ZZ.lv ARHĪVS

Logo

«Labdien, vecmāmiņ, pensija atbraukusi!»

Dace Diržine
Laikraksta arhīvs

2013. gada 8. oktobris 00:00

175
«Labdien, vecmāmiņ, pensija atbraukusi!»

Valentīna Reipolde ir pastniece ar 20 gadu stāžu. Pastā strādājis arī viņas vīrs, vīramāte un tagad meita Agita. Darbs iemīlēts nebūt ne atalgojuma dēļ – tas joprojām pasta cilvēkiem ir ļoti mazs, bet Valentīna stāsta, ka vieglāk ir strādāt darbu, kas citiem sniedz labumu, kur esi novērtēts un gūsti gandarījumu. Apzināties, ka daudzu mājās esi gaidīts ciemiņš.  

«Labdien, vecmāmiņ, pensija atbraukusi. Kur jūsu vīrs? Pirtī? Sakiet, lai nāk mājās, citam izmaksāt naudiņu nevaru,» pensionārei saka pastniece Valentīna Reipolde. Tikmēr viņa ver kaimiņa dzīvokļa durvis, un saimnieces sejā uzplaukst smaids – viņai pensijas dienas esot svētki. «Nez kā būs ar tiem eiro? Domāju, labi nebūs, mums, vecajiem cilvēkiem, būs īpaši grūti,» sūrojas kaimiņiene. Sirmgalve skaita, ka pensiju latos saņems vēl vien divus mēnešus. Bet pastniecīte mierina: ar visu tiksim galā, pieradīsim. 


Ik dienu – 930 kastīšu
Valentīnas darba pienākumos ietilpst apkalpot 930 pasta kastīšu Jelgavā, Tušķos, daļā Glūdas un Līvbērzes pagasta. Ceļā ik dienu viņai līdzi dodas meita Agita, kura arī ir pastniece, – pa divām darbs sokas raitāk, ir drošāk un vieglāk. Pašā rīta agrumā mamma ar meitu «izskrien» Agitas 470 Jelgavas adreses, tad sēžas mašīnā un brauc uz laukiem. Kamēr viena vada auto, otra gatavo pastkastītes saturu, un darbs rit zibenīgi. Kad sūtījumu ir īpaši daudz, pastu un reklāmas iznēsāt palīdz Valentīnas vīrs Ivars. Arī viņš reiz bijis pastnieks, bet tagad strādā par sētnieku un pēc darba savām meitenēm var palīdzēt, lai līdz pulksten trijiem pasts būtu iznēsāts.  
«Viņš mums daudz palīdz. Ziemās brauc līdzi un ir galvenais ceļu šķūrētājs. Mašīnā mums ir divas sniega lāpstas un ledus cirtnis. Ja cilvēkiem jauna pastkastīte jāpieliek, Ivars ņem urbi un palīdz,» stāsta Valentīna.


Gudri klienti – grib zināt
Pasta soma gan palikusi tikai viena. Pirms 20 gadiem tās bijušas pat trīs – uz velosipēda katra raga un vēl viena uz bagāžnieka. «Tad bija daudz vēstuļu, žurnālus cilvēki sūtīja, cik vien zināja. Jau ceturto gadu pastu un dažādas preces vadāju ar pašas «opelīti» – nopirkām kredītā, jo iepriekšējā izjuka. Dienā jānobrauc 108 kilometri, un dabiski, ka mašīna lūst, tad gadās kavēties, bet cilvēki ir saprotoši. Pensijas dienās tiekam cienāti ar kafiju, pašu ceptām bulciņām. Ja kāds piezvana un palūdz maizīti nopirkt, mums nav grūti, piestāju pie veikala un nopērku,» ikdienas gājumā dalās pastniece Valentīna.  
Pirmdienās, trešdienās, kad neiznāk vietējā avīze, darbu beidzam agrāk, jo tad nav teju pie katras kastītes jāstājas, bet pārējās dienās darba daudz. «Daudzi mani klienti pasūta «Zemgales Ziņas» un arī «Latvijas Avīzi». Vispār man viņi ir ļoti mīļi, tādi inteliģenti – vēlas zināt, kas notiek pilsētā un Latvijā – daudzi krāj naudiņu, lai pasūtinātu vismaz vietējo avīzīti un pa kādam žurnālam. Ir arī turīgas ģimenes, kas presi gadam var abonēt par 500 un 700 latiem. Protams, ir daudz vecu un trūcīgu pensionāru, kam piegādājam tikai pensiju, un tad ar rūgtumu sirdī jānoskaita vien nedaudz virs simt latiem,» atzīst Valentīna. 


Kabatā vienmēr kārums
Darbs pastniecei sniedz gandarījumu, vien algu varētu vēlēties lielāku, taču cilvēku mīlestība un pateicība naudā nav novērtējama, piebilst Valentīna. Viņa stāsta, ka arī ar suņiem pa šiem gadiem iemācījusies sadzīvot labi. Kabatā allaž rezervēts kāds kārums, ar ko rējēju nomierināt. Ja tas nerimst, pastniece blociņā steidz meklēt saimnieka tālruņa numuru, un lieta tiek ātri atrisināta. 
«Ir cilvēki, ar kuriem obligāti jāparunājas, jāapprasās par veselību. Ja viņi vientuļi, pajautāju, kā klājas, citam vajag ūdentiņu padot, tāpēc mēs skriešus vien darbu darām. Ir skaudri apzināties, ka dažkārt esmu vienīgais gaidītais ciemiņš vecīšu mājās – bērni aizbraukuši mazbērni izklīduši kur kurš,» atzīst pastniece. ◆ 
Kategorijas

Kategorijas