Jelgavai nekad neesmu spējis atteikt

2013. gada 24. oktobris 00:00

«Tāpat kā savulaik vajadzēja «Anniņu», tā vajadzēja «Manai dzimtenei»,» Raimonds Pauls par vieglo un sarežģīto mūzikā

Koncertprogramma «Nekur nav tik labi kā mājās», kas 22. augustā startēja Dzintaru koncertzālē, divu mēnešu laikā nonākusi arī līdz Jelgavai – šovakar «Pauls un Račs» viesosies Zemgales Olimpiskajā centrā.
Zinot, ka Raimondam Paulam priekšā tāls ceļš, jo jādodas pēc Goda medaļas, ko Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans svinīgā ceremonijā latviešu komponistam pasniedza par ieguldījumu pasaules mūzikā, «Ziņas» pasteidzās tikties ar Maestro viņa gandrīz vai otrajās mājās – Latvijas Radio studijā – jau septembrī, dažas dienas pirms lidojuma.
«Šie koncerti pa Latviju absolūti nebija iepriekš plānoti,» R.Pauls bija atklāts. «Tie radās tikai pēc tam, kad publikas ovācijas pēc koncerta Dzintaros noskaņoja organizatorus turpināt. Varu iedomāties, kā ātrā tempā tika apzvanītas iespējamās nākamo koncertu vietas, lai parādītu programmu vairākās pilsētās. Valmiera, Liepāja, Jelgava, Madona, bija varbūt vēl kādas vietas, kur neizdevās vienoties.»

