Agris Celms savā skolā un mūzikā

2013. gada 10. oktobris 00:00

246

Pasākumus, veltītus 35 gadu jubilejai, kopš Jelgavas 4. vidusskolā darbojas mūzikas novirziena programma, un skolas direktora Agra Celma 60 gadu jubilejai, ievadīja koncerts «Mēs Maestro mūzikā» ar paša Raimonda Paula piedalīšanos jau 16. martā. Vasarā 4. vidusskolas «Spīgo» XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku «koru karos» izcīnīja pirmo vietu sieviešu koru grupā, bet pūtēju orķestris «Rota» finālskatē savā grupā bija otrais. Nesnauž, bet cītīgi sestdienas jubilejas koncertam gatavojas arī citi skolas muzikālie kolektīvi. Saspringts, bet piemērots brīdis sarunai ar Jelgavas 4. vidusskolas direktoru Agri Celmu.

- Sestdien sešos vakarā ļaudis tiek aicināti uz koncertu «Mēs Agra Celma mūzikā», bet vairāk tikšot akcentēta Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirziena 35 gadu jubileja, nevis tava sešdesmitgade.
Gan, gan. Savu jubileju, kas apritēja 21. septembrī, privāti jau nosvinēju, apciemojot meitas Līgas vīra radus Gruzijā. Savukārt 4. vidusskolas mūzikas novirzienam, godīgi sakot, sākusies jau trīsdesmit sestā sezona. Tā ka jāsvin bija pavasarī, ko arī darījām kopā ar Raimondu Paulu koncertā «Mēs Maestro mūzikā».
Koncerts ar Maestro mums visiem bija pietiekami nopietna lieta, un nederēja variants, ka Pauls tiktu izmantots kā skolas absolventu tikšanās vai vēl jo vairāk manas jubilejas svinību piedēklis. Tagad nu pienācis laiks lielo svinību noslēguma akordam, ko liksim 12. oktobrī. Ar skolas absolventiem un audzēkņiem pirmajā plānā.

- Kā un kam tāda doma pirms 35 gadiem vispār radās – parastā vispārizglītojošā skolā rīkot mūzikas novirzienu?
«Vainojama» tā laika Jelgavas 4. vidusskolas direktore Ilga Rudze kopā ar savu toreizējo kolēģi mūzikas skolotāju Alvīni Timmu, kuras arī ikdienā dzīvoja vienā mājā, bieži tikās un sarunājās, kamēr aizrunājās tik tālu, ka arī Jelgavā vajadzētu skolu ar mūzikas novirzienu. Ar ko gan Jelgava sliktāka par Daugavpili, Cēsīm, Tukumu, Ventspili? Jelgavā šī niša vēl bija brīva.
Alvīne jau bija pietiekami noslogota, un, lai kaut ko tādu varētu vērt vaļā, vajadzēja vēl kādu mūzikas skolotāju. Meklēja gan tikai vienu. Es pēc Mūzikas pedagogu fakultātes beigšanas Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā biju nosūtīts strādāt uz dzimto Smilteni, un man jau bija sieva. Domu par Jelgavu ierosināja tieši Liena. Sazvanījāmies ar Ilgu Rudzi, kura, uzzinājusi, ka esam divi, nevis viens, pat nopriecājās, saprotot – ja projekts īstenosies sekmīgi, klašu un līdz ar to arī stundu kļūs arvien vairāk. Samainījāmies ar divām meitenēm no Smiltenes, un mūsu norīkojumus pārrakstīja uz Jelgavu. Mēs ar Lienu bijām pārliecināti, ka pati Alvīne Timma gribēs ar to mūzikas novirzienu strādāt, bet viņa specializētās klases uzreiz atdeva mums.
Izklausās pavisam gludi, bet pa vidu mani gandrīz savāca padomju armijā. Tie bija laiki, kad cilvēkam ar augstāko izglītību vajadzēja būt arī rezerves virsniekam. Lielajās universitātēs bija kara katedras, un pēc to beigšanas vajadzēja pieveikt tikai dažu mēnešu kursus. Daugavpilī tādas katedras nebija, tāpēc draudēja vesels gads armijā. Tā vietā, nezinu, priecāties vai bēdāties, divus nedēļas kara hospitālī Pārdaugavā ārstēju kuņģa čūlu. Vēlāk Jelgavas Kara komisariāts jau mani lika mierā.

