Vēlēšanu kandidāti. Imants Parādnieks: «Kas nav godīgs, nav nacionālists»

2010. gada 14. septembris 11:23

1871

Vēlēšanu kandidāti. Imants Parādnieks: «Kas nav godīgs, nav nacionālists»

«Zemgales Ziņas» un zz.lv sāk interviju sēriju ar Zemgales vēlēšanu apgabala sarakstu līderiem. Pirmo - «Visu Latvijai!» - «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK saraksta līderi Imantu Parādnieku intervē Evita Puriņa un Gaitis Grūtups.

– Jūs deklarācijā esat uzrādījis vairāk nekā 600 tūkstošu latu apmērā, kas daudzus varētu darīt uzmanīgus. Kas tie ir par parādiem?Esmu parādā divām bankām – «Nordea» un neliela summa arī «Parex». Naudu esmu ieguldījis, iegādājoties privāto bērnu dārzu «Pūcīte» Rīgā Raunas ielā, kā arī iegādājoties namu Rīgā Brīvības ielā 173, kura vērtība arī šajos laikos ir ne mazāka kā miljons latu. No šī izriet, ka mana bilance būtībā ir pozitīva. Krīze ir radījusi sarežģījumus nama apsaimniekošanā. Tomēr savas kredītsaistības varu nomaksāt un tam nebūtu jāizmanto mana deputāta alga.– Kā Jūs vērtējat Visu Latvijai neveiksmi pagājušajās vēlēšanās, kad jūs neiekļuvāt Saeimā?Tā nebija neveiksme. Pirms 9. saeimas vēlēšanām mūsu partija «Visu Latvijai» tikko bija dibināta un augstu rezultātu nevarēja gaidīt. Taču tas pusotrs procents no kopējā vēlētāju skaita, kas nobalsoja par mums, deva pārliecību, ka esam uz pareizā ceļa. Varbūt pērn pašvaldību un reizē Eiroparlamenta vēlēšanās varējām cerēt uz labāku rezultātu. Taču, ja salīdzinām sevi ar tā sauktajām lielām partijām, kas ieguldīja pusmiljonu reklāmā, tad mums ar tikai 30 tūkstošu ieguldījumu rezultāti bija labi. Astoņās pašvaldībās ieguvām 11 deputātu vietas. Tagad atliek spert nākamos soļus. Es domāju, ka mūsu pienesums nacionālajā apvienībā ir acīmredzams. Tiekoties ar vēlētājiem, jūtam neskaitāmas reizes lielāku atbalstu tieši mūsu organizācijai.– Tas tāpēc, ka jauni cilvēki, vēl neesat bijuši Saeimā?Jaunība skaidrs, ka pievelk. Tāpat ideāli un ticība tam, ka politiskā vide var būt tīra, ja tajā ienāk tīri cilvēki. Baltais lauks ir jāvairo, tad pelēkais un melnais atkāpsies pats no sevis.– «Tēvzeme un brīvība»/ LNNK jau ir bijuši nez cik Saeimās un valdībās. Kur tā problēma?Tā problēma, manuprāt, ir padomju mantojums, saistība ar nomenklatūru un otrādi. Kad darbi neatbilst vārdiem. Paustā labā griba neīstenojas. Kāpēc? Tā, manuprāt, ir sistēmiska problēma. Tie cilvēki, kas tur darbojas ilgstoši. Starp citu, pieminot «tēvzemiešus» un LNNK, toreiz, kad viņi apvienojās, rezultāti bija pat lieliski – 25 vai pat 27 vietas Saeimā. Pēc tam atbalsts kļuva arvien mazāks un mazāks. – Vai tā ir ideoloģijas vaina vai tā ir cilvēku vaina? Manuprāt, tā ir formas neatbilstība saturam.... – Bet jūs ar šiem «tēvzemiešiem» ejot kopā?! Lai cilvēki izvēlās. Lai liek plusiņus un svītro. Daudzi cilvēki ir teikuši tā: «Vajag mainīt vēlēšanu kārtību. Es piekrītu, ka jāatjauno tā kārtība, kāda bija pirmās brīvvalsts laikā – atvērtie saraksti. Man, piemēram, kā balsotājam patīk Atis Lejiņš, bet es nevēlos balsot par listi, kurā viņš balotējas. Es balsoju par savu sarakstu un tā galā pierakstu Ati Lejiņu un līdz ar to viņš savā vēlēšanu bilancē iegūs manis doto plusu. – Tiksiet Saeimā, mēģināsiet vēlēšanu kārtību mainīt? Protams, tas ir