Lēnu garu uz ekskluzīvo produktu plauktiem

2013. gada 5. novembris 00:00

374

Lēnu garu uz ekskluzīvo produktu plauktiem

Galovejas liellopi, Mangalicas cūkas, Vācijas Merino vietējās šķirnes aitas – SIA «Elite plus» saimniecībā izraudzīti tādu šķirņu lopi, kas izbauda Latvijas skarbo klimatu

Jelgavnieki Ēriks un Ilona Stašinski nav ierindas lauksaimnieki – ģimenes bioloģiskajā saimniecībā lopi dzīvo harmonijā ar dabu, nevis siltās kūtīs. SIA «Elite plus» attīstās tikpat pamazām kā gadalaiks nomaina gadalaiku. Stašinski sevi dēvē par zāles fermeriem. Minerālmēsli, augšanas stimulatori, hormoni un medikamenti saimniecībā ir aizliegto vielu sarakstā. «Lēnu garu!» saimnieki divos vārdos ietver dabai tuvās saimniekošanas filozofiju. «Lopiņš, ekstensīvi saimniekojot, nenoaug pusgada laikā. Taču stingri sekojam ekonomiskajiem rādītājiem un pašlaik varam būt apmierināti, ka spējam attīstīties, turklāt līdzšinējā izaugsme bijusi strauja. Jāsecina – izvēlēts pareizs modelis.»
SIA «Elite plus» juridiskā adrese ir Elejas pagastā, kur četros hektāros dzima iedīgļi idejai par savu saimniecību. Ērikam bērnība pagājusi Elejas lauku sētā, bet Ilona bijusi rūdīta rīdziniece – līdz brīdim, kad iepazinusies ar nākamo vīru un pārnākusi dzīvot uz Jelgavu. Abi LLU absolvējuši agronomus, tagad Ēriks ikdienā ir agronomijas konsultants, Ilona – grāmatvede. Dēls Oskars (18) šogad ieguvis traktorista vadītāja apliecību, un pirmā pieredze laukos bijusi kā atklāsme: «Mammu, es redzēju, kā stārķis apēda kurmi!»

Bez steigas un stimulēšanas
Saimniecībā Lietuvas pierobežā nerūc dārgi traktori, neslejas lepnas kūtis, nav pirktas dārgas iekārtas. Lopi vienkārši palaisti ganīties pļavā, rūpju un tēriņu par tiem gandrīz nav. Vasarā zāle, ziemā siens – ēdienkarte ir pieticīga. Šogad ierīkota dzirdinātava, bet trīs gadus lopi paši atraduši ceļu līdz grāvim. Saimnieki pat skābsienu nedod, jo – lai gan bioloģiskajiem zemniekiem to izmantot ir atļauts, rullī notiekošie ķīmiskie procesi neesot uzskatāmi par dabas pilnīgi ierosinātiem. Saimnieki sevi pieskaita pie zāles fermeriem – zāle ir saimniecības organisma veiksmīgas darbības pamatā.
Panākumus pagaidām neiezīmē milzu apgrozījums vai gūtā peļņa, bet gan praktiska izaugsme, uzskata Ilona. Sāka 2010. gadā ar 20 hektāriem, bet pašlaik apsaimnieko 150. Pirms sešiem gadiem bija četras govis, tagad – 60. Ģimene lepojas, ka uz priekšu tikuši bez kredītiem. Ilona secina – saimniecība gluži kā tās iemītnieki attīstās un pieaug dabiski, bez steigas un stimulēšanas. «Ja paņem lielu kredītu, nākas spiest no lopiem laukā – nav variantu, bet mēs nevēlējāmies iet šādu ceļu.» Jelgavnieku kļūšana par lauksaimniekiem gan sākusies, tieši pateicoties bankas izsniegtam aizdevumam. Neilgu brīdi pirms nekustamo īpašumu cenu kāpiena iegādāts īpašums «Ābelītes» Tērvetes novada Bukaišu pagastā – nemeliorētas platības, kuras klāja kārklu biežņa. Citu pircēju nolaistajam zemesgabalam ar noplukušo māju nemaz nebija. Nopirkt un pārdot tālāk – bija iecerējuši Ilona un Ēriks, jo nekustamā īpašuma burbulis brieda un cenas vēlās pāri tirgus bļodas malai. Lai uzpostu pārdošanai, izcirta krūmus, sakārtoja māju. Nu pārdot varēja par divtik lielu summu, pat pircējs atradās. «Tajā brīdī paskatījāmies apkārt un sapratām, ka nespēsim pārdot. Apjautām, ka te ir īstā vieta, kur bērniem parādīt, kā zāģēt, kā pļaut, kā atšķirt tulpi no rozes.» Ēriks, strādājot nozarē, labi zina – katrā vietā zemei ir sava izmantojamība. «Šeit art un sēt graudus nebūtu nekādas jēgas.» 50 hektāros plešas ganības, 100 hektāru atvēlēts siena vākšanai. Lai pārvestu lopus no vienām ganībām uz citām, noderot zaļais spainis, kas kā luksofors signalizē – jaunajā vietā būs garšīgāka zāle.
Ilona bija dzirdējusi, ka 30 procenti bērnu Rīgā uzskatot, ka kartupeļi aug kokos. «Es jokojot viesiem ieminējos, ka mums aug kartupeļu koks. Un Rīgas draugu meita, kurai ir 13, sāka to meklēt starp ābelēm un bumbierēm. Tikpat labi viņas vietā varēja būt jaunietis no Jelgavas, kas kartupeļus redzējis tikai lielveikalā – skaisti nomazgātus blakus spožiem āboliem.» Saimnieki iecerējuši, ka «Elite plus» kļūs par atvērto saimniecību, dodot iespēju bērniem un tūristiem iepazīt ne tikai dārzeņus, bet arī pamēģināt dabūt pienu laukā no kazas.

