Uz kontrabasa un dvēseles stīgām

2013. gada 3. oktobris 00:00

Gundars Grasbergs Nacionālā teātra izrādē grib būt parasts, normāls vilks

Aizritējušas dažas nedēļas, kopš Latvijas Nacionālais teātris tiešām vērienīgi – 12. septembrī visās trijās zālēs vienlaicīgi dāvājot pa jauniestudējumam – atklājis 95. jubilejas sezonu.
Vienā no tām, režisora Regnāra Vaivara veidotajā izrādē «Titāniks», kas iestudēta un tiek izrādīta «OKartes» Jaunajā zālē, galvenā loma uzticēta Gundaram Grasbergam. Aktieris 2012. gadā tika atzīts par Nacionālā teātra sezonas labāko, saņemot par to godpilno balvu – nēsāt Kārļa Sebra, viena no teātra simboliem, gredzenu.
Gredzens nopelnīts par darbu krievu viesrežisora Kirila Serebreņņikova iestudējumā «Voiceks», atnesot vairāk slavas teatrāļu, ne plašākas publikas aprindās.
Jelgavā dzimušais, augušais un toreiz vēl par Mūzikas koledžu dēvētajā mācību iestādē skolotais G.Grasbergs, godīgi sakot, nav no pirmajiem personāžiem, kurš nāk prātā, domājot par jelgavniekiem uz profesionālā teātra skatuves.
«Tas ir saprotams, jo man atšķirībā no dažiem citiem jelgavniekiem, kā, piemēram, Andra Keiša vai Artūra Skrastiņa, nav palaimējies ar dižām lomām kinofilmās, kas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā tika uzņemtas vēl visnotaļ atzīstamā līmenī.
Ir liela plejāde jauno aktieru, kuri tā īsti šajā vilnī vairs netrāpīja,» secina G.Grasbergs, «bet salīdzinājumā ar kino teātra publika un līdz ar to arī atpazīstamība Latvijā ir ļoti, ļoti neliela.»