taisnīgi. – «Tēvzemiešiem» reitings, vietu skaits Saeimā ir gājis uz leju. Cik sabiedrībā pieprasīts ir nacionālisms? Kritums konkrētam politiskam spēkam nenozīmē kritumu nacionālisma ideoloģijai. Nacionālisms pirmkārt balstās uz godīgumu. Kas savas intereses stāda augstāk par kopīgajām, nav nacionālists un punkts. Esmu nācis politikā, lai atjaunotu īsteno lietu kārtību, kur kopīgais stāv pāri personīgajam un kur pirmkārt ir pienākums un no tā izriet tiesības. Sevišķi skolā daudz tiek runāts par skolēnu tiesībām, taču pirmkārt ir jābūt pienākumam.– Mēs jau divdesmit gadus esam balsojuši, cerot, ka būs godīgi politiķi...Jā, bet mēs zināmā mērā esam veicinājuši to vidi, ļaujot sev atkāpties no principiem, tostarp godīguma principu. Es šobrīd nenosodīšu nevienu, tostarp pats sevi. Jūs, būdams uzņēmējs, godīgi maksājat nodokļus?– Uzņēmējdarbības vide ir smaga. Vēlos šo stāvokli mainīt uz labu. Uzņēmēji, ieskaitot mani, šajā vidē nejūtas komfortabli. Cilvēkā rodas protests. Kāpēc man jāmaksā nodokļi, ja es neredzu, kur šī nauda paliek, ja es neko nesaņemu pretī. Tas ir briesmīgi. Ja mēs, sargājot sevi, viens pret otru vērsīsimies, tādā veidā kopīgais nevar vairoties. Mēs saraujam lupatās to, kas ir mūsu galvenā kopīgā vērtība – mūsu valsts. Mūsu uzdevums taču ir tai dot, lai paši un arī citi varētu saņemt atbalstu. – Kā to panākt?Godīguma likums.– Tā ir ēnu ekonomikas izskaušana? Kā to panākt?To nosaka apziņas līmenis.– Tas viss ir ļoti skaisti, bet kā jūs, tiekot Saeimā un valdībā, mainīsiet apziņas līmeni?Par Gruziju Saakašvili laikā esat dzirdējuši? Mani pārsteidza, piemēram, fakts, ka Gruzijā trīs mēnešus vispār nebija ceļu policijas. Notika taču ceļu satiksmes negadījumi. Bet atbilde ir vienkārša: cilvēki bija gatavi paciesties, jo Drošības ministrija tika pilnībā izformēta. Pieaicinot ārzemju konsultantus, jaunos darbiniekus sāka vākt no nulles. Tur pat netika ņemti juridisko augstskolu studenti, jo tiem jau studējot domāšana bija nostādīta greizi. Igaunijā kaut kas līdzīgs iekšlietu struktūrās notika deviņdesmitajos gados. Visi padomju laika ģenerāļi, nomenklatūra tika izmēsta, bet jauni un perspektīvi cilvēki salikti. Mums latviešiem gan ir savādāk – godīguma kodekss vienmēr ir bijis asinīs.– Pēdējos gados gan tā nevarētu teikt.Es nerunāju par pēdējo laiku, bet kā vienmēr ir bijis. – Mēs darīsim tā, kā Gruzijā vai tā, kā kur? Kā panākt šo godīgumu?No pamatu pamatiem jābūvē jaunas lietas. Vienalga, vai tā ir izglītība, kas ir visa pamatu pamats, vai kāda cita dzīves joma?– Kas vainas tagadējai izglītības jomai?Tajā ir papīru kalni un instrukcijas, kas nostādītas kā svarīgākas par to, ko mēs iegūstam no šīs sistēmas. Patriotisms, Latvijas vēstures mācīšana netiek izcelta priekšplānā. Programmas ir jāiekaļ, nevis jāmācās, kā pielietot. Nav taču svarīgi, ko tu zini, bet vai tu spēsi sev vajadzīgās zināšanas sameklēt. – Tas tomēr, šķiet, izglītības speciālistu nevis politiķu jautājums...Ja man Ķeipenē skolas direktors maģistrs saka: «Man obligāti jāiet uz kursiem, ko apmaksā pašvaldība un kurus vadīs kāds Izglītības ministrijas ierēdnis, kas vispār neko.... Tā vietā pašvaldības naudu būtu lietderīgi jāiegulda skolā. Mēs nevaram greizā sistēmā mainīt vienu posmu. Ir jārada tāda sistēma, kas darbojas un dod pareizos rezultātus. – Kā jūs to panāksiet? Tas ir ļoti ilglaicīgs pasākums. Kā jūs ierobežosiet nodokļu nemaksāšanu, ārstu pateicības aploksnēs? Kā jauno sistēmu ieviest dzīvē?Izglītības jomā ir vienkāršāk. Tur ministrijā sēž ierēdņi, kas neizprot lietas būtību.