«Sekoju Jāzepa Vītola norādījumiem»

2013. gada 18. jūlijs 00:00

Ceļš uz diriģentes un pedagoģes Veltas Riekstas, kura izaudzinājusi veselu diriģentu un mūziķu paaudzi, mājām ir putekļos tīts. «Nemaz neredz galu tam Parka ielas remontam. Ūdens ar' pa dienu nav,» viņa nedaudz šķendējas, verot piecdesmito gadu beigās ar vīru Dzidri kopā iekārtotā un aprūpētā nama durvis. Skatu veldzē skaistais dārzs, kas gan ir dzīvesbiedra galvenā rūpe un patikšana. Veltas kundzes ikdiena lielākoties rit istabā, mierīgi šķetinot 85 gadu laikā vērptos atmiņu pavedienus un kārtojot fotogrāfijas. Klusa būs arī pati lielās jubilejas diena 20. jūlijā. Taču tas nenozīmē, ka Velta Rieksta raugās vien pagātnē. Viņa aktīvi dzīvo līdzi un pauž savu viedokli arī par visu aktuālo. Gan sadzīvē, gan kultūrā.

- Kā sekojāt līdzi šā gada Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem, un kādu «pēcgaršu» tie jums atstājuši?
Kaut arī pati nevarēju aizbraukt, Dziesmu svētki radīja ļoti labu sajūtu. Man gan atveda ielūgumus divām personām, kā arī biļetes uz Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejas koncertu. Taču man ir grūti staigāt. Nevaru arī ilgi nosēdēt. Man skaitās 2. grupa – kādreiz, deviņdesmito gadu sākumā, Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā biju lielā runas sieva, bet dabūju infarktu. Sekoja slimnīcas, operācijas, bet diriģents jau visādas grūtības māk pārvarēt.

- Arī šajos svētkos izskanēja, ka diriģēšana ir fiziski smags darbs, kas nav īsti piemērots sievietēm.
Jā, tas nav sieviešu darbs! Biju pirmā, kas to pateica, bet diriģente Ausma Derkēvica, ar kuru Dziesmu svētku simtgadē bijām vienā komisijā, pārmeta, kā es varot tā runāt – «Tu taču tik labi tiec galā, sieviete būdama! Tāds spēks!». Taču sievietes uzdevums ir dzemdēt bērnus, nevis izpumpēt sevi. Iedomājies tās masas!
Dziesmu svētku sākums bija brīnišķīgs. Tāda sajūta, ka esmu it kā no kaut kurienes atbraukusi – visur runā latviešu valodā. Man tas ļoti patika, pat noraudājos. Taču es svētkos piedalos no 1948. gada. Zinu, ko nozīmē ne tikai iet gājienā, bet arī stāvēt un gaidīt krastmalā. Tas ir nogurdinoši. Labi, ja atrodi kādu akmeni, uz kura piesēst. Varbūt jāiet beidzamajiem, bet jābūt jau no paša sākuma. Es domāju, ka gājienu vajag rīkot sākumā. Kāpēc kādā mēģinājuma dienā nevarēja to uztaisīt? Vēl gribu ieteikt, ka gājienā vajadzētu laist tikai ar tautas apģērbiem. Tas nav nekāds cirks ar pušķiem uz galvas! Kam nav, lai pastāv maliņā! Arī visi vīri var dabūt baltus kreklus un prievītes. Leonīds Vīgners tikai tā vien staigāja. Man gan traucēja tas murgs – Latvijas administratīvais iedalījums. Kas ir Zemgale? Rajons? Kāds laukums? Kāpēc mēs nepieturamies pie Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes laikā iedibinātā dalījuma? Izgājām ar to cauri visus krievu, vācu un atkal krievu laikus, bet tagad kāds gudrais gadījies, kas visu valsti sadalījis novados. Mēs ar novadu saprotam tautas mākslu. Čakstes laikā bija četri novadi – Rīga pie Vidzemes. Bija apriņķi, tad pagasti. Viss saprotams. Tagad Zemgale ir novads un arī Jelgava ir novads.
Vēl gājienā nevajag neko lieku. Vajadzētu iet tikai dziedātājiem un dejotājiem, jo tie pamatā ir viņu svētki. Nekādām koka karotēm un muciņām. Līdz ar to tiktu saīsināts laiks. Savukārt visi koncerti, manuprāt, bija par garu. Taču tas nenozīmē, ka tie bija slikti. Vienkārši tas bija nogurdinoši. Galīgi nebija vajadzīga arī tā «kalēju simfonija» noslēguma koncertā, koriem uznākot. Bija jau interesanti, bet viņus varēja izmantot tautas mūzika koncertā. Noteikti vajadzētu atvēlēt laiku atkārtojumiem, nevis dikti steigties uz nākamo dziesmu. Bijis tā, ka pat trīs reizes esam dziedājuši. Tikai tā dziesma kārtīgi iedarbojas uz klausītāju. Sevišķi uz tiem, kas iepriekš to nav dzirdējuši.