- Bet arī teātra publika taču nav viena un tā pati? Par Georga Bīhnera «Voiceku», kas tiek uzskatīta par spilgtu un noslēpumainu 19. gadsimta ekspresionisma drāmu, taču jūsmo pavisam cita publika nekā par «Latgola.lv».
Tādā ziņā, protams, nē, lai gan nav ne vainas «Latgolai», kurā arī pats spēlēju ar prieku. Es domāju, ka Latvijā vispār teātra apmeklētāju procents ir ļoti mazs. Un modernākām teātra izpausmju izrādēm, kā Kirila Serebreņņikova iestudētais «Voiceks» vai «Mirušās dvēseles», interesentu pulks beidzās ar apmēram 20 izrādēm.
- Uz «Voiceka» (saruna notika 1. oktobrī, izrādes dienā – red.) vakara izrādi biļetes kasē vēl bija dabūjamas...
Aplis ir iziets. Iespējams, pavasarī mums vēl ir priekšā viesizrādes Serebreņņikova teātrī Maskavā, bet Latvijā šīs ir droši vien pēdējās izrādes. Savukārt «Latgola.lv» šonedēļ spēlēsim jau kādu 110. reizi, un autobusi no laukiem kā brauc, tā brauc.
- Izrādē «Latgola.lv» tava loma programmiņā pieteikta kā Cilvēks pie kontrabasa. Un, kā zinu, tā nav tikai sagadīšanās. Vispirms esi profesionāli izglītojies mūzikā.
Pamatskolas klases apgūstot toreizējā Jelgavas 2. vidusskolā, pēcpusdienās staigāju uz bērnu mūzikas skolu un cītīgi mācījos kora zinības (pa starpām vēl paguvu uzspēlēt arī klarneti.). Jelgavas Mūzikas koledžu, kur sabiju piecus gadus, beidzu jau kā kontrabasists.
- Kontrabasu tomēr nesauksi par ļoti tradicionālu instrumentu.
Tas saistīts ar ģimenes muzicēšanas tradīcijām. Bija reiz tāds TV konkurss «Spiets» – vecāki bija pieteikušies, vecākais brālis jau tīri labi spēlēja ģitāru, man neviens neko daudz neprasīja un nācās apgūt basģitāru. Toties, kad Mūzikas koledžā nācās izvēlēties instrumentu, nebija daudz problēmu – skaņojuma sistēma jau ir tā pati.
Bija laiks, kad mēs ar Jelgavā vēl tagad labi zināmajiem Vari Klausītāju un Gundaru Lintiņu bijām izveidojuši trio un uzspēlējām vienā otrā kafejnīcā. Mūzikas koledžā gan to nosaucām par džeza ansambli Imanta Pauras vadībā.
Kontrabass jau der visam. Ar manu skolotāju Birutu Derumu sākās tāpat – viņa aicināja, lai palīdzu koklētāju ansambļiem. Reiz uz koncertu nevarēja tikt ansambļa «Rūta» kontrabasists, palūdza mani. Tā vienreiz, otrreiz, līdz pats kļuvu par īstu «rūtenieku», diemžēl nu jau nākas pašam brīžiem nevaļas dēļ atteikt.
- Ne velti sarunājamies Nacionālajā teātrī...
Kad pienāca izvēle – iet vai neiet studēt kontrabasu augstskolā, arvien vairāk uzmācās šaubas. Tā jau nekādas vainas, bet kontrabass kā solo instruments... Cik tad tādu solo kontrabasistu ir? No Latvijas līdz pasaules līmenim līdz šim ticis tikai Gunārs Upatnieks (starp citu, mana pedagoga Eināra Upatnieka dēls).
Kas atliek? Vai nu Nacionālās operas orķestra bedre, vai viens no daudziem simfoniskajā orķestrī.
- Bet tad jau bija kādas iestrādes aktiermākslā?
Pats dīvainākais, ka ne. Vienīgi vecāki bija aizrāvušies, kā tagad teiktu, ar amatiermākslu, bet toreiz – ar māksliniecisko pašdarbību. Un mēs kā bērni vienmēr gājām viņiem līdzi.
Viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām – kaut kādā dīvainā veidā biju nokļuvis uz Jelgavas kultūras nama skatuves, turklāt viens pats, skatuve gaiša, un zāle pilnīgā tumsā. Bet mani šī situācija nemaz nemulsināja, es tikai staigāju pa tukšo skatuvi un skaitīju savā nodabā dzejoļus.
Kad pienāca laiks beigt koledžu, sapratu, ka ar vārdu saistīti mācību priekšmeti mani sāk saistīt vairāk par dažu labu mūzikas stundu. Gadiņu pamācījos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā pedagoģiju, tad nokļuvu Kultūras koledžā.
Tur man bija tas gods satikt kolosālu runas pedagoģi Dzintru Mendziņu, viņa kaut kādā veidā tad arī man atvēra tos teātra pasaules vārtus. Nākamajā vasarā (1999. gadā) Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma Liepājas teātra apvienoto aktieru un režisoru kursu. Iestājeksāmenos tiku budžeta grupā. Mums bija trīs pedagogi: Juris Rijnieks, Māra Ķimele un Edmunds Freibergs. Bija pārmaiņu laiks, Liepājas teātrim ne tas spīdošākais, un Māra Ķimele dažus paņēma uz Jauno Rīgas teātri, Edmunds Freibergs – uz Nacionālo, Viesturs Kairišs – uz savu neatkarīgo trupu «United Intimacy». Liepājā galu galā palika tikai divi cilvēki.
Es savā naivumā aizgāju pie Viestura Kairiša, kur divus gadus arī godīgi nostrādāju, kamēr šī trupa pajuka. Tad atcerējos, ko man teica pedagogs Edmunds Freibergs: «Turies pie liela teātra, jo Latvijā citādāk nav iespējams.» Nekas cits neatlika, kā atzīt savas kļūdas un atgriezties nopietnā teātrī, kur esmu arī pašlaik. Tas jau bija 2006. gads.
- Bet lomu saraksts arī no 2006. gada sakrājies itin pagarš.
Savukārt neatkarīgajā trupā «United Intimacy» mums bija vairāk tādi ansambļa darbi, kur īpašas lomas izdalīt grūti. Pirmā nopietnā loma bija Rogožins Dostojevska «Idiotā», par ko vispār ir īpašs stāsts. Reiz atskanēja telefona zvans no Valmieras, un šo lomu piedāvāja pats Oļģerts Kroders. Es nedomājot teicu: «Jā!», un mēs četrus mēnešus ar Miškinu – Intaru Rešetinu no Dailes teātra – braukājām uz Valmieru un tā lēni un mierīgi iestudējām «Idiotu». Divi Valmieras aktieri bija dublanti, bet pats iestudēšanas process pie Krodera bija brīnišķīgs piedzīvojums un pārdzīvojums. Par šo lomu arī dabūju pirmo «Spēlmaņu nakts» balvu kā labākais jaunais aktieris.
- Šogad līdztekus sezonas jauniestudējumam «Titāniks» (kas, lai gan saistība ir, tomēr gluži nav tas pats stāsts par slavenā kuģa bojāeju) Nacionālajā teātrī tev paredzama vēl kāda nozīmīga galvenā loma – izrādē «Sarkangalvīte un vilks».
Kaut nav tālu pirmizrāde, mēs vēl savā starpā cīnāmies, vai tas būs tradicionālais variants vai kaut kas pārmēru laikmetīgs. Tāpēc negribas par to daudz izpausties. Katrā ziņā es gribu būt parasts, normāls vilks. Manuprāt, arī manam septiņgadīgajam Kristiānam, kurš tikko sācis iet skolā, kā arī Stefanam, kurš vēl apmeklē bērnudārzu, nevajag nojaukt priekšstatus par lietu patiesajām vērtībām. Lai vilks labāk ir tas izsalkušais, nevis vecmāmiņa. Cik esam sprieduši, līdzīgi domā arī manu dēlu māmiņa aktrise Inga Misāne. ◆
Gundars Grasbergs(1977)