Liellopiem gaļa kā lasim
«Senajiem latviešiem lauku sētā bija gan liellops, gan aita, gan cūka, gan putni. Katrs paveica savu kopējā ciklā, tāpēc neizplatījās slimības, lopi bija veseli. Nevar bioloģiski audzēt tikai govis vai tikai aitas, bioloģiskajai saimniekošanai jānotiek saskaņā ar dabas ciklu, un mums sāk izdoties,» skaidro Ilona. Vispirms pļavu nogana ar liellopiem, kuri zāli pārvērš gaļā. Pēc tam ganos iet aitas, kuras pārvērš gaļā liellopu neapēsto, kā arī ar kājām aerē ganības, lai zāle augtu leknāka. Pēc zālēdājiem pie uzdevuma ķeras sanitāru brigāde – putni, apēdot insektus un pārtraucot tārpu invāziju un iznīcinot slimību ierosinātājus. Savukārt cūkas liellopu novietnēs apgriež un aerē kūtsmēslus, ko liks lietā, mēslojot zāli, kas savukārt atkal pabaros govis. «Lopus ikdienā uzrauga tikai viens darbinieks. Jāpieskata, vai nav kāds elektriskais gans pārrauts, vairāk nekas,» saimniece atklāj.
Latvijas ainavai neierastākie «Elita plus» dzīvnieki ir pinkainie Galovejas šķirnes liellopi. Tie izvēlēti nevis eksotiskā izskata dēļ, bet tādēļ, ka ir vispiemērotākie ekstensīvai saimniekošanai. Galoveji jūtas brīnišķīgi laukā savā vaļā, arī ziemā un salā. Šai šķirnei kūtis ir pretdabiskas. Arī dzemdības notiek bez cilvēku iejaukšanās. Tiesa, pienu iegūt no Galovejas govīm nevar, lai arī tas esot tumšs, trekns un augstvērtīgs. «Piena lopus tur piesietus, baro, apčubina. Bet Galovejas govi, kurai savu mūžu neviens nav skāries klāt, izslaukt nevar. Tikpat labi varētu mēģināt slaukt aļņu govi,» smej Ilona.
Galovejas liellopu gaļa ir ekskluzīva – gandrīz tikpat vērtīga kā lasim, satur omega 3 un omega 6 taukskābes. Ēriks galovejus izzinājis mācībās Skotijā, kur daudzās saimniecībās ekstensīvi audzējamās šķirnes intensīvo lopkopību nomainījušas jau pirms gadiem 15. Būtisks ir labs ģenētiskais materiāls, tāpēc no Lielbritānijas galoveju audzētāju asociācijas ievesti 11 lopi. Izcilākie eksemplāri tagad kalpo vaislai.
«Vairojot ganāmpulku, gādājam bāzi, lai pēc gadiem izietu tirgū. Pašlaik visi, kas piedzimst, tiek audzēti tālāk. Var ganāmpulku iepirkt uzreiz par bargu naudu, bet mēs vēlamies attīstīties dabiski, pamazām,» skaidro Ēriks. Galoveju gaļa būs lielākais ienākumu avots nākotnē, cer saimnieki, taču pagaidām saimniecība balstās uz ES subsīdijām par bioloģisko saimniekošanu, kas ir 96 lati par hektāru gadā. Vienotais platību maksājums, piemaksa par zīdītājgovīm, šķirnes govīm – kopsummā liels atspaids, vērtē Stašinski. «Eiropa maksā par galvu – tai nav svarīgi, cik liela galva izaugusi, līdz ar to ekstensīvās šķirnes ir ļoti izdevīgas,» piebilst Ilona.

