Pilsētnieka piektais elements

2013. gada 17. oktobris 00:00

Tam, ka ne tik sen grāmatnīcās parādījies jauns dzejoļu krājums – «Elementi», izrādās, ir visciešākā saistība ar Jelgavu, vismaz uz apvāka varam izlasīt, ka 2013. gadā apgādā «Mansards» iznākušās grāmatiņas autors Henriks Eliass Zēgners dzimis 1995. gadā Jelgavā.

- Henriks Eliass – tas ir tavs īstais vārds, pareizāk sakot, vārdi, vai varbūt pseidonīms?
Īstais, īstais. Nojaušu jau, ka būs jautājums par Eliasu – vai tam ir kāda saistība ar Jelgavā kādreiz tik pazīstamo gleznotāju Ģedertu Eliasu.

- Zinot, ka tavs vectētiņš Gunārs Ezernieks ir mūsdienās Jelgavā labi pazīstams gleznotājs un ar vizuālajām mākslām saistīta arī tava māte Ilze, šāds jautājums būtu tikai loģisks.
Diemžēl nevarēšu jums šoreiz līdzēt, šādu vārdu izvēlējās mans tēvs, un manu viedokli neviens toreiz neprasīja.

- Tad izmantošu iespēju pajautāt, kas ir Juris Simanovičs, kura rindas «Tev jāzina jau iepriekš – tavs lūgums ir neizpildāms,/Viss pasaules ūdens ir saindēts ar ilgām» izmantotas par dzejoļu krājuma moto.
Tas ir citāts no latviešu grupas «Bērnības milicija» dziesmas, kuras vārdu autors ir Juris Simanovičs, bet es šajā dziesmā esmu vokālists.

- Par dziesmām runāt parasti ir vieglāk nekā par dzeju, jo tā, vismaz pirmajā brīdī, ir kaut kas netveramāks. Bet, tā kā sarunas galvenais iemesls ir tieši dzeja, atļaušos painteresēties par taviem «elementiem».
Grāmata ir konceptuāls krājums, kas sadalīts piecās nodaļās, un katra veltīta kādam elementam. Dzejoļos es apskatu varbūt kādas mazas lietas, sīkas parādības. Jeb, citiem vārdiem sakot, kaut kādus elementus – varbūt no ikdienas, kā no dzīves, tā no idejām. Galā dzejoļi sagrupējās pa elementiem, četriem vispārzināmajiem, kā uguns, ūdens, zeme un gaiss. Pilsētu es pieliku klāt kā piekto, atsaucoties uz faktu, ka gan manā dzīvē, gan manos tekstos šī tā saucamā urbānā vide ieņem būtisku lomu.

- Palasoties, ko par tavu grāmatu sarakstījuši lasītāji tīmeklī, nodaļā «Pilsēta» saskatīts kas ļoti čakisks, lai gan man (atzīšos, atšķirībā no tīmeklī vairāku tavu fanu teiktā «elementus» esmu paguvis izlasīt gan tikai vienreiz) šķiet, ka tu gandrīz vai neapzināti raujies ārā no šīs pilsētas, kamēr Čaks bez Rīgas nemaz nespētu eksistēt.
Tas, protams, ir stereotips – ja dzejā parādās vārds «pilsēta» un tas tiek saistīts ar urbāno vidi, tad uzreiz rodas asociācijas ar Čaku. Neapšaubāmi, savā laikā viņš ļoti izvērsti un savdabīgi attēloja pilsētas poētiku, bet arī daudziem citiem latviešu literātiem ir ne mazāk būtisks tēls un vide.
Protams, uz mani iespaidu atstājis tas, ka esmu uzaudzis un vienmēr dzīvojis pilsētā, tā ir mana pasaule, un es to izmantoju kā ieroci, ar ko operēju savā dzejā. Pilsēta ir viens no vadmotīviem, caur ko es izvēršu savus tekstus un idejas.

- Intervijas tapšanas rītā (15. oktobrī – red.) redzēju, kā «Rīta Panorāmā» dziedātājs Igo, kurš pēdējā laikā saraksta arī pa dzejoļu grāmatiņai, stāstīja par savu jauno koncertprogrammu «Zeme», kura jau skanējusi Dzintaros un pavisam drīz (1. novembrī) būšot dzirdama arī Jelgavā. Pirms dažiem gadiem bija programma «Uguns», vēl noteikti tapšot arī «Ūdens». Gandrīz kā tev, vienīgi nezinu par «Gaisu». «Pilsēta» gan laikam neietilpst Igo «elementu» kategorijās. Sakritība? Igo diez vai pieder tai mūzikai, ar ko aizraujies?
Par to man nav ne mazākās nojausmas, un Igo dziesmām tekstus neesmu rakstījis. Bet tas, ka tas bija tieši šorīt, nudien ir amizanti.
Manas muzikālās intereses tiek īstenotas grupā «Them Lemons», kur spēlēju ģitāru un šovasar, piemēram, piedalījāmies «Positivus» festivālā. Bet dažu pēdējo gadu laikā esmu spēlējis gan solo, gan kopā ar dažādiem citiem sastāviem. Tas, kas mani patlaban visvairāk interesē mūzikā, ir tā saucamā eksperimentālā mūzika un dažādi mūsdienu roka atzarojumi, Indie mūzika un šis tas no elektronikas.

- Iepriekš pieminētā «Bērnības milicija» vairs nepastāv?
Pastāv, tikai man ar viņiem vairs nav agrākās sadarbības.

- Vai minētajos muzikālajos projektos tiek izmantoti tavi teksti?
Nē, sanācis tā, ka mans pamata uzdevums ir spēlēt ģitāru.