- Vai pirms 35 gadiem jau bija doma, ka izveidosiet prestižu skolu ar visā Latvijā pazīstamiem kolektīviem un mūziķiem?
Protams. Pārliecības par saviem spēkiem netrūka, jo profesionāli bijām labi sagatavoti. Bijām apguvuši ļoti pamatīgi izstrādātu metodiku, kā strādāt – kā izkopt muzikālo dzirdi un bērnu muzikalitāti. Liena pirms Pedagoģiskā institūta bija beigusi arī Daugavpils Mūzikas vidusskolu gan kā kordiriģente, gan dziedāšanas skolotāja, un viņa metodikas pamatus bija apguvusi jau pirms stāšanās institūtā. Man to visu nācās apgūt institūtā, bet tādā līmenī, ka par rezultātiem nešaubījos.
Atlika tikai gaidīt, kad apmācāmie bērni augs un veidosies labi muzikālie kolektīvi.

- Un tie bērni tā arī nāca, straumēm vien?
Pirmā mūzikas klase 1977. gada pavasarī bija nokomplektēta jau bez mums, Celmiem, atlika tikai sākt strādāt. Katru gadu uz 30 vietām mūzikas klasē piesakās ap 50 gribētāju. Tā ka runāt par kādu milzīgu atlasi nemaz nevar. Un no tiem tādu īsti talantīgu bērnu, ko tur slēpt, ir ne vairāk par desmit. Bet muzikalitāte tiek izkopta visiem, kas arī ir ļoti svarīgi.
Varbūt gribētāju mācīties pie mums būtu arī vairāk, ja skola atrastos nevis Pārlielupē, bet pilsētas centrā, bet ir iespēja izvēlēties – var taču mācīties bērnu mūzikas skolā un vēlāk arī Mūzikas vidusskolā.

- Jūsu kolektīvi vismaz atpazīstamības ziņā ir pat «spožāki» nekā Mūzikas vidusskolā.
Daudz kas atkarīgs no ģimenes tradīcijām. Ja ģimene izšķiras, ka bērns būs augstas klases vijolnieks – vientuļnieks, to mēs piedāvāt nevaram. Mēs varam piedāvāt to, ka bērns savā muzikalitātē aug caur labskanīgiem kolektīviem. Gala rezultāts bieži vien ir viens un tas pats – gan mūsu, gan viņu skolas beidzēji satiekas Mežaparka estrādē. Mēs varam bērnam iedot vairāk vai mazāk iemaņu, bet izšķiroši svarīgi, lai ir iedots prieks muzicēt. Pārējo var piemācīties klāt. Ja bērnam būs iedzīta nepatika pret mūziku, tu viņu vairs nekad nepadarīsi par mūzikas mīļotāju.

- Ko pierāda kaut vai «Spīgo», kas aizvadītās vasaras «koru karos» jau bezmaz sabēdājās par I pakāpes laureāta godu, jo līdz «Grand Prix» pietrūka septiņu punkta desmitdaļu.
Jā, un tas Latvijas 16 pašu labāko sieviešu koru konkurencē. Pie «Grand Prix» pieradināja Skolu jaunatnes dziesmu svētki (uzvarēts gan tika arī pieaugušo svētkos 2008. gadā – red.), bet pieaugušajiem ir pavisam cits līmenis – šos 0,7 punktus zaudējām tikai RPIVA korim, kas ir topošās dziedāšanas skolotājas, tātad profesionālas mūziķes.
Un ziņas, ka nepriecājāmies par pirmo vietu šādā konkurencē, ir stipri vien pārspīlētas.
Liela priekšrocība ir lielais bērnu skaits. Pa visiem vecumiem kopā mums ir vairāk nekā 200 mūzikas novirziena audzēkņu. Ja ir šāds skaits un vēl normāli apmācīts, tas ir, nonāk pie tik profesionālām pedagoģēm kā Liena un talantīgām diriģentēm kā Līga, panākumi būs.

