa kungs.
Jauniešu ceļi atkal krustojās Jelgavā. Modris skolas gaitas turpināja Jelgavas 1. ģimnāzijā, kas toreiz bija zēnu skola, Ilga – vakarskolā. Apprecējās gan abi Rīgā, kur Modris studēja veterināriju, bet dzīvesbiedre – pedagoģiju. «No acīm viens otru neizlaidām, lai arī tikties daudz nesanāca. Abiem tēvi bija izsūtīti, tāpēc uzturēt sevi vajadzēja pašiem – pa nakti strādājām, pa dienu pusaizmiguši mācījāmies,» atceras Modra kungs.
Ilgi Rīgā jaunā Ziemeļu ģimene neuzkavējās. Modris sāka strādāt kolhozā Talsu rajonā, bet sievai tur darbs neatradās, tāpēc abi, meklējot citu dzīvesvietu, nolēma doties uz Bausku. «Atceros, ka Bauskā iebraucām ar mazo bānīti. Pirmais, ko manīju, bija pilsdrupas, un iedomājos: šajā vietā gan es gribētu dzīvot.» Bauskā Modris strādāja veterinārajā slimnīcā, Ilga iekārtojās vakarskolā. Bauskā dzimuši abi bērni – Dace un Dainis.

Uz operāciju galda tīģeri
Talantīgā Bauskas veterinārārsta darbs nepalika nepamanīts, un viņš saņēma uzaicinājumu strādāt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārās fakultātes klīnikā, bet dažus gadus vēlāk tika ievēlēts par tās direktoru. Ilgas kundzes sniegtās ķīmijas gudrības apguva Jelgavas Neklātienes vidusskolas un vēlāk 2. vidusskolas skolēni. «Mēs abi esam dzimuši svētdienā, un dzīvē lieli kūleņi nav mesti – viss noritējis samērā gludi. Esam saticīgi dzīvojuši, cienījuši viens otru, vienmēr atbalstījuši un palīdzējuši,» sarunā iesaistās Ilgas kundze.
Vīram ļoti paticis viņa darbs, un savus piedzīvojumus viņš labprāt stāstījis arī mājiniekiem. Interesantākais ir stāsts par tīģeriem. «Vienu dienu izsauc rektors un saka – ar mani vēlas tikties slavens tīģeru dresētājs no Maskavas, jo grib, lai dakteris Ziemelis operētu viņa trīs tīģerus. Pēc cirka izrādes dresētājs ar mani bija gatavs tikties. Viņš lūdza zvēriem veikt trīs operācijas – nozāģēt zobu ilkņus, izkastrēt un nogrieziet tiem nagus. Es uzreiz teicu, ka ar vienu narkozi trīs operācijas nav iespējamas, var mēģināt divas,» atceras veterinārārsts. Toreiz viņš nezināja, ka nekur pasaulē cirka dzīvniekus operēt nedrīkstēja un dresētājam draudēja nepatikšanas. «Bija vesela epopeja. No Jelgavas poliklīnikas palīgā saucu zobārsti. Dzīvniekus izkastrējām. Es veicu narkozi un dzīvnieku piesēju, bet zobārste ar fleksīti nozāģēja tīģeriem zobus,» smejoties atceras veterinārārsts.
Modra kungam interesanti bijis strādāt ne tikai ar saviem pacientiem, bet arī tikties ar viņu saimniekiem, starp kuriem bija daudz slavenu cilvēku. «Naudu kā pateicību par padarīto nekad neesmu ņēmis. Reiz klīnikā operēju profesora Viktora Kalnbērza ģimenes suni. Kad to izrakstīja no stacionāra, saimniece vēlējās samaksāt. Es ierosināju sarunāt ar dzīvesbiedru, lai man ļauj Traumatoloģijas slimnīcā piedalīties kādā no profesora vadītajām operācijām – tā būtu labākā atlīdzība. Aizbraucu ar savu cepurīti, ķitelīti, mani jau gaidīja, un tā es noskatījos. Operācijas laikā jau sāku gudrot, vai ko līdzīgu varētu darīt arī sunim. Laikam tādēļ biju pirmais fakultātē, kas dzīvniekiem kaulus sāka stiķēt ar dzelzs stienīšiem,» smaida cienījamais veterinārārsts, kura bagātīgo titulu klāstā ir arī Sudraba skalpelis par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā.

