Ar trifelēm klusi cer uz milzu peļņu

2013. gada 31. oktobris 00:00

Pirmo ražu pazemes sēne, par ko gardēži gatavi tērēt tūkstošus, sola pēc pieciem, septiņiem gadiem; zemnieki riskē un veido dārzus, bet zinātnieki sākuši pētīt trifeļu audzēšanas iespējas
Auglīga, irdena un kaļķaina augsne, «draudzīgs» saimniekaugs un laiks – šie, atskaitot finanšu ieguldījumus, ir galvenie faktori, kas jāņem vērā, pirms pievērsties trifeļu audzēšanai. Nozares eksperti piekrīt, ka pirmkārt jābūt lielam entuziastam, lai nodarbotos ar savā ziņā noslēpumaino sēņu audzēšanu. Nepietiks tikai ar kociņiem apstādītu lauku, kurā pēc noteikta laika novākt teju zelta vērto ražu, jo sēnes vispirms jāpasargā no kaitniekiem, bet pēc tam arī jāprot uziet ar īpaši apmācītiem suņiem vai cūkām. Tomēr strauji aug to interesentu skaits, kas vēlas izmēģināt roku ekskluzīvajā sēņkopības nišā.

«Mūsu projekts atrada dzirdīgas ausis. Cilvēkiem iepatikās inovatīvā ideja – ne tikai dabas daudzveidības izzināšana, kurā iesaistījies cilvēks un dzīvnieki, bet arī iespēja ar to nopelnīt,» par Lietuvas un Latvijas pārrobežu projektu «Truffle», kam aizsākums meklējams 2010. gada nogalē, stāsta tā vadītāja LLU docente Antra Balode.

Mazu platību un kaļķainu augsni
Trifeļu audzēšanai nevajag simtiem hektāru kā tradicionālajās lauksaimniecības nozarēs. «Sākumā pietiktu ar kādu pushektāru, un tā iesaka pat audzētāji no tradicionālajām trifeļu audzēšanas valstīm – Francijas un Itālijas. Latvijā tā arī varētu būt nelauksaimnieciskā ražošana, līdzīgi kā ar komercdārziem, par kuru ierīkošanu iespējams saņemt atbalstu. Taču rentabli sanāktu jau ar 0,3 hektāriem,» skaidro A.Balode.
Kaut arī trifele ir īpaša un prasīga sēne, tās kultivēšanai der tādas platības, kur citu ko būtu grūti audzēt, – nogāzes, smilšainas un citas tradicionālajai lauksaimniecībai nederīgas vietas. Jāņem gan vērā, ka pamatnosacījums ir atbilstoša kaļķaina augsne ar augstu PH līmeni. Tādēļ arī LLU pētnieces vadībā projekta gaitā tiek piedāvāts noteikt augsnes īpašības, pēc kurām sniedz atzinumu, vai zeme trifelēm maz būs derīga. Runājot par projektu, A.Balode saka – šī inovatīvā pētniecība veicina zinātnieku, zemnieku un uzņēmēju sadarbību. Par trifelēm un to audzēšanu tiek rīkoti semināri un kursi, bet aprīlī LLU notiks trifeļu audzēšanai veltīta konference. Kopumā projektā plānots apmācīt 200 cilvēku un izveidot 20 trifeļu dārzu.

