Ar zālēm vien nepietiek

2013. gada 10. oktobris 00:00

165

Slimnīcā «Ģintermuiža» vairāk nekā desmit gadu darbojas kapela, kur slimnieki var rast sirdsmieru un atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem

«Daudz laika mums šodien nav – jāgatavojas kristībām. Vēl jāaprunājas ar kristāmo, jāsagaida priesteris,» otrdienas rītā tiekoties ar «Ziņām», steidzīga ir slimnīcas «Ģintermuiža» kapelāne Gunta Grīnberga. Tomēr, kad nokļūstam administratīvā korpusa piektajā stāvā, kur 2002. gadā pēc slimnīcas vadības iniciatīvas izveidota, ar ziedotāju atbalstu iekārtota un 1. oktobrī iesvētīta klusa un mājīga kapela, steiga norimst. Ko gan cilvēkam vairāk vajag kā pabūt klusumā un Dieva klātbūtnē, pasmaida kapelāne, uzreiz piebilzdama, ka kapelas mērķis nav pievērst kādu ticībai, bet panākt, ka cilvēks notic pats sev un spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Būtu vajadzīgs kapelānu dienests
«Kristības notiek, taču ne bieži – nez vai slimnīca tām ir īstā vieta. Tomēr, ja pacienti, kuriem noteikta piespiedu ārstēšana, ļoti vēlas un vairākkārt izteikuši vēlmi kristīties, vienojoties ar ārstējošo psihiatru, šie cilvēki ir jākristī,» G.Grīnberga vēlreiz pieskaras šīsdienas lielajam notikumam. Tā pienācīga sagatavošana ir tikai viens no kapelānes plašā pienākumu klāsta. Viņa organizē tradicionālo konfesiju (katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu) dievkalpojumus, kā arī dažādu kristīgo kalpotāju vizītes, bet galvenais – dodas pie pacientiem, kuri to vēlas, lai parūpētos par viņu garīgajām vajadzībām.
«Lielākoties kapelāna darbs saistīts ar krīzē nonākušu cilvēku uzklausīšanu mierīgā, drošā vidē. Viņi šeit var droši izstāstīt visas bailes un uztraukumus, zinot, ka tas netiks stāstīts tālāk. Tad meklējam problēmas risinājumu, un tas patiesībā ir komandas darbs. Iesaistās arī psihoterapeiti, sociālie aprūpētāji un citi speciālisti,» klāsta G.Grīnberga, būdama pārliecināta, ka šo darbu nemaz nevar veikt bez Dieva aicinājuma. Rīdziniece Guntiņa, kā viņu mīļi uzrunā slimnīcas personāls un pacienti, aicinājumu pieņēmusi pirms vairākiem gadiem. Seši no tiem jau pavadīti «Ģintermuižā». Lai garīgā aprūpētāja darbs slimnīcā tiešām tiktu godam padarīts, būtu nepieciešams vesels kapelānu dienests, min kalpotāja. «Lielākajai tiesai mūsu pacientu ne tikai nepieciešama zāļu terapija, bet arī jāapmierina viņu sociālās un garīgās vajadzības. Vajadzīgs daudz laika un patiesas klātesamības, lai to izdarītu. Cilvēkam jājūtas uzklausītam, jāsajūt, ka viņš ir personība, nevis nevienam nevajadzīgs, un jānonāk līdz saprašanai, ka viss viņa dzīvē notiek ar paša līdzdalību – gan veselības, gan garīgo jautājumu risināšanā,» teic kapelāne.