- Par ko jutāt līdzi koru karos?
Pateikšu atklāti – es slikti pazīstu jaunos diriģentus. Taču līmenis bija ļoti augsts. Jau Jāzeps Vītols prasīja nesamazināt mūzikas skolas. Nekas nesanāks tikai ar meistariem, ko uzpērk no ārzemēm, lai viņi te taisītu meistarklases. Ar to vien neiemācīsies.
Koru karos viss bija labi, bet galīgi nepiekrītu, ka tika iekļauta Valta Pūces dziesma. Tā neiederējās Vītola 150 gadu jubilejas svētkos. Varēja likt kaut kur pie tautas dziesmu apdarēm. 23 reizes noklausījos, bet nevienu frāzi nevaru atkārtot. Beidzās ar lielu brēcienu soprāniem. Šogad obligāto dziesmu noteikti vajadzēja visiem ņemt no Vītola, piemēram, «Beverīnas dziedoni». Arī otrā varēja būt Vītola dziesma, bet pēc izvēles. Savukārt trešā – tikai latviešu komponistu darbs. Tie taču ir latviešu dziesmu svētki! Diemžēl varēju sekot līdzi vienīgi jaukto koru izpildījumam. Turklāt – tikai pa radio. Tas ir ļoti nepareizi. Sieviešu, vīru un senioru korus nemaz nedzirdēju. Vai tad viņi nevarēja vienā mājā dziedāt? Vai Latviešu biedrības namā trūkst zāles? Vēl gribu teikt, ka vienai komisijai jāredz visi kori. Kā citādi viņi var tās vietas salikt?

- Kā, jūsuprāt, klājās jelgavniekiem? Lai gan Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu korim «Spīgo» Līgas Celmas-Kursietes vadībā līdz uzvarai pietrūka nieka 73 punkta simtdaļas un tika piešķirta 1. vieta, Lielo balvu viņi tomēr nesaņēma...
Tie, kas uzvarēja, taču ir komisijas locekļu audzēkņi! Visas pirmās vietas rīdziniekiem! Vajadzēja iedot arī kādam no malas, lai nav tik uzkrītoši. Mūsējos es dzirdēju Jelgavā skatē. Patika Ozolnieku novada jauktais koris. Tas bija ļoti spilgts – tik skaisti soprāni! Par manu veco kori «Liepa» nebiju visai augstās domās. Bija jau labi, bet nepatika tik mazs sastāvs. Arī tērpi. Tie man atgādināja Jevgeņiju Oņeginu. Manā laikā bija kārtīgi Zemgales rūtainie līgavas brunči ar puķīti vidū. Tos uztaisīja pašās beigās, kad jau gāju prom no kora. «Saškandalējos» ar «Kalves» vadītāju Maiju Sālzirni – viņa mani nelaida uz podestiem. Gribēja, lai kori sadala. Vēlāk jau salabām, bet redzēju, ka nevaru vairāk tur palikt.