Konfekšu nosaukums – sēņu formas dēļ
Lai arī mūsu platuma grādos šis vārds parasti saistās ar saldajām šokolādes bumbiņām, tomēr šokolādes trifeļu nosaukums radies pēc līdzības ar pazemes sēnēm – delikatesēm –, nevis otrādi, paskaidro apvienības «Latvijas Trifeļu dārzi» vadītāja Diāna Meiere. Trifelei raksturīgs tumšs vai gaišs bumbulis, ko var atrast augsnes virskārtā pie dažu koku saknēm. Apaļais veidojums būtībā ir tas pats, kas citām sēnēm kātiņš un cepurīte. Virszemes sēnēm sporas, ar ko tās vairojas, veidojas cepurītes apakšpusē, savukārt trifelēm – bumbulī. Cepurīšsēnēm sporas izplatīt palīdz vējš, bet pazemes sēņu draugi šajā ziņā ir dzīvnieki, kuri spēj saost to stipro aromātu caur augsnes virskārtu, tad kārumu notiesā un pēcāk jau izplata mežā.
Tieši stiprais aromāts pievilina arī gardēžus cilvēkus. Kā zina stāstīt D.Meiere, trifeles nevāra zupās, necep uz pannas un negatavo žuljēnos. Tās svaigas smalki uzrīvē jau gatavam ēdienam – aromāts ir tik spēcīgs, ka ar pāris gramiem pietiek, lai padarītu ēdienu neaizmirstamu. «Taču gaumes mēdz būt dažādas, un, pirmo reizi pasmaržojot trifeli, iespaids var nebūt tāds, kā gaidīts. Trifeļu smaržu grūti aprakstīt. Pirmkārt, tā stipri atšķiras dažādām sugām (melnā, baltā utt.), otrkārt, tā veidojas, sajaucoties vairākām vielām, un mākslīgi nav precīzi atveidojama. Man nācies dzirdēt dažādus salīdzinājumus – pēc siera (bet sieri taču arī mēdz būt dažādi!), rūgušpiena, riekstiem... Ir trifeles, kas smaržo pēc ķiplokiem, saldumiem, pat pēc acetona. Pēdējās gan nebūs pieskaitāmas delikatešu grupai,» raksturo «Latvijas Trifeļu dārzu» vadītāja.
Dārgākās ārpus Itālijas nav piejaucētas
Pētot trifeļu audzēšanas pieredzi, docente A.Balode pabijusi audzētavās Francijā, Itālijā un Somijā, kur sēne tiek audzēta augsnē, kas līdzīga Zemgales zemei – brūna, tomēr vairāk akmeņaina. «Kad man pirmoreiz izdevās redzēt, kā trifeli atrod suns, skats bija tāds – turpat zemaina suņa ķepa, trifele un akmens. Dažas audzētavas pat speciāli augsni papildina ar akmeņiem,» zina teikt A.Balode. Valstis ar senākajām trifeļu audzēšanas tradīcijām ir Francija un Itālija, nedaudz vēlāk tām pievērsusies Austrija, bet dārzi atrodami arī Jaunzēlandē un Austrālijā, Kanādā. «Dabā sastopams ap divdesmit trifeļu sugu, bet tikai dažas izceļas ar smalko kulināro īpašību. Viena no visvērtīgākajām ir baltā jeb albas trifele, kas aug tikai mazā izplatības areālā. Man šovasar to izdevās redzēt – Markē reģionā Itālijā, kur tā atšķirībā no melnās un Latvijas apstākļiem vairāk piemērotās vasaras jeb Burgundijas trifeles aug tuvāk upītēm, nogāzēs. Baltās trifeles tiešām var maksāt divus tūkstošus eiro kilogramā un vairāk, bet to nevajadzētu rakstīt – baidos satracināt cilvēkus,» smaida pētniece. Taču, kā pati saka, prātu atvēsināšanai der piebilst, ka baltās trifeles audzēšana ārpus Itālijas nemaz nav pētīta: «Šī trifele grib augt savvaļā, savā zemē, savā vides sabiedrībā un mākslīgās vides izaicinājumus nelabprāt pieņem. Nebūs tā, ka iepotēsim uz kāda koka saknītēm un nu tikai augs!»
Pašlaik gan Francijas un Itālijas pētnieki apvienojušies vienā projektā izzināt balto trifeli, taču tas esot tik liels noslēpums, ka, viesojoties universitātē Itālijā, A.Balodei uzreiz pateikts – pētījums netiks izrādīts. «Cenas ir tik lielas, ka arī noslēpumainība šajā jomā ir pietiekami liela,» nosaka docente. Tur viņai kā ārvalstniecei pat liedza iegādāties koku dēstus, kas tirgošanai arī savairoti. «Man pateica, lai ejam Latvijas mežos un meklējam trifeles,» par to, kā tiek sargātas senās tradīcijas, teic A.Balode. Iespējams, pieredzējušo audzētāju un zinātnieku piesardzības cēlonis meklējams arī faktā, ka darvas pilienus Eiropas trifeļu tirgū iepilina ķīnieši, kas iepludina būtiski lētākās Ķīnas sēnes, iejaucot tās francūžu un itāļu vākumā. Tāpēc latviešu zinātnieki nelolo cerības uz nozares guru atbalstu – pie mums viss jāsāk no nulles, pašiem jāizpēta derīgākās sēņu sugas un apstākļi to augšanai.