Zoss cepetis galdā ne tikai Mārtiņos
Veikalu plauktos «Elite plus» gaļa pagaidām nenonāk. «Strādājam pa tiešo ar patērētāju, un bioloģiskā produkcija šādā modelī nav īpaši dārgāka par veikalos piedāvāto nebioloģisko,» norāda Ēriks. Latvijā ir ierobežotas bioloģiskās lopkaušanas iespējas, tāpēc no saimniecības Lietuvas pierobežā lopi jāved uz SIA «Cēsu miesnieks». Stašinsku ģimenes galdā gan parasti tiek celta tikai pašu saražotā gaļa. Šopavasar krājumi izsīkuši, tāpēc lielveikalā iegādāta cūkgaļa. «Bijām kā saindējušies, bērni vēma. Mūsu organismi atraduši no ķīmijas,» atceras saimniece. Lielveikaliem ikdienā Stašinski līkumu nemet, bet dārzeņus un gaļu tur nepērk.
«Lielas, treknas un laimīgas!» Ilona raksturo zosis, kas, viesus pamanījušas, trokšņainā pūlī aizsteidzas uz dīķi. Zoslēnus baro tikai pirmajās trīs nedēļās, pēcāk tie ēdamo atrod paši – pļavā. Parasti Mārtiņdienas zoss kārotāji attopoties tikai pāris dienu pirms svētkiem. Ģimenes tradīcija ir piepildīt zosi ar āboliem un kāpostiem, apsmērēt ar garšvielām un ķiplokiem un cepeškrāsnī gatavot, ievietotu cepšanas maisiņā. «Panākumi garantēti bez nekādām sarežģītām receptēm,» Ilona piebilst. Stašinski zosis ēd ne tikai Mārtiņos, ikdienā galdā tiek celti arī tītara gaļas ēdieni. «Zila kāja lielveikala saldētavā – tāda bija mana asociācija par tītara gaļu, pirms pagaršoju pašu audzētos,» noskurinās Ilona. Tāpat pārsteigums ne tikai pašiem, bet arī pircējiem ir Vācijas Merino vietējās šķirnes aitu gaļa – tai nav specifiskās piegaršas. Par šo faktu daži pircēji gan izrādījuši arī sašutumu. Lielas cerības saimniecībā liktas uz Mangalicas cūkām – šoruden pirmās neparastās šķirnes pārstāves rušinās aplokā. Par aitu cūkām dēvētie kažociņos tērptie rukši piemēroti dzīvei zem klajas debess, to audzēšanai nav nepieciešama spēkbarība. Gaļas garšas īpašības esot izcilas, speķis burtiski kūstot. ◆

+ 3

ZZ.lv ARHĪVS

Lēnu garu uz ekskluzīvo produktu plauktiem

Kategorijas