– Pilnīgi visi ierēdņi, kas tur sēž, neizprot lietas būtību? Varbūt ir vajadzīga kāda rotācija, lai cilvēki pastrādā citās vietās, tostarp skolās. – Izklausās radikāli. Jūs esat gatavi veikt tīrīšanu?Laikam tā to var saukt. Varbūt precīzāk – uzdevumu un pienākumu pārvērtēšana. Šobrīd mūsu izglītības sistēmai nav skaidra mērķa. Ja mērķis pazūd aiz instrukciju gūzmām, tad tas neder. Biju pie izglītības ministres Tatjanas Koķes un viņai teicu: «Kā tā var būt, ka 1919. gada martā, kara un juku laikos Latvijas pagaidu valdība nolēma Latvijas vēstures priekšmeta ieviest skolās, bet jūs, ministre, nevarat pieņemt šādu lēmumu?» – Latvijas vēsturi skolās māca arī tagad integrēti kopā ar pasaules vēsturi. Tas būtībā šķiet jautājums par formu, nevis saturu – tā saka lietpratēji. Atsevišķs Latvijas vēstures priekšmets būtu daudz plašāks, salīdzinot ar to pasaules vēsturē integrēto Latvijas vēstures daļu, kas paliek katra atseviķa skolotāja ziņā, cik nu viņš grib to mācīt. Latvijas vēsture ir vērtība, bez kuras jaunietis, integrējies kaut kādā globālajā vēsturē, varētu pazust. – Priekšvēlēšanu programmā jūs rakstā, ka strādāsiet pie tā, lai emigrējušie latvieši atgriežas. Turpat arī piebilde, ka nelojāliem sveštautiešiem vajadzētu aizbraukt... Jautājums ir par vidi. Ja cilvēks jūtas šai zemei piederīgs un saredz kaut mazākās perspektīvas, viņš centīsies palikt un nemeklēt labāku vietu. Daudzi brauc prom, sastopoties ar noraidošu attieksmi valsts un pašvaldības struktūrās. Es pats esmu gājis interesēties par tēva pensiju un man lika sajust, ka nāku prasīt kaut ko neiedomājumu. Ierēdņu un pašvaldību darbinieku attieksmei vajadzētu būt tik pat laipnai, kādu mūsu cilvēki saņem pie sociāliem dienestiem un citviet ārzemēs. – Diez vai kāds brauc prom nelaipnu ierēdņu dēļ. Brauc tādēļ, ka nevar nopelnīt iztiku ģimenei. Kā viņus dabūt atpakaļ?Pie mums pastāvošā koruptīvā un birokrātiskā sistēma ir mantojums no carisma un padomju laikiem. Tā atražo pati sevi. Tai neinteresē cilvēks – ja viņš aizbrauc, mēs paņemsim citu. Es varbūt dramatizēju situāciju, tomēr ir aktuāls jautājums par šīs sistēmas maiņu, un godīgums šeit ir pirmkārt. Apceļojot Zemgali, es satiku lieluzņēmēju, kurš saka tā: «Es zinu, ka maksāju nodokļus. Tie kaut kur aiziet un tos kāds tērē. Bet , kad man vajag tuvāko ceļu nogreiderēt, pašvaldībā atbild, ka nav līdzekļu. Tad es nogreiderēju pats. Taču gribu zināt, kur mana nauda ir aizgājusi?» Šis uzņēmējs var kļūt par mecenātu, ieguldīt naudu konkrētās lietās nevis caurā mucā, kas barojas nezin kā. Ceļojumā laukos satiku arī vienu cilvēku, kurš mēnesi bijis Anglijā, bet tad nospriedis, ka labāk tomēr mājās attīstīt savu mazo saimniecību (kas turklāt paliks bērniem), nekā kalpot citiem. Taču viņš vēla pozitīvu attieksmi np Partikas un veterinārā dienesta. Viņam ir viena aita, ko viņš lūdza nefotografēt, jo to nedrīkstot turēt vienā kūtī ar cūkām. Tiek radīti visādi šķēršļi, lai cilvēks nevarētu radīt apstākļus, kuros iespējams sevi uzturēt. Un tad bieži vien viņš aizbrauc turp, kur šie apstākļi ir labvēlīgi. – Mainīsiet sistēmu un tad visi brauks atpakaļ?Jā, mēs mainot sistēmu, mainīsim dzīves apstākļus. Vēl runājot par darba lietām, mani pārsteidza fakts, ka nekur kūdras ieguves ražotnes vairs nepieder latviešiem. Mūsu zemes bagātība ir privatizētas par kapeikām. Izsaimniekotas.