Kā nejaušības pārtop par sirdslietām

2013. gada 19. jūlijs 00:00

«Nav jau tā, ka man nebūtu laika atpūtai, taču daru es daudz, īpaši vakara stundās, kas paveiktā ziņā ir daudz ražīgākas par rīta stundām,» sarunu sāk LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes asociētā profesore un LLU Tehnoloģiju un zināšanu pārneses centra vadītāja Sandra Muižniece-Brasava.
«Gribēju izrauties no laukiem, tāpēc devos studēt uz Jelgavu. Ar draugiem tolaik pat saderējām uz šampanieša kasti, un, iestājoties augstskolā, es to arī ieguvu. Bet par mājām šo pilsētu saucu kopš 1999. gada, kad absolvēju LLU. Studiju laikā arī iepazinos ar savu nākamo vīru – kā jau tas bieži notiek, pārtikas tehnologu meitenes apprecas ar Meža fakultātes puišiem. Mēs ne tikai studiju laikā dzīvojām blakus kopmītnēs, kā vēlāk izrādījās, arī skolas gadus pavadījām aptuveni 20 kilometru attālumā viens no otra,» stāsta Sandra.
Viņa tic, ka dzīvē daudz kas noticis pēc nejaušības principa, un atklāj, ka sākotnēji uz Jelgavu devusies, lai iegūtu mājturības skolotājs kvalifikāciju, taču kļuva par pārtikas tehnoloģi. «Atnācu uz pārrunām un sapratu, ka esmu «aiz strīpas». Tā kā pēdējais autobuss uz mājām Gulbenes pusē jau bija aizgājis, nolēmu uzkavēties. Pēc neilga laika no fakultātes dekanāta paziņoja, ka kāds students, kas uzņemts pārtikas tehnoloģijas novirzienā, ir pārdomājis, tāpēc man bija piecas minūtes laika izlemt, vai es vēlos studēt viņa vietā. Tā es pavisam īsā laikā izdomāju, ka mācīšos Pārtikas tehnoloģijas fakultātē ar specializāciju ēdienu gatavošanā,» stāsta Sandra, neslēpjot, ka tolaik viņai nepatika gatavot ēst, taču nevarēja neizmantot izdevību iestāties augstskolā. Sandra smejas, ka ģimenē vīrs ir galvenais pavārs, bet viņa viena no tām laimīgajām sievietēm, kas mostas no vīra pagatavotās rīta kafijas aromāta.

Karavīriem radīta sausā pārtika
Ar laiku Sandra sapratusi, ka šī joma ir viņas sirdslieta, tādēļ pēc pamatstudijām studēja maģistrantūrā, pētot dabai draudzīgus pārtikas produktu iepakojumus. Izveidojās laba sadarbība ar profesori Liju Dukaļsku, kas bija maģistra darba vadītāja, bet vēlāk uzaicināja pievienoties darbam, kļūstot par viņas asistenti. «Pēc maģistra darba izstrādes bija skaidrs, ka tēma ir jāturpina pētīt arī promocijas darbā, līdz ar to nostiprinājās cieša sadarbība ar profesori, pēc tam pārņemot viņas izveidoto pārtikas iepakojuma virzienu LLU. Vēlāk nāca piedāvājums strādāt par lektori, bet pēc doktora grāda iegūšanas kļuvu par docenti,» savus pirmsākumus mācībspēka amatā atceras asociētā profesore, piebilstot, ka sākumā bijis grūti mācīt tehniskus priekšmetus neklātienes studentiem – tie pamatā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas toreiz neuzticējās jaunai un nepieredzējušai pasniedzējai, turklāt blondīnei.
Sandrai sakrāta bagāta pieredze – viņa ir divu grāmatu līdzautore, darbojusies daudzos projektos, uzrakstījusi vairākus desmitus zinātnisko publikāciju, sniegusi nepilnu simtu starptautisku ziņojumu konferencēs un kongresos, ir vairāku nacionālu un starptautisku organizāciju eksperte. Pavisam nesen ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Goda rakstu vainagojās viņas un pedagoģijas zinātņu maģistres Valdas Kozules darbs, kas aizsākts jau pirms pieciem gadiem, izstrādājot dienas sauso uzturdevu NBS vajadzībām. «Arī šā darba pirmsākumi bija pavisam nejauši, kad NBS izstādē prezentēju LLU Tehnoloģiju un zināšanu pārneses centru. Tā vārds pa vārdam sākām runāt par karavīru sauso pārtiku un konstatējām, ka to Latvijā nodrošina tikai ārzemju ražotāji. Darba gaitā pierādījām, ka Latvijā ir iespējams ražot un komplektēt kvalitatīvas, kalorijām un prasībām atbilstošas dienas sauso uzturdevu pakas, tādējādi atbalstot vietējos pārtikas ražotājus. Arī karavīriem Latvijā ražotais uzturs ir ierastāks un reģionam atbilstošāks,» stāsta NBS Goda raksta ieguvēja.