- Lasītājus varētu interesēt arī, kāpēc esi aizrāvies ar literatūru un mūziku, nevis vizuālajām mākslām kā tavi tuvākie radinieki.
Kaut manā ģimenē vienmēr dominējusi vizuālā māksla, es vai nu diemžēl, vai par laimi šajā jomā nekad neesmu bijis darītājs. Māksla man ļoti patīk, tas gan manī laikam ir ieaudzināts jau no šūpuļa, bet pats nekad neesmu jutis aicinājumu izpausties šajā jomā. Mūzika gan ir lieta, kas man ir ļoti nozīmīga.

- Tomēr, spriežot pēc «Elementiem», tava galvenā nodarbe ir literatūra. Atklāti sakot, ja grāmata nāca klajā šogad, tad viens otrs dzejolis varētu būt tapis vēl pirms dažiem gadiem, tātad ļoti agrīnā vecumā. Bērnudārzā jau dzejo vai katrs, bet tev tas izrādījies nopietni.
Pirmā publikācija laikrakstā «Kultūras Forums» man bija 14 gadu vecumā, arī pirmie lasījumi Dzejas dienās parādījās tad, kad man bija 13 – 14 gadu. Ļoti intensīvi par dzeju sāku interesēties, kad man bija apmēram 11 gadu, tad arī sāku kaut ko rakstīt un pats «sapinos» ar literatūrā iesaistītiem cilvēkiem. Šajā apritē mani atzina par gana labu esam, un kopš 2008. un 2009. gada esmu visai aktīvi piedalījies dažādos dzejas lasījumos un tamlīdzīgos procesos. «Elementos» ievietotie dzejoļi tapuši no 2008. gada līdz šā gada sākumam.
Tā ka literatūrā iesaistījos ļoti agri, un domāju, ka esmu tajā iesaistījies pamatīgi, tur nu vairs neko nevar padarīt.

- Kas tie par «noslēpumainiem» cilvēkiem, kuri tevi «iepina literatūras tīklos»?
Pirmos dzejoļus sāku rakstīt internetā, tur arī saņēmu pirmās konsultācijas un komentārus. Interesanti, ka vispirms virtuālajā vidē iepazinos ar Liepājas «Dzejnieku namiņa» literātiem, pēcāk sapazinos arī klātienē. Caur viņiem savukārt sapazinos ar Rīgas literātiem – tā tas process aizgāja. Skolās un meistardarbnīcās, kā arī Literārajā akadēmijā gan nekad neesmu piedalījies, lai arī nebūt nedomāju, ka tur neko nevar iemācīties, vienkārši – mūsu ceļi nekrustojās. Toties esmu piedalījies jauno autoru seminārā un tādā pasākumā kā «Priekšaicinājums».

- Jelgavas Latviešu biedrības paspārnē darbojas dzejas klubiņš «Pieskāriens», kas nu jau daudzus gadus izdod kopkrājumu «Zemgales vācelīte». Pēdējā laikā gan tie, kam turas nauda, izdod paši savas grāmatas. «Vācelītei» palīdz pašvaldība, tomēr arī jāpiemet sava artava. Arī Dzejas dienu pasākumus Jelgavā sākuši dalīt – kas iet pie Raiņa pieminekļa, kas rīko pēc būtības alternatīvu pasākumu.
Ar šo klubiņu un tā autoriem neesmu saistīts, jo, pabeidzis Jelgavas 4. pamatskolu, pārgāju mācīties uz Rīgu, un šajā mācību gadā man jābeidz Rīgas 2. Valsts ģimnāzija. Protams, zinu, ka Jelgavā darbojas tāds dzejnieks kā Eduards Aivars, bet par «Pieskāriena» likstām un panākumiem neesmu informēts.
Katrs literāts, tāpat kā jebkurš cits mākslinieks, ir viens pats atbildīgs gan par sevi, gan par savu darbu. Kaut kādas sociāla rakstura biedrības vai savienības nav tas, ar ko es būtu saskāries.
Dzejas dienas ir skaista un laba pasākumu sērija, ko mums Latvijā nevajadzētu pazaudēt.

- Nav tā, ka pēc Ziedoņa, Vācieša un Čaklā, manai paaudzei vēl pēc pērkonīgā Māra Melgalva iestājies tāds kā pārrāvums un jauna, kvalitatīvas dzeja vispār pazudusi?
Latvijā tomēr ir lai gan šaura, taču aktīva un kvalitatīva dzejas vide. Mums ir labi autori un arī klausītāji un lasītāji. Latvijā ir daudz pasaules līmeņa dzejnieku. Tieši tagad man par to nav ne mazāko šaubu. ◆

pēkšņi attopos esot zem
ūdens šeit nav ne koku
ne augļu ne vieglprātības
ne augstprātības

šeit ir ļoti daudz cilvēku
ļoti daudz krāsu un smaržu bet
tas viss ir atsevišķi viss ir
atdalīts – elementi

virs ūdens vīd pilsēta tai
apakšā zeme tai virsū gaisa
kupols tajā iekšā uguns

ja ieskatās vienā elementā
tad viegli ieraudzīt pārējos
atdalītus

kopā visu saskatīt ir krietni
vien grūtāk skatienam traucē
septiņi zobeni

ja tomēr tev izdosies mazais
un mīļais tad zini es tevi gaidu
starp brīnumu un prastā pieskārienu
šajā skaistuma trimdā
liktenīgajā ķēdē
kurā diena nomaina dienu

ZZ.lv ARHĪVS

Pilsētnieka piektais elements

Kategorijas