– Tas ir jebkurā jomā. Taču to valstiski varēja regulēt, nosakot, ka mēs savas dabas bagātības nepārdodam ārzemniekiem. Beļģi mūsu kūdru ved uz Beļģiju, tur bagātina, saliek maisos un tad ved atpakaļ un tad tirgo «K – Rauta» veikalos un mēs to šeit pērkam. Mūsu «melno zeltu» ved uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Āfriku...– Kā to var novērst?Valsts šos uzņēmumus var pārpirkt.– Tā ir nacionalizācija.Klasiskā nacionalizācija: «tu esi ārzemnieks – tātad, tev nepienākas» ir neiedomājama. Taču mēs runājam par taisnīgumu, mēs varam nacionālajiem uzņēmējiem radīt labvēlīgākus apstākļus un šos uzņēmumus lēnā garā pārpirkt. – Mums ir Eiropas Savienība, brīvais tirgus, pilnīgi vienādi nosacījumi visiem. Mēs nevaram radīt labvēlīgākus apstākļus – konkurences likums to ierobežo.Ir dažādi veidi, kā to netieši var izdarīt, un to, skaļi nerunājot, dara visas Eiropas valstis. Tas ir protekcionisms. Mūsu uzdevums ir rūpēties par sevi kopīgas Eiropas ietvaros. Gruzijā izdarīja vienkārši. Cilvēkam lika pierādīt, no kurienes viņam ir tāds uzņēmums, tādi ienākumi, un, ja šo pierādījumu nav, tad sekoja nacionalizācija. Bet ne jau tāda, ka visu atņem un cilvēks paliek bez nekā, viņam tiek dota alternatīva. Uzņēmējam, kas daļu savu līdzekļu ieguvis nelikumīgi, tiek piedāvāts kompromiss – daļu paturi sev un paliec uz brīvām kājām, bet daļu atdali valsts attīstības fondam, no kura mēs finansējam uzņēmumu atgūšanas procesu.– Tas skan ļoti radikāli. Ko darīsiet ar mūsu oligarhiem?Viņiem nāksies kravāt čemodānus, laisties, ja negribēs sēdēt. – Mums ir tiesas procesi, kas velkas gadiem...Tas ir slikti. Mēs visus spēkus metam cīņā, lai pierādītu vainu un panāktu maksimumu. Labāk nosēžamies pie sarunu galda un vienojamies. – Jūs programmā daudz ko solāt, piemēram, māmiņu algas maksāt divus gadus, ilgāk saglabāt priekšlaicīgo pensionēšanos, palielināt ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu. Kur ņemsiet naudu?Pašlaik 2. pensiju līmeni atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijā neapsaimnieko vispār. Vajadzētu būt ļoti stingriem nosacījumiem, kur pensiju naudu varētu investēt. Kas attiecas uz māmiņu algām un sociālo nodrošinājumu, mana atbilde ir efektīva valsts pārvalde. – Valsts pārvalde jau ir krietni samazināta. Jūs piedāvājat vēl mazināt?Nevis pēc principa nogriezt – tam nav jēgas, būs vēl sliktāk. Domāsim, ka efektivizēt pārvaldi. Ir jādefinē valsts funkcijas, nevis vienu vai otru lietu jāturpina darīt tikai tāpēc, ka visu laiku esam to darījuši.– Kādas funkcijas valstij varētu paņemt nost?Privāta struktūra varētu uzraudzīt vides aizsardzību. Nevis pašvaldības policija nodarbojas ar izmestiem izsmēķiem, bet to varētu veikt kāda privāta firma. Tāpat Valsts valodas likuma pārkāpumi. Ja par valodas likuma neievērošanu sods būtu 1000 latu...