- Jelgavā izdevās...
Kā labi zināt, Jelgavai nekad neesmu spējis atteikt, arī šogad esmu bijis vairākkārt, iepriekšējo reizi augustā – pils pagalmā par godu LLU jubilejai.
Sapratām, ka ar programmu «Nekur nav tik labi kā mājās» esam trāpījuši mērķī – tās ir vienkāršam klausītājam labi uztveramas dziesmas, bez kaut kādām pārgudrībām, pievēršoties pašlaik tik aktuālajai dzimtenes tematikai, raisot patīkamas emocijas.
- Radīt dziesmas attiecīgai auditorijai īstajā laikā un vietā – varbūt tā tieši ir jūsu popularitātes lielā atslēga?
Tā gan nav, ka es rakstot kalkulētu kādu konkrētu adresātu. Vienmēr esmu iestājies par to, ka dziesmai ir jāaiziet līdz klausītājam. Tas nebūt nenozīmē, ka esmu pret eksperimentiem – to arī var darīt. Tomēr populārajai mūzikai ir patiešām jābūt populārai, dziesmai – tādai, kurai var klusībā, bet varbūt arī skaļi, piedungot līdzi, un neapšaubāmi milzīga nozīme ir vārdiem.
Esmu pieredzējis, ko manā koncertā ar publiku darīja Andris Bērziņš, izpildot Imanta Ziedoņa «Svētvakaru». Aktieris lieliski aizspēlēja šo gabalu līdz katra klausītāja emocionālākajām dvēseles stīgām, paņemt publiku pilnībā savās rokās – to iepriekš nevar iestudēt nevienā mēģinājumā. Bet man galvenais kritiķis vienmēr bijusi publika, tie cilvēki, kas nāk uz maniem koncertiem.
- Bet arī šī publika nav viendabīga, es pat varu saskaitīt vismaz trīs vai četrus pilnīgi dažādus Raimondus Paulus. Ir «Anniņa vanniņā» Pauls, Avotiņas roķīgais Pauls, Petera himniskais Pauls ar «Kurzemē» un «Manai dzimtenei».
Ir arī Austras Skujiņas cikls, viss kaut kas ir bijis. Bet tagad Nacionālajā teātrī spēlējam Sudrabkalnu. Dzejnieku, kuru nesen vispār mēģināja izsviest no latviešu literatūras vēstures, bet pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš bija viens no talantīgākajiem latviešu dzejniekiem. (Izrāde «Trubadūrs uz ēzeļa» ir nepelnīti piemirstā latviešu dzejnieka Jāņa Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces attiecību stāsts ar Jāņa Petera scenāriju, R.Paula oriģinālmūziku un tās autoru pie klavierēm – red.)
Tā ir daudzu mākslinieku traģēdija, ka nācies kalpot dažādiem režīmiem, lai atceramies kaut vai daudzās Ļeņina un Staļina skulptūras. Es mēģinu diezgan saudzīgi izteikties par tiem laikiem un to laiku mākslu. Mēs pēkšņi esam aizmirsuši, ka tā bija veselas paaudzes jaunība. Un, kaut bija arī nodevas, esam spējuši arī radīt ko labu un paliekošu, saglabājot galveno – latviešu kultūru.
Nu ņemsim kaut vai māju, kurā pašlaik sēžam un runājamies, – Latvijas Radio. Manuprāt, šai iestādei ir vislielākie nopelni latviešu valodas un kultūras saglabāšanā. Lai gan pēdējā laikā atkal klīst visādas fantāzijas. Kā jau pie mums parasts, jēdzīgus lēmumus pieņemt nevar, kādam kas ienāk prātā, un sākas dažnedažādi ķīviņi, kuros bieži vien aizmirstas to sākotnējais iemesls.
- Jūs tā veikli novirzījāties uz citu, ļoti nozīmīgu tēmu. Bet gribēju tā vienkārši izdibināt, kurš Pauls jums pašam tomēr tuvāks: «Anniņa vanniņā», Ziedoņa vai Sudrabkalna lirika vai tūkstošu dziedāts «Manai dzimtenei»?
Tās ir nesalīdzināmas lietas. Tāpat kā bērniem vajadzēja «Anniņu», tā savulaik vajadzēja «Manai dzimtenei», kas ļaužu tūkstošiem kļuva par tādu kā neoficiālo himnu. Tas ir tāpat kā teātrī – sacerēts gan «Džons Neilands», gan mūzika tā paša Dailes teātra izrādēm «Elizabete – Anglijas karaliene» un «Brands». Tās taču ir pilnīgi kontrastējošas izrādes, un nepateikšu, kura labāka, kura – sliktāka. Katrai sava vieta.
Lai gan nenoliegšu, ka man patīk «dulloties» uz skatuves, ar dziesmām pasmaidīt par cilvēku vājībām. Bet, tā kā man, paldies Dievam, ir profesionāla mūziķa izglītība, es varu ātri pārslēgties.
Pēdējā laikā pat vairāk uzstājos nevis tradicionālajās dziesmu programmās, bet kā pianists instrumentālists. Kāpēc? Katram radošam cilvēkam ir savi periodi. Kā gleznotājam – ir zilais, zaļais vai sarkanais periods, pēc tam pārslēgšanās uz pavisam ko citu. Man tā savulaik veiksmīgi izdevās no estrādes pārslēgties uz zēnu koriem, tad atkal uz citu stilu. Tikai pateicoties profesionālajai izglītībai, es varu vienā vakarā Rīgas Krievu teātrī spēlēt Odesas tā saucamo «blatņiku» dziesmas, nākamajā Gijas Kančeli melodijas ar kori «Latvija» Doma baznīcā.