Latvijas Nacionālā teātra aktieris kopš 2006. gada

REPERTUĀRA LOMAS
Maņilovs (N. Gogolis «Mirušās dvēseles», 2010)Joske (R.Blaumanis «Skroderdienas Silmačos», 2010)Cilvēks pie kontrabasa (Danskovīte «Latgola.lv», 2010)Voiceks (G.Bīhners «Voiceks», 2012)Frolo («Parīzes Dievmātes katedrāle», 2012)Mihaels (Inga Ābele «Jasmīns.Pārdaugava», 2012)Barons Kellers (Ē.Kestners «Trīs vīri kūrortā», 2012)Marokas princis, Aragonas princis (V.Šekspīrs «Venēcijas tirgotājs», 2013)Dzejnieks (J.Sudrabkalns,
B.Skujeniece «Trubadūrs uz ēzeļa», 2013) Edgars (R.Vaivars «Titāniks», 2013)

NOZĪMĪGĀKĀS IZRĀDES
Edgars (V.Šekspīra «Karalis Līrs», 2006)Razumihins (F.Dostojevska «Sarunas kaimiņistabās», 2006)Pelegrīns un Jehū (M.Frišs «Santa. Krusa. Romance mīlētājiem. Variācija», 2007)loma izrādē («Kā uzburt sniegu», 2007)Pietuka Krustiņš (brāļi Kaudzītes «Mērnieku laiki», 2007)Bandīts (M.Tvens «Princis un ubaga zēns», 2007)Šakālis un dziedošais jaunietis (Z.Liepiņš, A.Manfelde «Adata», 2007)Šoferis (N.Ikstena «Amariļļi», 2007)Roberts Ross (D.Hērs «Jūdas skūpsts», 2008)Herstvuds (R.Pauls, J.Peters «Kerija.Retrospekcija», 2008)Andrs (A.Upīts «Hipnotiskais brauciens», 2009)Otto (V. Nabokovs «Smiekli tumsā», 2009)Sivēns (R. Vaivars «Visiem zināmais Lācis un viņa dr.», 2008)Lempelis, Lelle, Zemnieks Meķis (V. Bušs «Makss un Morics», 2009)Henrijs Šmits (I. Lozunda «Homo erectus», 2009)Garāmgājējs (R.Kūnijs «Smieklīgā nauda», 2010)Jānis Ozoliņš (NO99 «Čīkstošais klusums», 2011)Sīmaņu Jānis un Eglītis (Ā. Purmalis «Ādama stāsts», 2011)

TUVĀKĀS IZRĀDES
Trešdiena, 02.10. Titāniks
Sestdiena, 05.10. Latgola.lv
Sestdiena, 05.10. Trīs vīri
kūrortā
Trešdiena, 09.10. Titāniks
Ceturtdiena, 10.10 Trubadūrs uz
ēzeļa

ZZ.lv ARHĪVS

Uz kontrabasa un dvēseles stīgām

Kategorijas