– Gribat «stingrāku roku»? Pieredze rāda, ka, daļu publisko funkciju nododot privātajiem, iznākums ir lielākas izmaksas.Privātās struktūras strādātu efektīvāk. Taču nedrīkst būt tikai rīkstes princips. Latviešiem labāk darbojas burkāna princips. Vēlme maksāt nodokļus jāaudzina ģimenē, skolā.Vajadzētu būt starpībai – cilvēkam, kurš ir maksājis nodokļus, nav jāmaksā par veselu rindu pakalpojumu, turpretī cilvēkam, kurš nav maksājis, jāatver maks. Jo vairāk esmu samaksājis nodokļos, jo lielākai vajadzētu būt šai valsts nodrošināto pakalpojumu paketei. Protams, neatliekamā medicīniskā palīdzība paliktu bez maksas.– Tāda ideja jau reiz bija, bet neīstenojās. Šajā pasākumu rindā iederētos arī progresīvais nodoklis, bet diez vai «tēvzemietis» Roberts Zīle jums piekritīs.Viņi tiešām nepiekrīt, taču zināmu progresivitāti var ieviest arī pie «tēvzemiešu» piedāvātās sistēmas. Piemēram, no algas 1,5 tūkstoši latu nodoklis ir lielāks, bet līdz tai – nemainīgs. Turklāt pie lielākiem nodokļiem tu vari izvēlēties, kādam projektam šo naudu novirzīt.– Pašlaik taču šāda sistēma jau darbojas kā lielas nodokļu atlaides par ziedojumiem veselai rindai sabiedrisko organizāciju. Tas ir labi. Diemžēl shēmošana, kā apkrāpt valsti, darbojas visos līmeņos. Biju pārsteigts, kāpēc akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži» 100 tūkstošu no savas peļņas novirzīja ūdens motosportistam Uvim Slakterim, politiķa Ata Slaktera dēlam. Var būt, ka viņš tiešām bija to pelnījis, tomēr šis jautājums bija jāizlemj citādi.– Piedodiet, bet «tēvzemietis» Emīls Jakrins, kuram tēvs ir liels partijas ziedotājs, sēž padomēs, valdēs un saņem lielu naudu. Bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume ielikts uzņēmumu padomēs un saņem milzīgu naudu. Taču jūs ar «tēvzemiešiem», kas to dara, ejat kopā!?Tas ir jāmaina, un to mēs darīsim. Lai cilvēki izvēlas. Lai liek plusiņus un svītro. Balsojiet par tiem, kam jūs uzticaties! – LNT Zemgales diskusijā daudz runājāt par biogāzi. Teicāt, ka, attīstot tās ieguvi, rastos tūkstošiem darba vietu. Realitātē katra stacija nodarbina tikai pāris cilvēku.Es domāju divu veidu zaļo enerģiju. Viena, ko ražo, raudzējot labību, kūtsmēslus, otra – dedzinot kārklus. Tur varētu būt krietni uzlabojumi. Piemēram, Lielplatones Jāņa Vintera zemnieku saimniecībā «Līgo» biogāzes elektrostacijā siltums vienkārši iziet gaisā. Taču viņš to varētu piegādāt kilometra attālumā esošajam Lielplatones centra ciematam. Siltuma ražošanai nepieciešamo dabasgāzi mēs iepērkam no Krievijas, samaksājot par to 400 miljonu latu gadā. Pēc mūsu aplēsēm, attīstot biogāzes potenciālu, šo iepirkumu varētu samazināt līdz 100 miljoniem gadā.– «Visu Latvijai!» vāca parakstus par tautas vēlētu prezidentu. Kā šī iniciatīva beidzās?Kad «Visu Latvijai!» attīstīja šo iniciatīvu, medijos parādījās neatbilstošas prezidenta kandidatūras, piemēram, Andris Šķēle, kuram nav reālu iespēju par prezidentu kļūt. Tas radīja šaubas. Turklāt tiem, kuri iestājās par šīm izmaiņām, vajadzēja samaksāt divus latus par sava paraksta notariālu apstiprinājumu. Galu galā savācām ap tūkstoti parakstu. Tautas politiskā apziņa ir augusi, tomēr sabiedrība šai idejai vēl nav nobriedusi.– Vai jums arī šeit nav viedokļu atšķirības ar «tēvzemiešiem», ar ko esat vienā apvienībā? Ir, un tas ir labi.

ZZ.lv ARHĪVS

Vēlēšanu kandidāti. Imants Parādnieks: «Kas nav godīgs, nav nacionālists»

Kategorijas