Cīņā ar sievasmāti uzvar īrisi

2013. gada 20. jūnijs 00:00

646

Selekcionārs Aleksandrs Muhlinkins pārliecināts – labākā īrisu šķirne vēl tikai tiks radīta.

Sācis tāpat kā daudzi citi ar tulpju audzēšanu, mūsdienās kolekcionārs un selekcionārs Aleksandrs Muhlinkins kopā ar sievu Lolitu Ānē apkopj īrisu plantāciju. «Cilvēkam bieži vien ir problēma – gribas arvien vairāk un vairāk, bet vieta ir ierobežota. Lai ieceres realizētu, nācās meklēt papildu teritoriju. Tagad dreifējam no Rīgas uz Tīraini un Āni,» stāsta audzētājs. Viņš pats savulaik Ozolnieku novada ciematā ieprecējies, kādu laiku ar sievu arī dzīvojuši Ānē, tomēr dzīve piespiedusi pārvākties uz Rīgu, bet mūža lolojums – saules ziedi – jābrauc apkopt uz dārziņiem pie Jelgavas un Tīrainē.

Izauklējis vairākus desmitus
Ziedu audzētājs stāsta – parasti selekcijā ir divi attīstības posmi. Sāk ar ziedu kolekciju, bet vēlāk turpinās eksperimenti un izaug par selekcionāru. «Padsmit gadu vecumā mammas dārzā audzēju tulpes, tad pamazām pārgaāju pie gladiolām, bet vēlāk – pie īrisiem. Gladiolas ir darbietilpīgākas, tās jārok un jāglabā,» vaļsirdīgi atzīst Aleksandrs.Pašlaik viņa kolekcijā ir vairāk nekā 350 augsto īrisu, apmēram 150 zemo un kādi 200 Sibīrijas. Savukārt pats Aleksandrs selekcionējis 30 īsos un 15 augstos īrisus: «Lielajiem vajadzīga ilgāka pieeja, jo jāizpilda daudzi tehniskie rādītāji, uz viena kāta jābūt daudz ziedu, lai ilgāk zied. Jo mūsdienās ir prasība, lai ziedu vāzē varētu turēt apmēram nedēļu pusotru.»Zemajiem īrisiem ir mazāk ziedu, lielajiem vairāk. Selekcionārs stāsta, ka kādreiz Sibīrijas īrisi asociējušies tikai ar šaurām lapām un maziem ziliem ziediņiem, bet tagad arī tie ir dažādās krāsās un augstumā no 30 centimetriem sniedzas līdz pusotram metram.

Vīrieši – lielāki avantūristi
«Sākumā mums bija tikai dārzs, par ziediem nedomājām,» saka Lolita, kopā ar vīru izrādot saimniecību. Vai viņa kādreiz domājusi, ka dzīve būs jāvelta īrisiem? Nē. Bet tagad kopā ar vecākiem, kuriem Aleksandrs ļoti pateicīgs, palīdz attīstīt šo kultūru.«Vīrieši ir lielāki avantūristi, bet sievietes it praktiskākas, uz viņu pleciem ir viss mājas solis. Vīrietis, atraujoties no zemes, var pateikt – darām tā vai šādi, bet kādam šī ideja jāīsteno līdz galam, jāravē, jākopj,» Aleksandrs atbild uz jautājumu, kāpēc selekcionāru vidū dominē vīrieši. Viņš gan slavē arī kādu īrisu audzētāju Bauskas pusē – Ilgu Vinķeli, kas hobiju nav pametusi, kaut sasniegts teju 77 gadu vecums. Taču arī Aleksandrs sievai atdara – savulaik ir selekcionējis gladiolu šķirni, ko nosaucis Lolitas vārdā. Šķirne ieguvusi vairākus starptautiskus apbalvojumus. «Zinu, ka labākās šķirnes man vēl tikai priekšā, lai arī tagad ir vairākas mīļas, piemēram, baltie īrisi ‘Bērnības sapņi’, kā arī ‘Sala’ – zilgani ar sudrabotām dzīslām,» atklāj selekcionārs, tomēr nosaukt savu mīļāko lepnumu ir ļoti grūti.Lolita smej, ka dažreiz nākas vīru nolikt pie vietas, jo viņš dažkārt mēdz aizrauties ar sīkām niansēm, kas ikdienas dārzkopim nav pamanāmas. «Sieva saka, lai domāju plašāk. Bārdiņu vai punktiņus citā krāsā daudzi pat neierauga. Bet mana vājība ir divkrāsu ziedi,» atzīst Aleksandrs.