Ziemassvētki pie saknēm, Jaunais gads – ārzemēs
Ieskicējot nākotnes plānus, viņa atklāj, ka sadarbība ar NBS turpināsies, tāpēc jau tagad laboratorijā izmēģina rudzu maizes uzglabāšanu, lai arī to varētu iekļaut karavīru ēdienkartē.
«Par pasniedzēju LLU strādāju jau 13 gadu, jāatzīst, ka laika gaitā studenti mainās. Šķiet, tagad viņi ir daudz radošāki un brīvāki, taču ar zemāku zināšanu līmeni,» vērtē asociētā profesore.
Lai gan Sandras ikdienu piepilda darbi pārtikas tehnoloģijas jomā, viņai pietiek laika pabūt kopā arī ar savu vīru Zinti, deviņus gadus veco dēlu Markusu un piecgadīgo metiņu Loretu. Brasavu-Muižnieku ģimenei patīk vienkārši atpūsties kopā, jo tas neizdodas bieži: «Kad izbrīvējam laiku, labprāt aizbraucam kaut kur ar velosipēdiem vai aizejam pastaigāties, diezgan bieži apmeklējam pasākumus Uzvaras parkā. Dodamies arī uz koncertiem un teātra izrādēm, bet iespēju robežās esam brīvā dabā.»
Lai gan uz laukiem Brasavi-Muižnieki brauc reti, Ziemassvētkus vienmēr viņi pavada pie vecākiem, savukārt Jaunā gada svinībām izvēlas kādu interesantu vietu ārpus Latvijas robežām. «Šo gadu sagaidījām Tartu. Tur zinātnes centrā bērni bija nodarbināti un ieinteresēti baudīt fizikas likumu izpausmi dzīvē, savukārt es smēlos pieredzi savām darba gaitām. Turpat blakus ir arī akvaparks, kur atpūtāmies, baudot ūdens priekus. Tā man ir cita pasaule, kad es varu izslēgt mobilo telefonu un nesatraukties par ikdienas steigu, bet pavadīt laiku ar saviem mīļajiem,» stāsta Sandra.

No desmitiem vakarā līdz četriem rītā
Uz jautājumu, kāda ir Sandras ideālā brīvdiena, viņa ilgi domā, bet pēc laika bilst: «Tas ir tipisks svētdienas rīts, kad vīrs ar bērniem cep pankūkas, bet es guļu līdz pulksten desmitiem un mani neviens netraucē. Tad mēs paēdam brokastis un dodamies pie dabas.»
Viņa nav no agrajiem putniem, un labprāt uz darbu ietu tikai pusdienlaikā, taču aktīvākās stundas ir vēlos vakaros un naktīs, kad veltīts laiks ģimenei un var ķerties pie pētījumu apkopošanas darbiem. «Tā arī tapa mans doktora darbs, visražīgākais laiks bija no desmitiem vakarā līdz četriem rītā, dažkārt pat vēlāk,» piebilst neatlaidīgā Sandra. Viņa paļaujas uz nejaušām likumsakarībām, kas dzīvē visu saliek savās vietās, un nebaidās no nākotnes pārbaudījumiem. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Kā nejaušības pārtop par sirdslietām

Kategorijas