Nevar atļauties iedot pusdienas
Dievkalpojumi «Ģintermuižā» notiek vairākas reizes mēnesī. Lielākoties tur kalpo katoļu un luterāņu mācītāji. «Pareizticīgie pagaidām apmeklē tikai savējos. Vēl nav izdevies pierunāt viņus nākt uz zāli, lai varētu paklausīties visi, kas vēlas,» atzīst Guntiņa. Viņa piebilst, ka dievkalpojumus kādu laiku nav rīkojuši arī Jelgavas baptisti, jo viņiem joprojām nav sava pastāvīga mācītāja. Taču bieži viesi «Ģintermuižā» ir draudzes jaunieši. «Pie mums ierodas daudz brīvprātīgo kalpotāju. Piemēram, biedrība «Gaismas nesēji» ar radošajām darbnīcām. Vairākkārt bijuši katoļu harizmātiskās kopienas «Effata» dalībnieki, klostermāsa Diāna Cērmane, kas pasniedz meditatīvās dejas, dziedātājas Elija Kapicka un Dace Kaša ar savu mūziķu komandu. Katram līdzi bija savs mūzikas instruments. Gājām pie bērniem, viņi varēja tos aptaustīt un izmēģināt paspēlēt. Šie pasākumi, kuros skan dzīvā mūzika un notiek dažādas aktivitātes, ir ļoti būtiski. Arī dejas, jo tās palīdz pacientiem atraisīties un tādējādi sekmē ārstēšanu,» pārliecināta kapelāne. Kalpotāju sarakstam var pievienot arī Saldus Svētā Gregora Kristīgās kalpošanas skolas un evaņģēliskās kristiešu draudzes «Zilais krusts» pārstāvjus un citus kristiešus. Tomēr pilnībā uzplaukt šim svarīgajam darbam traucē finanšu trūkums, norāda kapelāne. «Šie cilvēki jau neko neprasa. Paši atbrauc, ved līdzi aparatūru, dekorācijas. Mēs nevaram pat pusdienas iedot, nerunājot par ceļa naudu,» sarūgtināta G.Grīnberga.

Dejo ar kauslīgu pacienti
«Ģintermuižas» kapela, kur iespējams ne tikai klusumā baudīt Dieva klātbūtni, lūgties un aprunāties ar kapelāni, bet arī izvēlēties garīgu literatūru, paklausīties mūziku vai noskatīties kādu kristīgu filmu, nav atvērta vienmēr. Tajā var nokļūt, sazinoties ar slimnīcas sociālā darba dienesta vadību vai pašu kapelāni.
«Ļoti daudzi šeit arī atrod Dievu. Kādreiz notiek tā – cilvēks vēlas nokļūt kapelā, bet, kad tiek ielaists, nobīstas. Aicinu tomēr iekšā, pasēžam, paskatāmies laukā pa logu, parunājam par laiku, vēl šo un to, kamēr beigās nonākam arī līdz ticības jautājumiem,» stāsta Gunta. Katru cilvēku viņa iztēlojas kā grāmatu, kuru jāprot pareizi atvērt un aizvērt. Tas izdarāms tikai ar «tīrām rokām». Turklāt rezultāts ir to vērts, lai ņemtu talkā arī netradicionālas metodes. «Ar kādu pacienti bija interesanti – viņa iekaustīja visus, kas tuvojās. Ieejot nodaļā, jau tiku brīdināta, ka nedrīkstu pat smaidīt. Vienā brīdī skatos, šī sieviete tuvojas. Ko nu?! Nolieku savas mapes malā un sāku ar viņu dejot. Tā aizrāvāmies, ka atjēdzos – apkārt stāv ārsti un aplaudē. Vēlāk paciente kļuva man liela draudzene,» atceras kapelāne, kas pēc konfesionālās piederības ir katoliete, bet ir atvērta un brīvi darbojas arī citām konfesijām raksturīgajās ticības izpausmēs. «Pats svarīgākais šajā darbā ir saprast, ka Dievs mūs visus mīl. Jēzus mums deva jaunu bausli, kas apvieno visu, – mīli Dievu un savu tuvāko. Tas sākas no sevis mīlēšanas. Kad iemācīsimies, ko nozīmē mīlēt sevi un otru, vairāk jau neko nevajag,» tic G.Grīnberga. ◆

+ 5

ZZ.lv ARHĪVS

Ar zālēm vien nepietiek

Kategorijas