- Un pret visu attiekties vienlīdz nopietni?
Gadās, ka viens otrs no maniem kolēģiem mēdz nievājoši izteikties – ak, kas tad tur tie šlāgeri, divi, trīs akordi, un kārtībā. Mīļo draudziņ, pamēģini kaut vienu tādu uzrakstīt... Starp citu, Verdi arī nemaz nav tik daudz to akordu, bet varbūt tieši tāpēc viņu visā pasaulē klausās.
- Un ja ne par šlāgeriem, vai «Manai dzimtenei» izņemšana no Dziesmu svētku repertuāra jums ir sāpīga tēma?
Man nepatīk, ka par to sataisīja, manuprāt, nevajadzīgu troksni. Katriem svētkiem ir sava organizācijas komiteja. Ja atceramies no vēstures, tad latviešu klasiķis Emilis Melngailis attiecībā uz Dziesmu svētkiem pamatā nodarbojās ar tiesu darbiem. Es ar tādām lietām nenodarbošos.
Ja orgkomiteja nu jau aizgājušo svētku programmā manai dziesmai vietu neatrada, tad tā tam arī droši vien bija jābūt. No otras puses, varu teikt arī – paldies Dievam, ka neatrada. Noslēguma koncerta programma sešu stundu garumā šoreiz bija pārāk nomācoša un garlaicīga.
Bet par dziesmu – nezinu, kā Jānis Peters, bet es neuztraucos, kas bijis, bijis, tāpat kā jautājumā ar bankām. Skaidrs, ka Latvijas Krājbankā piedzīvoju lielāko un nekaunīgāko zādzību savā pieredzē. Tā ir nekaunība arī no uzraugošajām iestādēm, kam par to bija jāatbild. Neviens nav notiesāts, vaininieki strādā ļoti labos amatos, arī Latvijas Bankā.
Nebaidos pateikt, ka tik neveiksmīga valdība kā tagad mums nav bijusi nekad. Tad jau kādreiz pie visa vainīgie oligarhi ir izrādījušies tīrie eņģeļi. Bet nav vērts krāt žulti. Esmu nonācis pie secinājuma, ka mans uzdevums ir vairāk nodarboties ar muzikālām lietām.
- Ja par muzikālām lietām, tad vēlreiz gribas atgriezties pie Dziesmu svētkiem. Par repertuāru jau teicāt, bet – vai izdosies saglabāt pašu kustību? Ne mūzikas, ne mākslas skolās arī netrūkst problēmu.
Problēmas ir, tomēr pateicoties fanātiskiem koru un deju kolektīvu vadītājiem, kāds, piemēram, Jelgavā bija Vilis Ozols, un zinu, ka jauni nāk vietā, amatiermāksla, kā mēs to tagad saucam, neiznīkst. Ja vēl ir atsaucīgi pašvaldību vadītāji, domāju, būs arī Dziesmu svētki.
Bet par repertuāru jādomā, jo no koristiem, kas vakarā pēc darba atnākuši padziedāt – tas jau arī ir tas pašdarbības skaistums –, nevar prasīt, lai viņi dziedātu tos pašus skaņdarbus, kas pa spēkam mūsu profesionālajiem koriem, kuri kļūst arvien izcilāki.
- Jelgavā esat koncertējis daudzas reizes, bet Zemgales Olimpisko centru, šķiet, vēl neesat apguvis.
Šajā programmā, negribu pārstāstīt afišu, ir ļoti liels dalībnieku skaits, tāpēc arī bija vajadzīga tāda lielāka celtne. Protams, es pats daudz labāk jūtos kultūras namā pie laba un ierasta instrumenta. Bet koris, dejotāji, solisti – cerēsim, ka viss būs kārtībā arī hallē.
Ja pievēršamies koncertam «Nekur nav tik labi kā mājās», tas ir periods, kad parādījās tādi izpildītāji kā Normunds Rutulis, Liene Šomase, Jānis Moisejs, Antra Stafecka, Mārtiņš Ruskis, kārtējais «Dzeguzītes» sastāvs, mūsu dziedošie aktieri un daudzi citi. Dziesmu tekstus, kā jau rakstīts reklāmā, radījis Guntars Račs.
- Pavasarī, kad Ziedonis vēl bija dzīvs, redzēju jūsu kamerstila programmu ar Madaru Botmani, Juri Jopi un Imanta Ziedoņa dziesmām. Šo noskaņu atceros vēl tagad. Kur jūs visu laiku atrodat šos jaunos un labos dziedātājus?
Tas bija iecerēts par godu Ziedoņa 80 gadu jubilejai. Atzīšos, tas bija risks – izlaist tādā programmā vēl «pazaļus» jauniešus. Bet risks attaisnojās. Žēl, ka Imants Ziedonis pats laikam šo programmu tā arī neredzēja.
Atklāti sakot, neredzu tagad lielus dzejniekus. Bez aizvainojuma, tāpēc lai skan Guntars Račs – kad vajag, jautrs, kad vajag, lirisks, kad vajag, bērnišķīgs. Jo «kur vēl ir tik labi kā mājās?» ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Jelgavai nekad neesmu spējis atteikt

Kategorijas