Patriotisms ir jāieaudzina
Savukārt no Ilgas kundzes radošā mūža spilgtāk atmiņā palicis laiks, kad viņa Jelgavā 11 gadu strādāja stingrā režīma kolonijas skolā. Pirmā tikšanās ar skolēniem gan bijusi nedaudz šokējoša. «Klasē pretī raugās bars melnās formās tērptu cilvēku – cietām sejām, skūtām galvām. Bija ļoti neomulīgi, bet drīz vien iepazināmies un sadraudzējāmies. Reizēm ir tāds gandarījums, jo sarunas parasti izvērtās ļoti interesantas, viņi prata klausīties un ņēma vērā, ko stāstu. Uz skolu nāca labprāt, jo klases bija gaišas, skaistas, tīras. Puiši palīdzēja līmēt ķīmijas tabulas, tīrīt klasi. Teicu, ka skolā viņi man nav apcietinātie, bet gan tādi paši skolēni kā ārpus zonas, un tā viņi arī jutās. Daži mācījās pat ļoti labi,» atceras Ilgas kundze. Viņa aizdomājas, ka kādreiz pat cietumos skolotāju profesija tika godā turēta, ko nevarot teikt par mūsdienām. Jauniešiem stipri pietrūkstot arī patriotiskās audzināšanas, liels zaudējums esot skautu un gaidu kustības apsīkums Latvijā. Arī ģimenēs par patriotisko audzināšanu par maz runājot. Barikāžu laikā Modris ņēmis pie rokas mazdēlu un kopā ar dēlu visi devušies uz Rīgu. «Tā ir vēsture, kas jāredz arī bērniem, lai zina, kā vārdā dzīvo un par ko vecāki gatavi galvu nolikt. Nākamajā dienā ar studentiem atkal braucu uz Rīgu, tikai šoreiz – sargāt televīzijas torni,» atceras jelgavnieks.
Viņa sirds iesmeldzas un balss aizlūst, kad tiek runāts par Brīvības pieminekli. Mazs puika būdams un Rīgā dzīvodams, ar draugiem regulāri gājis skatīties godasardzes maiņu pie pieminekļa. Ejot tam garām, bez teikšanas cepuri noņēmis, un to darījuši visi. Tagad lai kāds par to aizdomātos, viņš skumīgi nosaka.
No 1990. gada, kad Modra kungs devās pensijā, visu laiku viņš veltījis Jelgavai. Mūsdienās reti cilvēki vēlas kaut ko darīt bez atlīdzības. Modris Ziemelis to dara nesavtīgi un regulāri. 2000. gadā pēc ilgiem meklējumiem arhīvos viņam izdevās atrast 1892. gadā izgatavotā Jelgavas Latviešu biedrības karoga oriģinālu, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā glabājas viņa daudzus gadus krātā apsveikuma kartīšu un oriģinālfotogrāfiju kolekcija, kas atspoguļo Jelgavas vēsturi. Modra kungs joprojām dzied LLU vīru korī «Ozols» un ir otrs vecākais tā sastāvā, joprojām kori godam pārstāv koncertos un Dziesmu svētkos.
Viņa nepadarīto darbu saraksta augšgalā ir piemiņas plāksnes izvietošana vietā, kur 1895. gadā Jelgavā norisinājās IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. «Esmu atradis precīzu svētku norises vietu, un, kad Elejas šosejā beigsies remonti, tai vietā uzlikšu plāksni,» apņēmies cienījamais jelgavnieks. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Dzīve par īsu, lai visu paspētu

Kategorijas