- Šā gada Dziesmu svētki pagāja Jāzepa Vītola 150. jubilejas zīmē. Ko jums nozīmē šis izcilais latviešu komponists un mūzikas pedagogs?
Atceros viņa simtgadi Gaujienā. Tajā laikā biju Leonīda Vīgnera korī. 15 gadu tajā nodziedāju – no 1959. gada, kad tika nodibināts šis diriģentu un dziedāšanas skolotāju koris. Sākumā tas bija masīvs, bet tad pārtapa kamerkorī. Patīk dzirdēt citus runājam, ka, tā kā Vīgners strādāja, tāds vairs nav neviens. Viņš korim visu dziedāja priekšā. Tas ir milzīgs pluss, ja diriģents labi dzied.
Uz Vītola simtgadi atbraucām apmēram nedēļu iepriekš un mācījāmies. 26. jūlijā, viņa dzimšanas dienā, pulksten sešos no rīta apsveicām Vītolu, dziedot viņa dziesmas. Tas bija ļoti saviļņojoši. Diriģēja Daumants Gailis. Jāzepu Vītolu es vērtēju ļoti augstu. Daudz kur mums saskan dzīves ceļš – varētu teikt, ka esmu Vītola norādījumu izpildītāja. Viņš bija pirmais, kas interesējās par Latvijas konservatorijas nodibināšanu. Sākumā Vītolam klājās grūti. Palīdzēja viņa asistents Jēkabs Mediņš, kuru Jāzeps Vītols vēlāk ieteica par Jelgavā nodibinātās Tautas konservatorijas direktoru. Jelgava tajā laikā bija ļoti muzikāla. Darbojās kori, orķestri. Bijusi pat sava filharmonija. Ar to Jelgavas bija slavena visā Eiropā. Te bija savākti ļoti gudri pasniedzēji. Mācīja svešvalodas. Taču pamazām visa šī slava tika zaudēta.
Jēkabu Mediņu es uzskatīju kā savu vectēvu. Visa viņa ģimene Jelgavā bija labi zināma un ievērota. Satiku Mediņu, kad stājos Skolotāju institūtā tepat Jelgavā, Svētes ielā. Viņš līdz pēdējam gribēja, lai turpinu apgūt dziedāšanu. Mūzikas skolā jau to mācījos, bet gadā, gad vajadzēja beigt, man kaut kas notika ar balss saitēm. Jēkabs Mediņš izkārtoja, ka varu mācīties diriģēšanu. Lielas grūtības man tā nesagādāja, pratu pat ar kājām taktēt, jo biju mācījusies pie deju meistares Almas Kūmiņas. Tā sanāca, ka mūzikas skolā vienā dienā pabeidzu gan vokālo, gan diriģēšanas nodaļu.
Stājoties konservatorijā, konkurss diriģentiem bija 18 uz vienu vietu – uzņēma tikai trīs. Tika Imanta Kokara sieva Edīte, jo viņai bija zelta medaļa, vēl vienam bija sudraba. Tikai man nācās kārtot visus eksāmenus.

- Reiz kādā intervijā jūs izteicāt atbalstu kultūras ministrei Žanetai Jauzemei-Grendei. Kā vērtējat kultūras politiku Latvijā?
Man patīk kā pašreizējā ministre cīnās, ko domā. Taču visvairāk zinu par Helēnu Demakovu. Viņai piederēja visas manas simpātijas. Gudra, ļoti labi pārzina mākslu, spēlē klavieres. Un kā viņa cīnījās par Gaismas pils celšanu! Taču viņu «noēda».

- Jūs saņemat Valsts kultūrkapitāla fonda stipendiju. Par ko tā tika jums piešķirta?
Par manu darbu. Par to, ka biju Jelgavas pilsētas un rajona virsdiriģente. Mūs dažādi dalīja. Te bija kopā, tad atsevišķi. Sāku 1958. gadā, kad atnācu uz Jelgavu. Dabūju 21 kori. Bija jādiriģē Uzvaras parka vecajā estrādē. Atceros, ka sāku ar Vītola «Beverīnas dziedoni» mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadībā. Taču visu laiku nebiju virsdiriģente. Esam tuvu Rīgai – daudzi gribēja šo vietu, lai gan par to nemaksāja ne santīmu. Tas bija goda pienākums, kas paņēma ļoti daudz laika. Augstākais punkts šajā ziņā tika sasniegts 1972. gadā, kad biju visas Zemgales virsdiriģente.

- Vai jūtat, ka jūsu darbs kopumā ir novērtēts?
Domāju, ka jā. Neuzskatu sevi par lielu spīdekli. Labi dziedāju. Varbūt šajā ziņā būtu kaut ko vairāk parādījusi. ◆

Velta Rieksta

Dzimusi 1928. gada 20. jūlijā Jelgavā.

Mācījusies Jelgavas 15. maija pamatskolā, kas vēlāk vairākkārt mainīja nosaukumu. Patlaban – Jelgavas Valsts ģimnāzija.

Izglītību turpinājusi Skolotāju institūtā, Jelgavas Mūzikas skolā, kur apguvusi vokālās prasmes un diriģēšanu, kā arī Rīgas 3. vidusskolas 13. (pedagoģijas) klasē.

1957. gadā beigusi Latvijas konservatorijas Kordiriģēšanas nodaļu.

1959. gadā apprecējusies ar Dzidri Riekstu, ar ko laulībā nodzīvoti 54 gadi.

No 1955. gada līdz 2006. gadam strādājusi Jelgavas Mūzikas skolā, pasniedzot arī orķestru diriģēšanu.

Savulaik vadījusi LLA kori «Liepa», deju kolektīva «Kalve» ansambļus, korus un ansambļus Līvbērzē, Jaunsvirlaukā, Elejā, Platonē un citviet. Pēdējā darba vieta – ansamblis «Zemgales virši», ar kuru darba attiecības pārtrauktas 2009. gadā.

ZZ.lv ARHĪVS

«Sekoju Jāzepa Vītola norādījumiem»

Kategorijas