Disks ar korāļiem – latviski pirmoreiz

2013. gada 11. jūlijs 00:00

Ar sarunu biedru uzreiz vienojamies, ka centīsimies domu apmaiņu veidot tā, lai lasītāji to neuzskatītu par laikraksta lappusei «Ticība» piederīgu. Sv.Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Kaspars Kovaļovs, kopš atnācis kalpot uz Jelgavu, par reliģiskiem jautājumiem «Ziņām» savu viedokli paudis labprāt. Šoreiz, atbilstoši konkrētā atvēruma nosaukumam, – par kultūru. It sevišķi tāpēc, ka Jelgavas Annas baznīcas sienās pavisam nesen tapis kāds, jāsaka pat – kultūrvēsturisks – darbs, ar ko drīzumā varēs iepazīties ne tikai draudzei piederīgie, bet arī plašāka publika.
«Ticība no kultūras gan nemaz nav tik šķiramas lietas,» mācītājam K.Kovaļovam ir savs viedoklis. «Kultūra, sasaistot to ar reliģiju, ir sociālās uzvedības tradīcija. Sabiedrības uzvedības izpausme. Tā rodas ne no mūsu parastās tieksmes kaut ko sasniegt, panākt, izveidot, bet no dziļākās, dvēseliskās puses, kad mūsos rodas kaut kas jauns un svaigs. Savukārt reliģija pēc savas definīcijas arī ir paraugs, kā tu apliecini savu uzvedību sabiedrībā.»

- Bet pastāv taču milzīgs tautas kultūras mantojums, ko nupat kārtējo reizi spilgti apliecināja Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki.
Attiecībā uz tautas kultūru būtiskais un svarīgais, ko jāprot saredzēt, ir tas, ka pasaule jau kopš nez kuriem gadsimtiem ir sākusi atzīt, ka vislielākais spēks rodas tur, kur notiek sajaukums – no daudzām tautām un nācijām tiek paņemts labākais.
Starp citu, to mēģināja īstenot arī Padomju Savienība, un faktiski tāds pats piemērs ir Amerikas Savienotās Valstis.
Turklāt no šādām internacionālām kultūrām, kā tas spilgti bija redzams padomju laikā, tika apzināti ravēts ārā viss nacionālais.Bet latviešu tautas kultūra ir kā tāds dzijas kamols, kuram, par spīti ārējam spiedienam, katra paaudze cenšas uztīt savu pavedienu, savu kultūras slāni. Ar varu mēģinot piejaukt klāt ko citu, faktiski šis pavediens tiek nogriezts.
Dziesmu un Deju svētki ir brīdis, kad mēs šo kamolu iztinam ārā un satinam no jauna, lai – ideālā gadījumā – atbrīvotos no liekā un nevajadzīgā.

- Tātad baznīcai nav iebildumu pret Dziesmu svētkiem?
Vēlreiz uzsveru, ka ir divas tendences. Viena – atsevišķa tauta un kultūra, otra – šīs kultūras sajaukt vienā kopējā Bābelē, ja lietojam Bībeles terminoloģiju.
Savulaik, kad es pamatskolas laikā piedalījos folkloras pulciņā, turklāt visai aktīvi – braucām pat uz pasākumiem, piemēram, Novosibirskā, no pulciņa vadītājas, kas bija arī mūsu latviešu valodas un literatūras skolotāja, sajutu tādu kā naidu pret visu, kas saistīts ar kristīgo ticību.
Tad nu arī es sāku domāt, kāpēc šie sliktie krustneši latviešu tautai it visu atņēmuši. Tikai daudz vēlāk, kad jau gatavojos kļūt par bakalauru, profesors Leons Taivāns stāstīja, ka vēl XVI gadsimtā nereti varējis vērot kristiešu dievkalpojumu baznīcā kalna galā, kamēr turpat lejā pie ezera senlatvieši svinējuši savus kultus, dedzinot mirušos. Viens otram netraucējot.
Svarīga ir izvēle – ko tu pieņem un ko tu nepieņem. Varam skatīties uz kristietību kā uz vāciešu naidīgi ienestu reliģiju (kas patiesībā nemaz nebija pašu vāciešu radīta).
Es gan domāju, ka šīs kultūras laika gaitā ir gājušas kopā, un pat ne ne naidīgi, bet saaugot vienai ar otru. Tautas kultūrā mēs izdziedam un izdejojam mūsu vēsturi un likteni. Arī to, ka mēs atrodamies austrumu un rietumu lielo tautu krustcelēs.Cilvēku ticība uz Dievu un cilvēku mīlestība uz tautu ir arī viens no tiem spēka avotiem, kas daudziem ļāvis izdzīvot Sibīriju.Šādos brīžos gribas citēt kādreizējo mūsu draudzes priekšnieku, leģendāro Vili Ozolu, kurš racis kanālu gulagā, atgriezies Latvijā kā izsūtītais leģionārs, tai pat laikā vadot daudzos deju kolektīvus gan padomju, gan neatkarības laikā: «Man vienmēr bijis viens noslēpums – prieks.».