No 13 eiro par dēstu, 2000 par suni
Kad jūlijā projekta gaitā A.Balode pabija Francijā, tur valdīja vasaras trifeļu sezonas maksimums, līdz ar to zemākā trifeļu cena – sēnes savam pētījumam viņa pirka par 400 eiro kilogramā. Vēlāk sākas rudens trifeļu sezona, tām ir spēcīgāks aromāts, tāpēc, iespējams, Latvija varētu kļūt par konkurenti, jo, pateicoties mūsu klimatam, tiekot uzskatīts, ka arī mūsu ogas un augļi ir aromātiskāki.
Lai trifeles augtu, tām obligāti nepieciešams sabiedrotais – koks, ar kura saknēm draudzējoties sēnes tiek pie ūdens, savukārt pretī kokam dod ar plašo sēņotni savāktos cukurus un citas minerālvielas. Izplatītākie saimniekaugi ir ozols, lazda, skābardis, retāk liepa un priede. Tādēļ arī Francijā un citviet izveidotas stādaudzētavas, kur konteineros piedāvā iegādāties mazus kociņu dēstus, kuru sakņu kamolā ar substrātu jau iejaukts sēņu micēlijs. Visi pārdesmit Latvijas zemnieki, kas iekārtojuši trifeļu dārzus, lazdu un ozolu stādus, sākot no 13 eiro par vienu, pirkuši Robinu ģimenes audzētavā Francijā, no kurienes tie atceļojuši arī uz LLU modeļdārzu Jelgavā. Uz jautājumu, vai rūpals nesanāktu ar parasto Latvijas lazdu, kas izrakta mežā, A.Balode atbild – varbūt arī izdotos, taču sakņu sistēmā jau būtu savairojusies virkne citu sēņu, kas izkonkurētu jutīgās trifeles. LLU izmēģinājumiem šogad jau ievāktas arī pašu ozolzīles, lai audzētu ozoliņus un to saknēs vairotu vērtīgo sēni.
Pieredze liecina, ka pirmā trifeļu raža ienākas tikai piektajā un pat septītajā gadā, kad no hektāra izdodas novākt labi ja 300 gramu sēņu. «Nākamajā gadā jau četri kilogrami, bet nākotnes prognozes optimistiskas – pat 300 kilogramu, ko es gan uzskatu par utopiju. Tomēr vajadzētu uzsvērt – sākumā būs tikai pa vienai trifelei pie koka. Audzētājam arī nevajadzētu alkatīgi tiekties uzreiz visas norakt. Lai daļa paliek zemē, sapūst, izdalīsies sporas, un sēnes dzīves cikls sāksies no jauna,» rosina pētniece A.Balode. Viņa arī piebilst, ka pazemes sēņu atrašana nesanāks bez speciāli apmācīta suņa, kura cena Eiropā ir no 2000 eiro. Turklāt saimniekam jābūt tikpat veiklam kā sunim – trifeles aug apmēram sprīža dziļumā, suns pieskrienot to uzreiz izkašā un ar nagiem var ieplēst, bet tādas ārkārtīgi strauji sabojājas. ◆
Gaida pirmo ražu
Rita Drulle, jelgavniece, SIA «Truffland» pārstāve
◆ Mūsu firma, kurā galvenais gan ir mans vīrs, nodarbojas ar koku stādu, kuru saknītēs jau iepotēta trifeļu mikoriza, piegādi no Francijas. Audzētāju interese ir salīdzinoši maza, tomēr augoša. Piesardzību arī var saprast, jo Latvijā ar trifeļu audzēšanu nodarbojas tikai pēdējos pāris gadus un neviens vēl nav novācis pirmo sēņu ražu. Turklāt tam nepieciešami lieli ieguldījumi – uz hektāru vajag ap 800 koku stādu, viens maksā, sākot no pāris desmitiem eiro. Tā ir paliela summa, kas ar uzviju var atnākt atpakaļ, bet uz vismaz pieciem gadiem jāiesaldē.

+ 3

ZZ.lv ARHĪVS

Ar trifelēm klusi cer uz milzu peļņu

Kategorijas