Līgavas plīvuru izbrāķē
Viss selekcionēšanas process aizņem vismaz astoņus gadus. Kad pēc sakrustošanas īrisi uzzied, rūpīgs saimnieks vēl nevar pateikt, vai šķirni varēs introducēt. «Pašlaik negofrētas ziedlapiņas vairs nav modē, tāpēc gludās variācijas gandrīz vienmēr tiek atmestas. Tas notiek pirmajā ziedēšanas gadā. Bet vēlāk jāvērtē tehniskie parametri – cik ziedu, kā aug un attīstās. Ir gadījies, ka process tiek novests līdz galam, bet pēc tam tomēr izdomāju, ka neintroducēšu. Piemēram, bija viens īriss maigi rozā krāsā – kā rozā līgavas plīvurs. Pat nosaukumu atbilstošu izdomāju – ‘Līgavas plīvurs’. Bet tad sapratu – neatbilst mūsdienu prasībām, jo ziedlapiņas pārāk plānas. Pagājušā gadsimta beigās tādas varbūt vēl derēja, bet šodien vairs ne,» par izvēles procesu stāsta Aleksandrs. Viņš ir pārliecināts, ka selekcionārs ir mākslinieks, kura galvenais uzdevums ir virzīt kultūru uz priekšu.Ne vienmēr sokas arī ar nosaukumu izdomāšanu. Dažreiz asociācija rodas uzreiz – un vārds gatavs, bet gadoties arī kuriozi. «Ir viena šķirne, ko joprojām neesmu nosaucis. Biju izdomājis ‘Papagaili’, bet kolēģis ātrāk introducēja šķirni ar šādu nosaukumu. Un tagad citu vairs nevaru izdomāt. Tas tāpat kā ar bērnu – ja iedevi vārdu, citu pēc tam grūti iedomāties,» stāsta selekcionārs. Kādu citu nosaukumu savukārt palīdzējis noteikt kolēģis, kurš, ieraugot olīvu un zilas krāsas sajaukumu kādā ziedā, noteica: «Šie taču zilizaļi brīnumi!»

Aizskar dvēseles stīgas
Uz apmēram 1400 kvadrātmetru lielo lauku Ānē ģimene dodas vairākas reizes nedēļā. «Katram latvietim jābūt savam dārziņam. Ar sievasmāti cīnos par katru kvadrātmetru,» smej Aleksandrs, atzīstot – protams, gribas arī kādu pašu audzēto zemenīti vai lociņu, tāpēc plantācijā darbojas arī sievasmāte. Dažreiz, īpaši skolu izlaidumu laikā, teritoriju Ānes nomalē apmeklējuši arī zagļi, taču šādi gadījumi sen nav bijuši. Lielākais rūgtums Aleksandram ir par kādu kolekciju, kas atvesta no Amerikas un īsi pēc sakrustošanas izrakta. Tas gan arī noticis ļoti sen.«Domāju, ka nereti rokot un stādot man līdzīgie jautā – kam tas vajadzīgs? Bet, kad sāk ziedēt, visi atzīst – jā, tas ir vajadzīgs. Varbūt ziedi tiešām radīti, lai aizskartu dvēseles dziļākās stīgas?» par savu nodarbošanos, kas vairs neesot hobijs, bet vēl nav arī bizness, saka Aleksandrs.Lai arī ar mīlestību, tomēr – bez lutināšanas. Kolekcionārs pārliecināts – lai no ārzemēm atvestā šķirne labi iejustos Baltijas klimatiskajos apstākļos, to nevajadzētu lutināt: «Ir kolēģi, kas apklāj ar plēvi, bet es tā nedaru. Mēs esam ziemeļos tālākais punkts, kurā nodarbojas ar selekciju. Arī Norvēģijā un Zviedrijā ir kolēģi, bet viņiem kvalitāte zemāka. Ja šķirni atvedu no Amerikas, ir vairāk riska, ka tai nepatiks pie mums. Tāpēc gaidu kādus trīs četrus gadus, lai pierod, tikai tad «palaižu». Jo parastajam dārzkopim, kas īrisu nopērk, nevajadzētu tam veltīt pārāk daudz laika, galvenais ir saule, jo īriss ir saules bērns. Redzat?» Aleksandrs rāda plantācijas virzienā, priecājoties, ka šogad saulainu dienu ir daudz, stādmateriālu gan nedaudz pabojājis pavasarī uznākušais kailsals.Lietpratējs amatieriem iesaka ik pēc četriem pieciem gadiem īrisus pārstādīt. Tagad, pēc pārziedēšanas, tos var nedaudz piebarot, to iespējams darīt arī pirms ziedēšanas. «Galvenais nepārcensties, citādi augs attīstīsies lapās – veģetatīvi, nevis ģeneratīvi. Mēslojumā jābūt vairāk fosfora un kālija, mazāk – slāpekļa,» padomu neliedz Aleksandrs. ◆

Līdz piektdienai – Rundāles pilī
Līdz 21. jūnijam Rundāles pils pirmā stāva vestibilā apskatāma bezmaksas īrisu izstāde. Apmeklētāji varēs iepazīties ar desmit Sibīrijas un 30 augsto īrisu šķirnēm no Ilgas Vinķeles un Aleksandra un Lolitas Muhlinkinu kolekcijas. Audzētāji pārstāv Latvijas Gladiolu un īrisu draugu klubu. Apmeklētājiem izstādē būs iespēja saņemt audzētāju konsultācijas un iegādāties īrisu stādus. Aleksandrs stāsta, ka uz lielākām izstādēm cenšas aizvest vairākus desmitus šķirņu, lai interesenti varētu iepazīties ar kultūras daudzveidību. Klubs labprāt stāsta par ziediem, apmeklējot Latvijas pilsētas. Selekcionārs atzīst, ka lielāka interese ir šaipus Daugavai, taču nozīme ir arī attālumam – tikt uz Latgali ir finansiāli dārgāk.

+ 19

ZZ.lv ARHĪVS

Cīņā ar sievasmāti uzvar īrisi

Kategorijas