- Aizskartās tēmas ir neapšaubāmi interesantas, bet, šādi tērzējot, mēs vēl nemaz neesam nonākuši pie sarunas galvenā priekšmeta. Ar kādu pienesumu kultūrai Jelgavas Sv.Annas draudzes mūziķi un ne tikai viņi vien drīzumā gatavojas nākt klajā?
Ideja mūsu baznīcā ierakstīt luterāņu korāļus radās jau sen, jau laikos, kad mūsu baznīcas koris bija daudz spēcīgāks un lielāks un to vadīja Aigars Reinis. Vēlēšanās ierakstīt kompaktdisku bija, bet pietrūka līdzekļu, un ideja tā arī palika virmojam gaisā.Virmoja, virmoja, līdz šopavasar draudzes loceklis Andris Cukers nāca ar priekšlikumu ziedot vajadzīgo naudas summu, lai taptu disks ar baznīcas dziesmām, ko attiecīgā dvēseles stāvoklī varētu klausīties vai dziedāt līdzi. Mēs šo ideju ļoti strauji pārņēmām, draudzes priekšnieks Valdis Ābele atrada iespēju palīdzēt no pašu līdzekļiem, tika saskaņoti arī autortiesību jautājumi, kā arī saņemta Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes piekrišana, un atlika ķerties pie darba.
Tagad korī gan vairs nav 40 dziedātāju kā A.Reiņa laikos, bet Andra Jansona vadītais koris, kaut divreiz mazāks, ir ļoti kvalitatīvs, un vajadzības gadījumā nekautrējāmies piesaistīt arī papildu spēkus.

- Sevi ieskaitot?
Neuzskatu sevi par papildu spēku. Var jau būt, kādam šķitīs, ka mācītājam nepieklājas dziedāt draudzes korī, bet dievkalpojumos jau es to nedaru – šeit tas bija tikai un vienīgi ieraksta interesēs. Un arī manās, jo, neslēpšu – man patīk dziedāt.

- Vajadzēja taču arī instrumentālistus un skaņu režisoru?
Te nu jāpateicas mūsu draudzes mūzikas dzīves vadītājai Mārai Ansonskai, kura veidoja aranžējumus, pieaicināja Jelgavas mūziķus – pavisam ierakstā piedalījās apmēram ducis, tā kā visus nenosaukšu, tie, tāpat kā kora sastāvs un citi vokālisti, būs lasāmi uz CD vāka, kura dizainu izstrādāja mūsu draudzes locekļi Ilmārs un Inese Prekši. Pateikšu tikai, ka ieraksta skaņu režisors bija Jelgavā labi pazīstamais Guntis Šveicers.

- Un kad tad varēsim turēt rokā šo CD ar visu vāciņu?
Ja viss izdosies, kā iecerēts, tad 28. jūlijā, kad pēc tradīcijas mūsu baznīcā tiks svinēta Annas diena (pirmajā svētdienā pēc kalendāra Annām – red.). Šogad Annas dienas galvenais akcents būs mūsu draudzes 440 gadu jubileja, bet dubultprieks, ja tā sakrīt ar jaunā diska prezentāciju.
Esmu ļoti priecīgs, jo šajā diskā atspoguļojas mūsu draudzes seja un muzikālā (un ne tikai muzikālā) varēšana. ◆

Māra Ansonska par korāli un jauno CD

Korāļi ir baznīcas mūzikas pirmpamats. Viduslaikos gregoriskie korāļi bija vienbalsīgi dziedājumi latīņu valodā, ko dievnamā izpildīja koris jeb «schola». Protestantu korāļi pamazām ieviešas reģionos, kur dibinās jaunās baznīcas – ap XVI gadsimtu arī Latvijas teritorijā. Luteriskā korāļa tēvs ir Mārtiņš Luters, kurš pats arī bijis muzikāls cilvēks, pratis spēlēt lautu, un daudzas dziesmas sacerējis pats. Viena no tādām ir luteriskās baznīcas himna «Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils». Luteriskos korāļus sauc arī par draudzes dziesmām, jo atšķirībā no gregoriskā korāļa tās dzied līdzi visa draudze. Saturiski tās ir himnas, lūgšanas, slavas un pielūgsmes dziesmas. Luteriskajā baznīcā tipiski, ka draudzes dziesmu pavada ērģeles. Ērģelnieka uzdevums ir sacerēt un improvizēt korāļa ievadu un pavadījumu, ko nereti papildina ar citu mūzikas instrumentu skanējumu. Te liela nozīme ir vācu komponista J.S.Baha izveidotajam stilam un ieguldījumam korāļa pilnveidošanā. Latviešu korāļa žanra attīstībā liela loma komponistam Jāzepam Vītolam, kurš sacerējis vairākas un aranžējis lielu daļu no 1992. gadā izdotās dziesmu grāmatas dziesmām.Mūsu CD korāļus izpilda Andra Jansona diriģēts koris dažādos aranžējumos – gan a capella, gan ar ērģeļu (Māra Ansonska – red.) pavadījumu, kā arī daudzviet kora ansambļi mijas ar solistiem – Indru Nasteviču un Vilni Rozentālu, kā arī jaunās paaudzes pārstāvjiem Elīzu Cukeri un Annu Elizabeti Ansonsku.Diskā iekļautas tikai 20 no 585 dziesmu grāmatas dziesmām. Izvēle krita uz tām, ko biežāk lieto dievkalpojumos un kuras dziedātājiem «iekritušas sirdī» vairāk par citām.Faktiski 19, jo CD noslēdz instrumentāls skaņdarbs – Aivara Kalēja Tokāta par «Gods Dievam augstībā» tēmu, ko ieskaņojis idejas sākotnējais autors ērģelnieks Aigars Reinis.

ZZ.lv ARHĪVS

Disks ar korāļiem – latviski pirmoreiz

Kategorijas