- «Spīgo» atstāsim īstu profesionāļu ziņā, bet tavs galvenais zīmols noteikti ir pūtēju orķestris.
Tā nu ir izkristalizējies. Un te nu, negribot vērsties ne pret vienu savējo, esmu nonācis pie atziņas, ka tagad bērni mazāk mācās. Un vainīgi nav bērni – neviens viņus vairs neradina pie regulārām mācībām, piemēram, mājas darbiem. Ir priekšmeti, kuros varbūt var ik pa laikam «saraut». Bet ar instrumentu jāvingrinās regulāri. Gluži tāpat kā matemātikā.
Taču orķestrī spēlēt jau jauniešiem patīk. Ja vēl tie ir moderni ritmi ar defilē programmu, ko «Rotai» gatavo Siāra Vīgante...
Bet kamēr tikām līdz orķestrim... Sākumā visus korus vadījām divatā ar Lienu, man, protams, palika jauktais. Tad no konservatorijas atnāca labs palīgs Ingus Leilands, tapa jauktais koris «Spīgana». Negribu iedziļināties fizioloģijā, bet meitenes koros ir pateicīgāks materiāls, jo nav balss lūzuma, ar vīru un jauktajiem koriem vienmēr rodas problēmas. Tāpēc priecājos, ka jaunais Ingus lolojums «Kārkli pelēkie zied» pamazām kļūst par koncertu naglu.

- Spriežot pēc afišas un citām reklāmām, sestdien būs tavs autorkoncerts?
Kad mēs sākām šeit strādāt, skolēniem īsti nebija ko dziedāt. Jāņa Ozoliņa vai Arvīda Žilinska dziesmas savu laiku pārdzīvojušas. Dažas labi skaņdarbi bija Valteram Kaminskim, bet Pauls jaunajai paaudzei vēl nebija sācis rakstīt. Mums bija svarīgi panākt, lai bērniem patīk tas, ko viņi dara, tāpēc vajadzēja laikmetīgas dziesmas mūsdienīgākos ritmos, ko bērni dziedātu mirdzošām acīm. Tā nācās rakstīt pašam, un, tagad atskatoties, var saskaitīt diezgan daudz, turklāt, kaut pagājuši 30 un vairāk gadu, – «nekāda vaina!».
Būs gan tādi skaņdarbi, kas rakstīti pirmklasniekiem, gan vidēja vecuma bērniem, gan jauktajam korim un pūtēju orķestrim. Manā biogrāfijā ir arī deviņi gadi, ko pavadīju pie Maijas Salzirnes kā LLU Tautas deju ansambļa «Kalve» muzikālais vadītājs. Tā ka «Greznojies, māsiņa!» arī tiks izdejota.

- Varbūt pat žēl, ka Agra Celma dziesmas par maz spēlētas un dziedātas?
Redzi, bērni aug arvien lielāki. Kad mēs sākām, paši ar Lienu Celmu mācījām arī pirmklasniekus. Kad paaudzes nomainījās, Liena «nogruntējās» vecākajās klasēs, bet es pats arvien mazāk gāju mūzikas klasēs uz solfedžo stundām, vairāk strādājot ar orķestri un individuālajiem izpildītājiem, jo lielāko tiesu pašam nākas mācīt arī «pūst». Sākumskolas mazajās klasēs sāka strādāt citi kolēģi, un man dziesmas tika pasūtītas arvien retāk. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Agris Celms savā skolā un mūzikā

Kategorijas